Zeme, kas liek apjaust īstenās vērtības

Deviņas stundas virs zemes

“Mūsu sapnis ieguva reālas aprises, kad žurnālā “Mistērija” izlasīju informāciju par garīgās attīstības centra Reiki piedāvājumu ceļot uz Indiju, stāsta Za-ne. “Kad runājam par Indiju, vārds “mistērija” patiesi vietā, arī ceļojuma programmas nosaukums bija “Indijas mistērija”. Dienā, kad devāmies uz Indiju, Latvijā sniga un puteņoja. Deviņu stundu gaisa ceļojums sākās Rīgā “Turkish Airlines” lidmašīnā uz Stambulu (Turcija). Slikto laika apstākļu dēļ tūristu grupa no Latvijas ielidoja ar aptuveni 40 minūšu nokavēšanos, tomēr “Boing” lidaparāts uz Deli mūs gaidīja.

“Iedomājieties, kādi 290 pasažieri gaidīja 40 tūristus,” Zane īpaši uzsver organizatorisko jautājumu, kas “Turkish Airlines” esot bijis visaugstākajā līmenī. “Man ļoti patika turku lidmašīnas. Katrs pasažieris sev priekšā nelielā monitorā varēja redzēt dažādu informāciju. Lidojuma laikā katru pasažieri tik ļoti aptekalē, ka nesanāca pat pagulēt, jo visu laiku kaut ko piedāvā, kaut ko pienes: zeķes kājām, pledu, spilventiņu un acu aizsegus, lai vieglāk iemigt, austiņas, ja gribi klausīties mūziku. Ēdināja lidojumā labi, turklāt bija interesanti ieturēt maltīti, vienlaikus zinot atrašanās vietu kartē, Piemēram, pusdienot sākām tieši virs Irākas — pārņēma dīvaina sajūta, iedomājoties, kas šajā brīdī var notikt tur, lejā, uz zemes. Lidojām pāri Irānai, Afganistānai un Pakistānai.

Ja izlidošanas dienā Latvijā bija ļoti vēsi, tad Turcijā bija jau 17 grādu silts, bet Deli plkst. 4 no rīta bija 27 grādi, savukārt dienā ēnā pat 35-40 grādi. Lidojumā visu lieko noģērbām, palikām vieglās drēbēs.

Sapnis no baltā marmora

Vispirms devāmies uz pilsētu Agru, kur apskatījām imperatora Akbara kapenes, kas būtībā ir hinduisma un islāma arhitektūras sintēze. Agrā atrodas arī astotais pasaules brīnums — Tadžmahala, kuru 1631. gadā sultāns Šahs Džahans lika celt par godu viņa mīļotajai, mirušajai sievai Mumtazai Mahalai, kuru viņš neprātīgi mīlēja. 20000 celtnieku Tadžmahalu cēla 22 gadus. Ēkas arhitektūrā pārsteidzoši daudz izmantots marmora, ne velti to dēvē arī par sapni no baltā marmora.

Apmeklējām Agras fortu, kura būvniecību uzsāka imperators Akbars 1567. gadā, bet pabeidza fortu viņa mazdēla Šaha Džahana valdīšanas laikā. Cietoksnis sākotnēji tika izmantots tikai armijas vajadzībām, bet pakāpeniski pārbūvēts par pili. Aiz augstajām cietokšņa sienām ierīkoti brīnumaini dārzi un terases, pārsteidz gleznojumiem klātās kolonādes. Mūru apkārtmērs ir vairāk nekā 2 km. Forta centrā atrodas neaprakstāmi skaista marmora mošeja, to sauc arī par Pērļu mošeju. Vispār Indijas kultūrai ir ļoti raksturīgs marmors un dārgakmeņi. No marmora ir pat grīdas un galdi viesnīcās.

Pie Tadžmahala valda drūzma, paši indieši izteicās, ka dienā to apmeklē tūkstošiem cilvēku. Kavē tas, ka obligāti jānoauj kājas, jo ienākt var tikai basām kājām, var izmantot vienīgi tādus kā maisiņus baltā krāsā. Apavus saņemot, ir jādod dzeramnauda. Salīdzinoši nekas briesmīgs, jo tur viss lētāks nekā Latvijā. Dažos tempļos sievietei ir obligāti jābūt galvassegā, templī nevar likt kājas pret altāri, viss jāņem ar labo roku un vēl dažādi ierobežojumi. Principā gidam par to jāinformē tūristus, bet mums ar gidu nepaveicās, un bieži vien paši stāstījām pārējiem kā, ko un kur drīkst vai nedrīkst darīt, vai arī palikām bez informācijas. Zinājām, ko darīt ar prasadām, kuras dod katrā templī kā svēto ēdienu. Sanitārija ir tāda, kāda tā ir: tādu kā biezeni paņem ar pirkstiem un ieliek apmeklētāja rokā. Tas ir vai nu jāapēd vai jāziedo, piemēram, palaižot peldēt upē. Vienviet brahmans gandrīz apraudājās, redzot, kā mūsējie gāja ar svēto ēdienu izstieptā rokā, meklējot kur to nomest.

