Atvadu vārdi Ritai...

Ritu Barču (Vedļu) pazinu kopš sešdesmito gadu sākuma, kad viņa mācījās Ezernieku vidusskolā. Klusā, kārtīgā meitene neizcēlās ar īpašām aktivitātēm viņu citādi atraktīvajā klasē. Taču darba mūžs kultūras jomā viņu izveidoja par prasmīgu, iejūtīgu vadītāju. Viņas pārziņā bija daudzu tautas namu pieaugušo pašdarbnieku kolektīvi, bet šis darbs prasīja lielu neatlaidību, elastību, toleranci. Neviens kultūras pasākums neiztika bez R. Barčas padoma un gādības, kad tika rīkoti vērienīgi dziesmu svētki, folkloras svētki, mazākumtautību kultūras festivāli, kas nebija mazsvarīgi mūsu multinacionālā rajona sabiedrībā.

Man personīgi imponēja Ritas (atļaušos tā saukt bijušo skolnieci) taktiskā attieksme ar neiztrūkstošu mīļu uzrunu: “Skolotāj!”. Vairāk saskāros ar viņas vadības stilu tad, kad dibināju un ilgus gadus vadīju Ezernieku folkloras ansambli “Akmiņeica”. Kad bija uznākuši paguruma brīži darbā, Rita prata uzmundrināt, iedrošināt, pārliecināt, ka darbs jāturpina. Izbraukuma pasākumos Rīgā, Tukumā, Sabilē u.c. vietās Rita lepojās ar mūsu “Akmiņeicu”. Viņa uzticēja mums tikšanos ar valsts prezidentu G. Ulmani 1993. gadā. Rita bija pārliecināta par mūsu varēšanu Latvijas kultūras dienās Vitebskā 1994. gadā. Viņa mums ticēja.

“Akmiņeicas” vecbiedri sēro par Ritas Barčas negaidīto, taču nepielūdzamo aiziešanu. Mūsu klusa un patiesa līdzjūtība nelaiķes tuviniekiem.

I. DIMPERE, Ezernieki