Janīna: “Sava profesija man ir ļoti mīļa!”

Pirmais raksturojums, ko nācās dzirdēt Kalniešos, skanēja intriģējoši: “Par lopiem Janīna zina visu, līdz pat tādam sīkumam, kurā kolhoza fermā stāvējusi govs, no kuras ir atnesusies tā govs, kura šodien atrodas cilvēka kūtī. Viņa ienāk katrā mājā, palīdz risināt daudzus jautājumus, lai cilvēkam nebūtu lieku reizi jādodas uz pastu vai banku veikt kādus maksājumus, pati atgādā sūtījumus līdz mājām. Viņa ir atsaucīga un sabiedriska, vienmēr atvērta visiem cilvēkiem, ar kuriem jāstrādā.”
Janīnas dzimtā puse ir Lielā Indrica. Skolas gaitas uzsāka vietējā sākumskolā, kur pabeidza pirmās trīs klasītes. Pēc tam devās uz Rēzeknes rajona Tiskādu internātskolu, kur ieguva pamatskolas izglītību. Nākamā izglītības iestāde viņas mūžā bija Maltas sovhoztehnikums, kuru pēc trīs ar pusi gadiem pabeidza kā zootehniķe.

“Maniem vecākiem bija liela ģimene — septiņi bērni, no kuriem trīs zēni un četras meitenes,” stāsta Janīna. ”Grūti nācās visus izskolot, internātskola bija kā valsts palīdzība, kur biju paēdusi un apģērbta. Mājās gan tiku reti — tikai brīvlaikā. Tēvs kolhozā ganīja un slauca govis, arī māte bija slaucēja. Acīmredzot savu profesiju izvēlējos vecāku darba iespaidā, jo mēs, bērni, savā brīvlaikā gājām palīgā slaukt govis. Kad biju pie mammas darbā, visas slaucējas sacīja: “Tev jāiet mācīties par zootehniķi!” Kad pabeidzu astoņas klases, ne par ko citu vairs nedomāju, jo profesija jau bija ”iesēdusies” smadzenēs.

Pēc Maltas sovhoztehnikuma pabeigšanas devos uz kolhozu “Daugava” - 1980. gada 1. martā pabeidzu un jau 5. martā sāku strādāt, kaut arī vēl mēnesi drīkstēju pabūt mājās. Vienkārši mani palūdza iziet darbā ātrāk, jo iepriekšējā speciā-liste gāja pensijā.”

Pat neskatoties uz to, ka tuvojās Starptautiskā sieviešu diena, ziedus Janīnai neviens nepasniedza — tajos laikos jaunos speciālistus vēl tik stipri necienīja, lai suminātu jau pirmajā darba dienā. Darba gaitas viņa sāka kā zootehniķe un nostrādāja profesijā līdz pat lielajam sabrukumam — 1992. gadam. Pēc tam nācās doties uz darba biržu, bezdarbnieku pulkā Janīna iestrēga uz pāris gadiem, bet jau 1994. gadā sāka strādāt par lauksaimniecības dzīvnieku pārraugu, vēlāk kļuva par pagasta lauksaimniecības konsultanti, šajā amatā strādā šodien. Janīna viennozīmīgi dara vairāk, nekā pienāktos, un ne jau tādēļ, ka baidītos par savu vietu. Vai izdosies šajā darbā sagaidīt pensiju — to šodien viņai neviens nepateiks, jo viss atkarīgs no tā, kā lielā un mazā valdība lems un kā lauku ļaudis balsos, proti, vai, gadiem ritot, laukos paliks iedzīvotāji un saimniecības. Janīna raujas darbā un sevi nežēlo, jo savulaik nav kļūdījusies profesijas izvēlē un nemāk strādāt pa roku galam. Neskatoties ne uz kādām grūtībām.

“Visvairāk darba ir tieši ziemas laikā, tieši sniegiem bagātākajos mēnešos, kad ir grūtāk un dārgāk pārvietoties — janvārī, februārī un martā,” turpina sarunbiedre. ”Braukt nākas ar personīgo automašīnu, šofera lomu uzņemas mans dzīvesbiedrs Nikolajs, kurš pēc profesijas ir traktorists, bet tagad bezdarbnieks. Nekādu samaksu viņš par to, protams, nesaņem. Mums iedala tikai 15 litrus degvielas mēnesim, bet ar to viennozīmīgi nepietiek un nākas ieguldīt savu naudu. Ko es daru? Pildu deklarācijas, savācu un nosūtu pārbaudei piena analīzes, palīdzu pie lopu nodošanas, aizpildu dokumentāciju subsīdiju saņemšanai. Lai saņemtu dzīvnieka identitātes numuru (krotālijas), dzīvnieku turētājam ir jāaizpilda pieteikums krotāliju iegādei — arī šajā jautājumā sniedzu palīdzību. Mans darbs ir dzīvnieka identitātes numuru ielikt ausī govīm, teļiem, aitām, cūkām.

