Ūdens pievilkšanas spēks

Tā notika arī Indrā, kurai nav veicies ar ūdenstilpju platībām. Pirms gadiem četrdesmit bijušo kūdras purvu vietā parādījās lielais un mazais dīķis, kas pārvērta ciemata centru. Protams, galvenais mērķis ir estētika, taču nedrīkst noniecināt arī zivju audzēšanas nozīmi. Daba pati parūpējās par zivju ielaišanu dīķos: pirmās parādījās dzeltenās purva karūsas, tad arī baltās. Domāju, ka te “pierakstījās” patlaban izplatītais sudrabkarūsu un karpu hibrīds, vēlāk te parādījās rotāni, kuri pēdējos simts gados ikru veidā uz ūdensputnu kājām atceļoja no mežonīgajiem Tālo Austrumu novadiem uz civilizētās Eiropas valstīm. Lūk, kāpēc jau varākus gadus Indras dīķus iecienījuši zemledus makšķernieki. Rotāni ir nomodā tad, kad karūsas snauž.

Pēdējā brauciena reizē uz Indru es nevarēju pabraukt garām mazajam dīķim, kura krastā ieraudzīju copmani klasiskajā gaidīšanas pozā. Pienācu klāt un pazinu: tas bija Stanislavs Koļeda, kurš kādreiz spēlēja slavenajā vietējā teātrī. Pēdējā laikā viņš iznāk uz skatuves jau kā līnijdejotājs, apstiprinot pazīstamo parunu “Astoņas meičas, es — viens”. Īsi sakot, ansambļa “rozīnīte”.

“ Stas, esi kļuvis par bezdarbnieku?” es pajautāju.

“Nē, esmu uz grupas nu jau gadus desmit, bet cope ir mana “slimība”, kas ārstē”. Tiklīdz mēs sākām sarunu, kad piebiedrojās vēl trīs vīri — iela taču atrodas blakus. Es uzklausīju dažādus viedokļus un, lūk, ko secināju. Abi dīķi sagādā lielu prieku ciemata makšķerniekiem, kur viņi vienmēr var dabūt zivis. Pavasarī karūsas sagatavotā veidā ož pēc purva dūņām, bet tuvāk vasarai un rudenī tās garšo lieliski. Taču, lai cik dīvaini tas būtu, mani sarunbiedri sāka slavēt rotānus, kuru gaļa vārīta veidā atgādina asaru gaļu. Te es arī nepalaidu garām iespēju pastāstīt kolēģiem copmaņiem, ka melnais rotāns nav no asaru dzimtas, tas ir tuvāks jūras grunduļiem, par ko liecina ārēja līdzība, jo abi ir melni. Tiek uzskatīts, ka neredzētās rijības dēļ šīs zivis ar lielām mutēm, noēdot konkurējošu zivju ikrus, pilnībā var iznīdēt pārējās zivju sugas. Es nomierināju savus sarunbiedrus un minēju pilnīgi pārliecinošu argumentu. Piepilsētas Persteņa ezerā pirms gadiem desmit — divpadsmit rotāni bija galvenās makšķerējamās zivis. Starp citu, atsevišķi Tālo Austrumu rīmu eksem-plāri sasniedza puskilograma svaru. Vēlāk savairojās līdakas, turklāt tādā daudzumā, ka plēsoņas triju gadu laikā pilnībā iznīcināja nelūgtos konkurentus. Dabā visu laiku notiek apbrīnojamas parādības, tikai jāprot tās pamanīt. Mūsu valstī neviens nepārzina zivkopības procesus.

Indras copmaņi draudzīgi sāka stāstīt cits citam šo zivju ēdienu receptes. Rotāni ir labi gan ceptā, gan vārītā veidā, no tiem iznāk lieliska zupa, bet kūpināti tie vispār ir brīnišķīgi. Tā kā Indras rotāns nepārsniedz 200 gramu svaru, bet parasti lomos tie vispār ir ļoti sīki, vietējie gardēži bija vienisprātis: vislielākais gardums ir vītināti rotāni. Kaltētas raudas vai asakainie mazie plauži tiem nelīdzinās ne tuvu.

... Diena bija vēsa. Stass taisīja vēzienus vienu pēc otra, tikai pludiņš bezcerīgi šūpojās ņirbu vilnīšos — aukstajos ūdeņos karūsas ir ļoti slinkas. Sākām runāt par labākām ēsmām rotānu copē. Noskaidrojās, ka vietējiem rotāniem veģetārisms ir sveša lieta: padod tiem slieku, zivs, gaļas, desas vai speķa gabaliņu. Ziemā tos ķer ar mākslīgo vizuli, uz kura āķa uzver zivs aci vai slieku. Ķerot karūsas, Indras makšķernieki neizdomāja neko jaunu, taču bija vienisprātis, ka vietējos dīķos gadās kilogramu smagi eksemplāri, taču pārspēt viltībā tos izdodas tikai retam veiksminiekam.

Pārsteidzoša lieta: dīķos, kas ir visai sekli, nav vērojamas smakšanas parādības, acīmredzot te plūst zemūdens avoti. Tāpēc uz āķa retumis uzķeras nelieli līņi un asarīši. Runā, ka daži eksperimentu cienītāji mēģina ielaist mākslīgajās ūdenstilpēs līdaku mazuļus. Kas ir pilnīgi saprātīga rīcība: tādēļ jau ir līdaka ezerā, lai karūsa nesnaustu. Sen ir zināms, ka laiskas zivis aug lēni, un tas ir mūsu zilo ezeru novada galvenais posts.

Aleksejs GONČAROVS