Komercijas ēna arī tempļos

Viena no svētākajām Indijas pilsētām ir Vrindavāna trīs stundu braucienā no Deli, kurp nokļūt bija mans un mana vīra mūža sapnis. Pēc Austrumu filozofijas Krišna nozīmē Absolūtais Dievs un pēc vēdiskās reliģijas pasaules vēsturē Krišna ir parādījies pirms 5000 gadiem Vrindavānas pilsētā. Pilsētā atrodas tūkstošiem dažāda lieluma tempļu. Tiek uzskatīts, ka tas, kas reiz nokļuvis Vrindavānā, ir Dieva izredzētais un tiek aicināts uz šo zemi, lai saņemtu atbrīvošanos no karmas, lai šī kļūtu viņam par pēdējo zemes dzīvi. Vrindavānā uz dažām dienām atšķīrāmies no grupas, lai ar vīru dotos svētceļojumā. Viens no Vrindavānas skaistākajiem tempļiem ir Šri Krišna - Balaram (ISKCON), kas ir darināts no baltā marmora. Vispār ceļojuma laikā esam apskatījuši ļoti daudzus tempļus, iepazinām indiešu dievības, saņēmām svētību un aizsardzību visam ceļojumam, piedalījāmies dievkalpojumos. Katrā templī regulāri tiek veikti arī dažādi maģiskie rituāli.

Nākamā apmeklētā Barsanas pilsēta ir slavena ar to, ka jaunais Krišna atpestīja pilsētu no dažādām likstām. Shri Radha Rani templis simbolizē un atgādina par šo vēsturisko notikumu. Līdz templim var nokļūt pa trepēm, kāpjot pusstundu kalnā. Ļoti interesanta vieta, kur arvien valda garīgums. Daudzviet citur šis sajūtas nebija tik izteiktas, jo mūsdienās arī tempļos iespiežas komercija.

Gangas ūdeņos

Govardamas pilsēta slavena ar to, ka savā laikā dievs Indra bija noskaities uz tās iedzīvotājiem un gribēja noskalot pilsētu no zemes virsmas ar lietus gāzēm, bet Krišna ar savu vairogu izglāba pilsētu. Lielākais templis Pangati izslavēts ar spēcīgiem priesteriem.

Katru rītu simtiem sieviešu un bērnu, vīru, svētceļnieku un Vrindavānas pilsētas priesteru dodas pa svēto pilsētas apli, lai sagaidītu saules lēktu Jamūnas upes krastā, kur, lecot saulei, var saņemt no priesteriem svētību. Rietumu pasaule pazīst svēto upi Gangu, bet indiešu dzīvē nozīmīga ir arī Jamūnas upe, kas ir Gangas pieteka. Tiek uzskatīts, ja cilvēks meditē Jamūnas upes krastā, tad viņa dvēsele tiek atbrīvota no ciešanām.

Par Indijas zināšanu šūpuli tiek uzskatīta Rišikeša, kurā ir visvairāk ašramu — garīgās izaugsmes centru. Ceļā uz pilsētu varēja redzēt civilizētāku Indiju ar daudz mazāku nabadzīgu iedzīvotāju skaitu nekā citviet. Starp citu, visvairāk nabagu redzējām Deli ielās — Indijas galvaspilsētā.

Rišikešā apmeklējām vairākus tempļus, tostarp hindu dievības Lakšmi Džula templi un Lakšmi Džula tiltu, kurš savieno Gangas vienu krastu ar otru, kur savā laikā tieši šajā vietā Lakšmi Džula ir šķērsojusi Gangu. Tiek uzskatīts, ja, saulei lecot, trīs reizes pilnībā iegremdē ķermeni Gangas ūdenī, tad tas aizskalo grēkus, un pēc nāves ir garantēts ceļš uz paradīzi. Gangas ūdenī Rišikešā pilnībā negremdējāmies, bet tikai apslacinājāmies.