Numurus pati atgādāju no Krāslavas, lai cilvēkam nav jātērē savs laiks. Varbūt kādam šķiet, ka ir cietsirdīgi dzīvniekam caurdurt ausis, bet kādam tas jādara. Izmantoju speciālu pistoli, dzīvnieks pat lāga nespēj aptvert, kas ir noticis — pakrata galvu un viss. Ofisa telpas man nav, bet astoņas stundas nedēļā pieņemšanas laiks pagasta telpās tomēr ir. Taču turp man neviens neatnesīs dzīvnieka ausis — gribi vai negribi, bet nākas doties pie saimnieka uz mājām, iet uz kūti. Kājām visur neizskraidīsi, vajag transportu. Labi, ka vīrs var mani atbalstīt darbā kā šoferis. Nākas arī daudz un regulāri mācīties, apmeklēt kursus. Konsultanti saņem ser-tifikātu tikai uz pieciem gadiem.”

Brīvdienas Janīnai ir visai stiepts jēdziens. Sestdienās, svētdienās varētu sēdēt mājās un nekur neiet, bet viņa nemāk atteikt cilvēkam, kurš lūdz konsultāciju, kuram nepieciešama palīdzība. Gadās, ka cilvēks astoņās stundās neatrod laiku atnākt uz pieņemšanu pagastā, bet pēc darba laika klauvē pie Janīnas mājas durvīm. Kā tu viņu padzīsi, vajag uzklausīt, visu izdarīt.
Janīna nekad nevienu nelamā, dusmas patur sevī, neizrāda: “Cenšos visu izdarīt pēc likuma un godprātīgi, bet gadās, ka kādam tas nepatīk un viņš pārmet, izgāž savas dusmas. Tādos brīžos ir sāpīgi, bet cenšos neizrādīt. Pārnāku mājās, nākamā reizē atkal visu daru pēc labākās sirdsapziņas. Es nekad nesavienoju darbu ar niknumu. Darbs un dusmas nav savienojamas lietas, lai cik stipri nepatīk kāds cilvēks, lai kā viņš tevi ir aizvainojis, jāstrādā godprātīgi!”

Janīnas un Nikolaja bērni jau ir pieauguši. Meita un dēls nebaidās lauku darbu, tomēr negāja vecāku pēdās, bet izvēlējās savu ceļu dzīvē. Tatjana ir precējusies, pašai jau ir meita. Savulaik strādājusi par pārdevēju, bet tad ģimene devās uz ārzemēm. Sergejs ir pabeidzis Dagdas arodvidusskolu kā krāšņu mūrnieks un podnieks, ir arī traktorista un šofera tiesības. Tikai nesen iekārtojās darbā, līdz tam mājās pieskatīja savu mazo dēliņu. Viņa draudzene mācās Daugavpils medicīnas skolā.

Kurpnieks bez kurpēm — tas noteikti nav par Janīnu. Kūtī ir piecas govis, bet agrāk turējuši pat septiņas, kad meita nebija aizbraukusi uz ārzemēm un varēja nākt palīgā, arī dēls palīdzēja. Divatā ir grūti savaldīt septiņus ragulopus, jo ganības atrodas trīs ar pusi kilometrus tālu un pārdzīt no vietas uz vietu problemātiski. Arī kūts neliela, cūkām vieta neatradās, jo pēc standartiem šos lopiņus nedrīkst turēt kopā. Izvēle par labu govīm ir acīmredzama.

“Lai ko šodien runā, ar govīm bez maizes nepaliksi,” uzskata Janīna. “Protams, ir liela ņemšanās, bet paskatieties apkārt — laukos cilvēki tikai no piena izdzīvo, citu ienākumu vairs nav. Jaunatnes mūspusē tikpat kā nav, lopus tur cilvēki, kuriem ir ap 50 gadiem un vecāki. Lopu skaits saimniecībās atkarīgs no cilvēka vecuma, veselības un spēka. Loģiski, ka, gadiem ritot, cilvēki samazina lopu skaitu. Gados jaunāka paaudze, ja arī kāds vēl ir palicis, lopus netur. Kad birža maksāja simts latus, viņiem vispār tas nebija izdevīgi, jo par savām darbā iegūtajām tulznām valstij jāsamaksā nodoklis no piena, gaļas. Ir vieglāk gaidīt pabalstu naudu.”

Janīna atzīst, ka padomju varas gados viņai bija vieglāk strādāt: mazāk dokumentācijas, mazāk atbildības un pats galvenais — cilvēki bija labsirdīgāki. Tagad cilvēki ir dusmīgi, jo, kur ne pagriezies, par visu jāmaksā, un tas atstājis dziļas mieles. Cilvēkam vajag uz kādu izgāzt savas dusmas, bieži vien tas notiek spontāni.

“Atceros 1998. gadu, kad sākām reģistrēt kūtis,” stāsta Janīna. “Atnāku, jautāju: “Reģistrēsim vai nē?” Dažs man klupa virsū, sak, ko velti apkārt staigā, kam to vispār vajag! Bet, uzzinājis jaunāko informāciju, pats atvainojās un lūdza visu izdarīt. Ko darīt, tāds man darbs, ka bija jāpacieš šie uzbrukumi. Arī suņi ne visur tiek piesieti, klūp virsū un kož kājās. Bet darbs man dod prieku, sava profesija man ir ļoti mīļa, es esmu starp cilvēkiem un vienmēr kādam izdaru labu darbu, kas dod gandarījumu.”

Juris ROGA