Pasaule ir maza. Apstiprinot šo patiesību, pagājušajā sestdienā es satiku Krāslavā sibīrieti Gaļinu. Un atmiņas uzpeldēja par visskaistāko laiku dzīvē: neaizmirstamo braucienu pa Jeņiseju. Mēs sākām runāt kā veci paziņas, kuri saprot viens otru no pusvārda.
Jūlijā apritēs tieši divdesmit gadu kopš tās burvīgās vasaras, kad Latvijas Žurnālistu Savienība prēmēja mani ar komandējumu pa Jeņiseju.
Nobraucis ar tūristu motorkuģi fantastisku maršrutu no Krasnojarskas līdz Dudinkai, vistālākajai ostai planētas ziemeļos un Taimiras autonomā apgabala centram, es bija pārsteigts par taigas un tundras skaistumu. Noriļskas apmeklējums pilnībā pārveidoja manu apziņu un es kļuvu par demokrātu romantiķi. Jānorāda, ka šī pilsēta uzcelta mūžīgā sasaluma joslā uz politieslodzīto kauliem. Toreiz piepildījās arī manas dzīves galvenais sapnis: es ieraudzīju Jeņisejas pietekas Drūmupes pasakainos krastos, kas man sapņos rādījās jau kopš jaunības gadiem pēc Vjačeslava Šiško tāda paša nosaukuma romāna izlasīšanas. Pavisam nesen es pāršķirstīju dzīves grāmatu ceturto reizi un biju pārsteigts: “Drūmupē” aprakstītie notikumi izrādījās tagadējā mežonīgā kapitālisma spogulis. Kā savu nākamo ceļojumu toreiz es biju ieplānojis aizsargājamā Baikāla ezera apmeklējumu. Tomēr... pagaidām nesanāk, lai gan tālajā Irkutskā mani gaidīt gaida radošā ceha kolēģi.
Pirms gada mans Daugavpils paziņa, kurš labi zināja manu interesi par taigu, uzdāvināja man pāris Vladimira Megrē grāmatu no sērijas “Krievijas skanošie ciedri”. Atzīšos, ka mani ne tik daudz pārsteidza taigas iedzīvotājas Anastasijas romantiski filozofiskais tēls ar viņas kredo “Līdz patiesībai mums nenokļūt rāpus”, cik himna dziedniecībai ar taigas līdzekļiem, no kuriem ciedru riekstu eļļa nosaukta par dziednie-cības līdzekli pret visām miesas un dvēseles kaitēm un ciešanām. Vēlāk man nācās būt komandējumos civilizētajās valstīs Vācijā un Beļģijā, taču jaunie iespaidi tikai vēl vairāk pastiprināja manu nostalģiju pēc taigas, kurp ļoti gribējās atgriezties kaut vēl vienu reizi.
Te notika brīnums, kad Krāslavā tika atvērts taigas dziedniecības līdzekļu veikals “ELIT”. Saņēmis ielūgumu uz Sibīrijas dziedniecisko eļļu degustāciju, es iepazinos ar neparastā biznesa iesācēju. Mēs uzreiz sapratām viens otru, un, uzmanīgi noklausījies Gaļinas stāstījumu, man likās, ka manā priekšā... Anastasija, kura uz kādu laiku atstājusi savu patvērumu taigā. Valdimira Megrē tāda paša stāsta varone, par kuru es biju lasījis pirms gada. Gaļinas neparastais liktenis ir kādreizējās padomju impērijas vēstures daļiņa, zem kuras drupām sabruka komunisma utopija par visas cilvēces gaišo nākotni. Viņas vecāki cēla Baikāla — Amūras maģistrāli. Tēvs — baltkrievs, māte — krieviete, dzimusi sibīriete, bet Gaļina piedzima galastacijā ar romantisku nosaukumu — Ļena.