Starp citu, neapstiprinājās tas, ko lasījām par Gangu literatūrā, proti, ka Gangā peld pilnībā nesadeguši līķi. Indijā nelaiķus kremē vai sadedzina speciāli atvēlētās vietās upes krastā. Katrā ziņā upes augštecē bija tīrs un dzidrs ūdens, turklāt līdz nemaņai auksts — iekāpu upē un kāju uzreiz sarāva krampis.

Latvieši uzticīgi savai mentalitātei

Piedzīvojumiem spilgts bija arī brauciens uz Himalajiem — gleznaino Manali pilsētu, kas atrodas Kulu ielejā (Dievu ielejā) 1829 m augstumā virs jūras līmeņa. Kulu ieleja bieži pieminēta vissenākajos indiešu manuskriptos, uzskata, ka tieši šeit tika uzrakstīti svētie vēdu raksti. Interesentiem bija iespēja apmeklēt Tibetas medicīnas ārstu, apmeklējām vīriešu budistu klosteri, iepazināmies ar budistu tradīcijām un reliģiju. Īpaši spēcīgi budistu tradīcijas attīstījās Tibetā, Ķīnas varas dēļ liela daļa Tibetas mūku emigrējuši uz Indiju.

Manali redzējām tibetiešu bada streika dalībniekus, kuri protestēja pret notikumiem Ķīnā. Izstāstījām streikotājiem, no kurienes esam, un parakstījāmies par brīvību Tibetai. Vēlmi parakstīties izteica arī citi grupas dalībnieki, tādējādi netieši apstiprinot, ka viņiem nav svešas ilgas pēc brīvības.

Bijām Nagārā, kur 20 gadus trimdā pavadīja Nikolajs Rērihs, dzīvojot un pētot Indiešu kultūru un garīgās prakses. Aplūkojām Rēriha muzeju un institūtu. Tiek arī uzskatīts, ka viena no ieejām Šambalā esot Nagāras tuvumā.

Uz pasaulē augstākajiem kalniem

Vienu dienu mūs sasēdināja džipos un veda kalnā pa šauru līkloču serpentīnu ceļu, devāmies vēl tuvāk Himalaju kalniem. Bija baisi, jo ceļš vijās augšup gar pašu aizas malu, vienā vietā redzējām, ka kāds ir noskrējis no ceļa. Tajā pašā laikā kalnu serpentīns ir neaprakstāmi skaists. Pēkšņi automašīnas apstājās un tālāk mums piedāvāja iet kājām vai jāt ar zirgu, pareizāk sakot, kaut ko līdzīgu ēzelim. Līdz tam šajā apkārtnē lija lietus un pat pieredzējuši šoferi baidījās turpināt ceļu. Pa Himalajiem gājām kājām, bijām gandrīz 3980 metru augstumā virs jūras līmeņa. Savā laikā budistu mūki caur Roktangas pāreju ieradās Indijā. Šajā vietā mūki slēpās no aukstuma, uzkrāja spēkus, lai dotos tālāk, šeit arī tika veiktas meditācijas. Pastaiga pārsteidza ar dažādiem dabas veidotiem kalnu altāriem.

Alpīnistus Himalajos nekur neredzējām, bet nogruvumus redzējām, arī sagrautu māju.
Kādā no ciemiem sastapām kāzas, jaunlaulātie bija ģērbušies himalajiešu tautiskajos tērpos, mēs varējām arī nofotografēties ar viņiem. Pēc septiņu dienu ceļošanas pa Himalaju kalnu ciematiņiem, devāmies atkal uz Deli, kur apmeklējām Indijas Vārtus, kas kalpo kā memoriāls 85 tūkstošiem Indijas un Lielbritānijas kareivju, kuri gāja bojā Pirmā Pasaules kara laikā. Viņu vārdi un uzvārdi ir iegravēti Indijas Vārtos.

Katra paša ziņā

Apmeklējām vienu no jaunākajiem — Lotosa templi, kas tika pabeigts 1986. gadā. Templis sastāv no 27 ziedlapiņām, kuras veido lo-tosu, tā iekšpusē ierīkota lūgšanu zāle. Templis pieder bahaistu kopienai, tās galvenie principi ir viena reliģija, viena rase visā pasaulē. Mums ļoti patika Akshardama templis, kurš ir 21. gadsimtā radīts brīnums, Akshardams aizņem milzīgu teritoriju ar celtnēm, kādas tika celtas pirms vairākiem gadu simtiem, fascinēja fakts, ka vēl mūsdienās cilvēki spēj radīt tik smalkas celtnes no akmens un marmora, skatoties uz kompleksu, rodas sajūta, ka esi nokļuvis sapnī. Pārsteidz fakts, ka Akshardamam bija nepieciešami tikai pieci gadi lai to pabeigtu, celtniecības darbos piedalījās 7000 celtnieku.

