Cilvēki, ar kuriem varam lepoties

Pirms neilga laika laikrakstam “Ezerzeme” pienāca vēstule:

“Liels paldies, ka informatīvi atbalstījāt “Latvijas lepnums” akcijas rīkošanu. Nosūtu Jums vēstuli par skolotāju Viktoriju Nalivaiko. Divus citus no Krāslavas puses “Latvijas lepnumam” pieteiktos — Dagdas invalīdu brālības izveidotāju Mārīti Zariņu un spēkavīru Antonu Arnicānu — Jūs jau laikrakstā “Ezerzeme” esat plaši pieminējuši. Cerot uz turpmāku sadarbību, ar cieņu Ilze Cerbule, SIA “Laikraksts Diena” Sabiedrisko attiecību nodaļa”.

Esam pārliecināti, ka mums ir daudz vairāk cilvēku, par kuriem ir prieks un lepnums. Tas tā, priekšdienām, jo noteikti arī šogad “Latvijas lepnumu” meklēs. Un varbūt atradīs tieši pie mums, tāpēc tagad publicējam Ingas Cauņas pērn uz Rīgu sūtīto vēstuli.

Skolotāja - draugs

Krāslavas ģimnāzijā es sāku mācīties septītajā klasē. Mēs bijām vismazākie un, protams, grūtāk bija atraisīties un kļūt par savējiem. Gribējās jau iesaistīties skolas dzīvē, bet kā? Neatceros pat kā, bet man sanāca lieliska izdevība iepazīties ar vidusskolas skolotāju, jauko sarunas biedru, gudru cilvēku Viktoriju Nalivaiko. Viņa ir ne tikai vēstures un politikas stundu pasniedzēja, bet arī debašu kluba vadītāja, erudītu kluba “Sokrāts” vadone jeb mūsu aizstāve, viena no aktīvākajām skolotājām un, protams, viena no tām skolotājām, kuras stundās nebija laika garlaikoties, jo katra stunda pagāja kā aizraujošs ceļojums vēsturē, pagātnes pēdās un arī mēs zinājām lielāko daļu, kas tad notiek politikas jomā.

Taču te es nevēlos stāstīt par viņas skolotājas dotībām, jo es varu simtprocentīgi garantēt, ka tās ir teicamas, to var redzēt ne tikai pēc olimpiāžu un zinātniski pētniecisko darbu rezultātiem, bet gan arī pēc tā, kādi tad līmeņi skolēniem ir eksāmenos.

Es vēlos izklāstīt un pierādīt, ka skolotājam ir jābūt ne tikai stigram pasniedzējam, bet arī labam padomdevējam. Tieši Viktorija mūs iemācīja domāt tā, lai mēs spētu koncentrēt savas zināšanas uz vajadzīgo un nozīmīgāko. Es joprojām atceros un arī atcerēšos tos laikus, kad mēs darbojāmies debašu klubiņa, tie bija lieliski laiki: pie tējas tasītes atjautīgā komandā mēs pēc stundām sēdējām kabinetā un spriedām par debašu tēmu. Es atceros arī to dienu, ka bija šausmīgs sals, bet mums bija norunāts debašu treniņš, un mēs gājām ar prieku svētdienas rītā uz skolu, lai varētu pierādīt, kam tad ir taisnība. Mēs ieguvām ne tikai prasmes, kā pielietot argumentus un faktus, bet arī ieguvām daudz jaunu draugu Latvijas teritorijā, piedaloties turnīros. Esmu pateicīga Viktorijai Nalivaiko arī par to, ka, pateicoties skolotājas pasniegšanas metodēm, es dabūju labus līmeņus eksāmenos un iestājos sev tīkamajā augstskolā, kur, protams, arī bez skolotājas palīdzības ne-varēja iztikt, jo grūti atrodamā literatūra, kuru nevarēja dabūt akadēmijas bibliotēkā, vienmēr bija pieejama pie skolotājas, arī studiju darba rakstīšanai tika lūgta skolotājas palīdzība.

Es saprotu un zinu arī to, lai skolotājai būtu gandarījums par ieguldījumu mūsos, tad vajag attaisnot viņas cerības, tieši tādēļ tas ir arī viens no maniem motivējošiem mērķiem mācībās, jo bieži vien, kad man ir kādas grūtības, tad es iedomājos, ko tad skolotāja teiktu, es takš zinu, ka vajag tikai pacensties. Viņa iemācīja mani un arī citus skolēnus būt runīgiem, atraisīt savu valodu un nebaidīties izteikties.

Un vēl atmiņā vienmēr aust, ka skolotāja mani mēdza saukt par “meitiņu”, tas skanēja tik mīļi, tādēļ arī stundās bija atrasties un klausīties tik omulīgi.

Man šī skolotāja vienmēr būs LEPNUMS, tieši tādēļ es vēlētos, lai visa Latvija dzirdētu par viņu un skolēni, vecāki zinātu, ka skolotāji mēdz būt arī draugi.

Paldies Jums par visu, ko sniedzāt....kaut gan es zinu, ka paldies — tas ir par maz, jo visu ir jāpierāda ar darbiem.

Inga CAUŅA