Notikums no bērnības: kādu reizi taigā nomaldījās māte. Pazudušās meklējumos piedalījās arī mazā Gaļina, un tā sagadījās, ka kopā ar pieaugušajiem meklētājiem viņai nācās pārnakšņot taigā. Patvērums pie varenajiem ciedru stumbriem izrādījās ļoti drošs. Simtgadīgie koki viņu it kā sildīja naktī, taču vēl vairāk meiteni pārsteidza taigas noslēpumainās ēnas rietošās un austošās saules staros. Viss beidzās labi, māmiņa atradās, bet tie neskartās dabas burvīguma pasakainie skati neatstāj Gaļinu visu dzīvi. Neskartā taigas pasaule neatlaiž...
Tad bija tirdzniecības darbinieku tehnikums un norīkojums darbā uz tālo Sahalīnu. Strādājot armijas veikalā un saņemot Tālo Austrumu piemaksas, Gaļina varēja atļauties sev tālus ceļojumus. Pabijusi kādu reizi Lietuvā Baltijas jūras piekrastē, viņu pēkšņi sāka vilināt civilizētā Baltija. Radi no Ludzas palīdzēja iekārtoties Latvijā, astoņdesmito gadu beigās Gaļina strādāja Daugavpils armijas veikalā, kur arī satika savu nākamo dzīvesbiedru. Kopš tā laika viņas uzvārds ir Kumpiņa, tikai viņas vīrs Francis ir pa pusei latvietis, pa pusei lietuvietis. Pārbūve, kas radīja vispārējo sabrukumu Latvijā, uzlika savu drūmo zīmogu arī Gaļinas dzīvei. Zaudējusi darbu un un nosēdējusi pusotra gada smagās pārdomās, viņa saslima tā, ka nelīdzēja ārsti. Uz kādu laiku viņa atgriezās pie vecākiem Novosibirskā, kur sāka interesēties par dabas dziednieciskajiem līdzekļiem. Tolaik tika klīniski pārbaudīts litovits (preparāts uz dabas minerālu pamata). To izmēģināja, ārstējot “černobiliešus”. Šis brīnumlīdzeklis palīdzēja izārstēties arī Gaļinai. Toreiz gadījums viņu saveda ar Olgu Kovaļovu, zinātniskās ražošanas firmas “Novj” menedžeri , bet ap to laiku Gaļina, kura jau bija gandrīz izveseļojusies, sāka interesēties ne tikai par brīnumpreparātu “Ciedru spēks”, bet arī par analoģiskiem augu izcelsmes ārstnieciskajiem līdzekļiem. Nekas netika izgudrots jaunā vietā, vienkārši zinātnieki entuziasti atgriezās pie Sibīrijas dabiskās tautas dziedniecības pirmsākumiem.
Savu uzņēmējdarbību Gaļina sāka ar individuālo uzņēmumu, un ar gadiem viņas mazā firma pārtapa par sabiedrību ar ierobežotu atbildību “SK DRIVE”, vēlāk — par “Elit Baltic”, kļuva par bāzes firmu, kura kontrolē salonveikalu tīklu un atvērusi informācijas stendus Latvijas tirdzniecības centros un parkos.
Pat mūsu Krāslavā salonveikalā “ELIT” pirmajā mēnesī vien radās stabils pieprasījums pēc veselīga uztura produktiem, ārstnieciskās nozīmes preparātiem un oriģināliem masētājiem. Atradusi savu taigas komercnišu, Gaļina Kumpiņa aizgāja tālāk un nodibināja biznesa sakarus ar citiem Krievijas reģioniem un Ukrainu. Taču visbiežāk viņa apmeklē Novosibirskas akadēmisko pilsētiņu, kur klausās lekcijas un uzmanīgi seko pēdējiem zinātniskajiem jauninājumiem ārstēšanā ar augiem. Uzņēmēja no Latvijas cieši sadarbojas ar limfoloģijas institūtu, kas ļauj viņai paplašināt profilaktisko un atveseļošanas preparātu sortimentu, pamatojoties uz taigas veltēm.
Pabijis degustācijā un uzmanīgi noklausījies Gaļinas stāstījumu, es pilnībā sāku uzticēties jaunajai paziņai. Turklāt tā, ka bez vismazākajām šaubām iegādājos visdārgāko pudelīti taigas ciedru eļļas, kuras aromāts uzjundīja atmiņas par Jeņiseju. Ticu, ka “Ciedru spēks” palīdzēs man atbrīvoties no depresijas.
Aleksejs GONČAROVS