Iespaidu tik daudz, ka stāstīt varu stundām ilgi. Tempļi, kurus apmeklējām, pārsteidza ne tikai ar lielo greznību, bet arī dažādību. Mūsējie dievnami iziet uz pompozu greznumu, Indijā vairāk uz dievībām. Indijā izplatīti hindi, islāmisti, sikhi, budisti un dažādu reliģiju sajaukumi. Visas reliģijas krasi atšķiras. Mums arī ir reliģiju dažādība, bet starp tām nav jūtama tik krasa atšķirība. Bet šis fakts indiešus neuztrauc, jo viņi uzskata, ka Dievs ir Dievs, bet kā viņu pielūdz, tā ir katra paša darīšana.

Ar sirpi pa lauku

Nezinātājam būtu grūti atšķirt pilsētu no laukiem, jo Indija blīvi apdzīvota. Vienīgi pēc tā saucamajām “lepoškām” — savdabīgs kurināmais, kuru iegūst sievietes, kailām rokām sajaucot govs ekstrementus ar salmiem un dubļiem un izžāvējot saulē. Apaļās ripas krauj grēdās un izmanto, gatavojot uz uguns pārtiku.

Daudz nabadzīgu cilvēku, paši nabagie dzīvo ar tumšu plēvi apvilktās koka būdiņās. Lai kāda nabadzība, bet pat tādā būdiņā obligāti ir dievības zīme, arī uz ielām salikti dievību simboli un turpat blakus novietoti svaigi ziedi. Indijai ļoti raksturīga garīgo vērtību izcelšana pāri mantiskajām. Indietis var dzīvot mazā istabiņā, pat būdiņā un justies laimīgs. Ļoti daudzi indieši tiecas pieskarties balto cilvēku ādai, cenšas paspiest roku vai vienkārši varēja ielikt savu bērnu man klēpī un nofotografēt.

Redzējām, ka ir liela pārapdzīvotība, bet elektrificēta pat vismazākā būdiņa. Indijā ļoti daudz strādā fiziski. Redzējām laukus, kur ļaudis ražu novāc ar parastu sirpi. Ģimenei savs pleķītis, tur tā rosās no rīta līdz vakaram svelmainajā saulē. Nekādas mehanizācijas. Redzējām, kā daži cilvēki kailām rokām blietē cementa masu jaunbūvējamās celtnes grīdai. Ak, Dievs, cik labi mēs dzīvojam!

Pārsteidz kontrasti

Indija ir milzīgu kontrastu zeme. Pie pašas mājas sliekšņa netīrumus gan saslauka, bet turpat blakus esošā iela ir pilna atkritumu, valda nepatīkama smaka. Upīte netīra kā kanalizācijas grāvis. Pajūgu ar cukurniedrēm velk iejūgts bullis, bet turpat līdzās pabrauc garām dārga vieglā automašīna vai motocikls. Totāla nabadzība, bet soli tālāk — internets un telefonsakari ar jebkuru pasaules valsti. Eiropeiskajā pieczvaigžņu hotelī pati izmazgāju grīdu, jo šķita netīra. Lieli kontrasti, tas pārsteidz.

Interesanti, ka dārglietu pārdevēji ļoti uzticas veikala apmeklētājiem. Viscaur nokrauts zelts un sudrabs, pārdevējs pat lāgā neskatās, kas ko dara, taču neviens neatļaujas pa kluso kaut ko ieslidināt savā kabatā, jo zina, kādā valstī atrodas. Tādu karmu sev iestrādāsi, ka viss atgriezīsies ar lielu uzviju.

Tautas līdzekļi

Šausmīgs karstums, vīram nekas, bet man jau bija par karstu, līdzi nēsājām ūdens pudeli. Vienalga apdedzinājos, seja sapampa, jutos kā īsts vampīrs un staigāju pašas apsietā “parandžā”, līdz atveseļojos. Izdziedinājos ar indiešu tautas līdzekli, ko piedāvāja kādā aptiekā. Vīrietis, kurš to atnesa, sacīja: “Smērē, nebaidies, āda nolīdīs kā čūskai.” Pēc stundas āda pacēlās un gabaliem ņēmu nost. Ce-turtajā dienā seja bija pilnīgā kārtībā. Vienai sievietei šajā ceļojumā saplaisāja papēži tā, ka paiet nevarēja. Pie viena tempļa nopirka smēri, kādu Latvijā pat aptiekā nepirktu. Uzzieda, pēc stundas varēja kaut dejot. Starp citu, attiecībā uz veselības jautājumiem nekādas potes neprasīja, arī citu ierobežojumu nebija, vienīgais noteikums — dzert tikai pirkto ūdeni, citu — nekādā gadījumā. Bet dažiem arī tas nelīdzēja, bija gremošanas traucējumi un “ātrās kājas”.

