Saulaina diena Izvaltā

Dzīva interese par pašdarbības jaunradi Izvaltas iedzīvotājiem radās tieši pirms astoņiem gadu desmitiem, kad te strādāja izcils cilvēks — dziedāšanas skolotāja Anna Ikauniece. Viss sākās ar dziesmu un deju pulciņiem, bet par pirmo kultūras centru kļuva baznīcas māja, kas pateicīgo pēcteču atmiņā saglabājusies kā saulainā māja. Kopš tā neaizmirstamā laika aizraušanās ar jaunradi ļoti daudziem ciema ļaudīm kļuva par dzīves vajadzību. Jau trīsdesmito gadu sākumā Izvaltā parādījās jauktais koris, kurš pēc gada piedalījās Latvijas dziesmu un deju svētkos, kas vēlāk kļuva ne tikai par tradīciju, bet arī par nepieciešamību.

Dažādos laikos skanēja arī tiem atbilstošas melodijas, tikai bez tautas dejas un dziesmas Izvalta vairs nespēja dzīvot. Saku pilnīgi godīgi: laikraksta “Ezerzeme” korespondenti saņem visvairāk ielūgumu uz kultūras pasākumiem Izvaltā, kas vienmēr pulcina pilnas zāles skatītāju. Pašreizējais mākslinieciskās pašdarbības kolektīvs — tā ir folkloras kopa “Izvoltīši”, kura plaši pazīstama ne tikai Latvijā, sieviešu ansamblis “Blāzma” un deju ansamblis “Rudņa”. Kopā ar dramatisko kolektīvu pašdarbnieku kopskaits pārsniedz 70 cilvēkus vecumā no 10 līdz 50 gadiem.

... Ekrānā redzamas laika ritumā nodzeltējušas fotogrāfijas. Tautas nama vadītāja Anastasija Platace, rajona padomes gada prēmijas laureāte kultūras darbā, iepazīstina daudzos svētku viesus ar tālās pagātnes notikumiem. Ar vētrainiem aplausiem skatītāji zālē sagaidīja kultūras dzīves veterāni Valentīnu Stoponišu, kura trīsdesmitajos gados, būdama 15 gadus veca meitene, sāka piedalīties mākslinieciskajā pašdarbībā. Lūk, ko viņa sacīja: “Anna Ikauniece bija labākā skolotāja manā dzīvē un mīlēja mūs, skolēnus, kā savus bērnus.” Vadītāja aicināja uz improvizēto skatuvi agrāko gadu mākslinieciskās pašdarbības organizētājus un dalībniekus, kuri dalījās atmiņās, pēc tam saņēma ziedus un piemiņas suvenīrus. Protams, atcerējās to laimīgo laiku, kad Izvaltā no jauna sāka plīvot sarkanbaltsarkanie karogi, kas vēstīja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

Jubilejas pasākuma pirmā daļa bija Izvaltas dziedātāju un dejotāju uzstāšanās. Ilgi nevarēju saprast, kāpēc estrādes zvaigznes Zoļa un Zepa klusi un cienīgi sēdēja zālē dārgos vakartērpos, bet, kad viņām tika pasniegti galvaspilsētas apbalvojumi, viss kļuva skaidrs. Todien viņām bija ļoti grūti gandrīz ciest klusu: svētku koncerts tāpat turpinājās tieši četras stundas. Ticiet man: lielais un spilgtais pasākums nenogurdināja nedz aktierus, nedz arī skatītājus. Reizēm skanēja aplausi gluži kā komunistu kongresā, kurus ne reizi vien atcerējās ar humoru. Rajona padomes uzdevumā Jāzeps Dobkevičs atveda atzinības rakstus Ligitai Pelnikai, Andai Leikumai un Valentīnai Onzulei. Ielūgto radošā ceha partneru bija tik daudz, ka baidos kādu nenosaukt. Aulejas dziedātājas ienesa zālē milzīgu torti ar iedegtām svecēm, Šķeltovas “Zvoņņica” pasniedza lielu ziedu pušķi... Izvaltas grāmatvedei par kultūras finansiālu atbalstu. Šajā situācijā Izvaltas pagasta vadītājam Jurim Japiņam nācās glābt reputāciju un pasniegt starojošajai Anastasijai dāvanu karti... 1700 latu vērtībā. Nē, ne jau briljanta auskariem, bet gan mūsdienīgas aparatūras iegādei tautas namam. Efektīgās “Ve-čerinkas” dalībnieki dāvāja vienu deju svinību gaviļniekiem, otro veltīja sev: Svariņu dejotājam Ivanam Jančenko bija pus- apaļa jubileja. Ļoti liela dāvana viņam tika pasniegta ļaužu pilnajā zālē uz attiecīga fona. Protams, ar sagatavotu dāvanu pie jubilāriem ieradās Naujenes “Rūžeņa”, bet vēl dziedāja Grāveri, Asūne, Piedruja. Draiski dejoja Indra, Skaista, Šķaune... Bet Stasjai un Ļukadai no Ūdrīšiem nācās krietni papūlēties Zoļas un Zepas vietā.

... Arī es tur biju, bet ko dzēru — neteikšu. To, ka Izvaltas pavāres ir labākās pasaulē, es arī agrāk labi zināju. Pavadot viesus, Anastasija lūdza izteikt publisku pateicību kultūras nodaļai un rajona padomei par pastāvīgu uzmanību dziedošajai un dejojošajai Izvaltai.

Aleksejs GONČAROVS