Bezmaz paliek ziloņa mugurā

Izklaides mani ar vīru īpaši neinteresēja, bet to piedāvājums bija milzīgs. Rikšas nebija dārgs prieks — par 2 kilometriem samaksājām 30-40 rūpijas (35 santīmi). Indijā reti kur par pakalpojumu ņēma pretī eiro, vairāk apgrozībā ASV dolāri. Vēlamas labas valodas zināšanas, bez kurām var iekulties lielās nepatikšanās. Ja jau pavisam nezini valodu, tad viesnīcas vizītkarte obligāti jānēsā līdzi, jo apmaldoties pēc tās vismaz varētu atgriezties atpakaļ. Vienā vakarā bija iespēja pavizināties ar ziloņiem, par to no katra prasīja 20 rūpijas. Kad trešais cilvēks bija zilonim uz muguras, mums pēkšņi pieprasīja 500 rūpijas (4.79 lati). Tikai ar ilgu pārliecināšanu panācām, ka maksāsim, kā norunāts, un trešā izjādes dalībniece kāpa zemē. Vizināšanās ar kamieļiem, jakiem — visu ko piedāvā, tikai maksā! Indijā vairāk tūristu ir no ASV un Kanādas, sevišķi te mīl Krievijas tūristus, jo tie naudu neskaita.

Redzējām divgalvainās čūskas (galva abos galos) un kobras ar dīdītājiem. Vīrs tiem pat pietuvojās. Daudz pērtiķu, uzvedas visai nekaunīgi. Divas sievietes bija nopirkušas augļus, pēkšņi izlec pērtiķis un saplēš maisiņu, viss izbirst, bet piesteidzas indietis, kurš padzen pērtiķi prom un pats paņem daļu no augļiem — labākos, sliktākie paliek, protams, pērtiķiem.

Grūti saprotami kuriozi

Indija slavena ar savām tējām. Tās patiesi labas, tikai ne kafija. Starp citu, Indijā lieti noder kaulēšanās māka, jo uzreiz viņi nosauc kosmiskas cenas. Ja pircējs nosauks pārāk zemu cenu, preci nepārdos. Bieži kaulējāmies, tikai vienā gadījumā nācās atteikties no pirkuma.

Pie kurioziem pieskaitāms gadījums ar kafijas pirkšanu. Pirms doties mājup, par pēdējām rūpijām pasūtījām kafiju. Pārdevējs piedāvāja pieliet pienu. Nodomājām, Latvijā tāda kafija ir tikai dažus santīmus dārgāka un iekritām. Naudas nepietika, atdot kafiju par to naudu, kas bija, pārdevējs negribēja. Viņš izlēja kanalizācijā jau sataisīto kafiju ar pienu un sataisīja jaunu bez piena, paņemot visu naudu. Šo gājienu nesapratām. Savukārt Turcijā, kur lidostā izgaršojām īstu turku kafiju, kas mūsu klātbūtnē tika pagatavota uz karstām smiltīm, pārdevējs rīkojās pretēji. Par kafiju prasīja septiņus eiro, bet, nevarēdams izdot atlikumu no desmit eiro banknotes, viņš paņēma no mums piecu eiro banknoti.

Indija ir jāizjūt

Indija ir zeme, kas reizē nogurdina un aizrauj. Nabadzība ir uzkrītoša, birokrātijas līmenis vienkārši neiespējams un satiksme — kaitinoši lēna, taču atskatoties uz piedzīvoto, jūtamies laimīgi, jo redzētais fascinē, aizrauj un atstāj neizdzēšamu iespaidu. Tā ir cita pasaule, un dažkārt ir grūti noticēt, ka tik daudzas lietas var ietilpt vienā un tajā pašā valstī. Šo zemi nevar tikai apskatīt — tā ir jāizjūt. Katram tā liksies citāda, taču neviens nav spējīgs turēties pretī Indijas valdzinājumam. Indija ir zeme, kas paliek atmiņā uz mūžu.”

Zanes stāstījumu pierakstīja Juris ROGA

P.S. Nupat Zane nosvinējusi dzimšanas dienu. Darba kolēģi, viņu suminot, ieteica nākamā ceļojuma valsti — Ķīnu, kura mūsu cilvēkiem šķiet ne mazāk eksotiska kā Indija.