Piedrujas pagasta bibliotēkas mājīgajā telpā jūnija sākumā norisinājās notikums, kas apvienoja vietējos iedzīvotājus radošā izpausmē. Te notika vietējās bibliotekāres Jeļenas Račickas organizētās leļļu izstādes “Leļļu valstība” atklāšana un meistarklase Svetlanas vadībā, kura jau vairāk nekā desmit gadus aizrautīgi nodarbojas ar šo mākslu. Pasākums, kas apvienoja Svetlanas unikālo leļļu izstādi un praktisko apmācību to izgatavošanā, piepildīja bibliotēku ar aizrautīgām, sirsnīgām sarunām un lepnumu par pašu rokām radītiem darbiem.
Plauktos izliktās lelles no Svetlanas kolekcijas piesaistīja skatienus: katra no tām ir unikāls mākslas darbs ar rūpīgi pārdomātām detaļām, sākot no izšūtiem rakstiem un beidzot ar smalkām rotām. Meistarklase bija iecerēta tā, lai būtu pieejama ikvienam: Svetlana izvēlējās vienkāršu tehniku, lai pat iesācēji varētu aiznest mājās pašgatavotu lelli. Pusotras stundas laikā dalībnieki pieticīgos materiālus — diegus, audumu gabaliņus un nedaudz dekoratīvo elementu — pārvērta lellītēs, kas kļuva ne tikai par mīļu darinājumu, bet arī par šīs dienas simbolu. Bibliotēkas vadītāja Jeļena pastāstīja par to, kā radās ideja par meistarklasi. “Viss sākās ar kursiem, kur iepazināmies ar Svetlanu. Reiz viņa mums parādīja vienu no savām lellēm, un es nodomāju, ka viņas daiļrade jāparāda arī Piedrujā.” Tad Jeļena piedāvāja Svetlanai organizēt viņas leļļu izstādi bibliotēkā. “Es vienkārši teicu: parādīsim tavus darbus pie mums! Viņa uzreiz piekrita, un tad es nodomāju – kāpēc gan nerīkot meistarklasi? Ideju dedzīgi atbalstīja Svetlana. Viņa labprāt gribēja dalīties savā mākslā,” stāsta Jeļena.
Pasākuma organizēšana noritēja bez problēmām. “Mums bibliotēkā jau ir rokdarbu pulciņš, tāpēc daži materiāli bija pa rokai,” skaidro Jeļena. “Mēs pievienojām to, kas mums bija, un viss notika. Tas neprasīja lielas izmaksas, kas bija svarīgi, lai pasākums būtu pieejams visiem.”
Meistarklasē piedalījās trīspadsmit cilvēki, visi vietējie. “Mums bija ļoti daudzpusīga kompānija. Bija divas pusaudzes, ap piecpadsmit un septiņpadsmit gadiem, un pieaugušas sievietes, arī virs septiņdesmit gadiem. Viņas visas ar tādu interesi ķērās pie darba! Bija tik aizkustinoši redzēt, kā dažādu vecumu cilvēki sēž kopā, sarunājas un rada kaut ko paši savām rokām, atceroties dažādus stāstus no savas bērnības.” Meistarklase ilga aptuveni pusotru stundu. Sākās ar Jeļenas apsveikuma vārdiem un īsu Svetlanas uzrunu, kurā viņa pastāstīja par savu daiļradi. Pēc tam dalībnieki ķērās pie leļļu veidošanas. Svetlanas darbi ir pietiekami sarežģīti, vienas lelles izgatavošanai var paiet vairākas dienas, ja strādā visu dienu. Savukārt meistarklasei viņa piemeklēja tehniku, ar kuru tika galā pat iesācēji. Un tomēr visas lelles izdevās tik jaukas, katrs dalībnieks nesa mājās to ar lepnumu.
Atmosfēra todien bija radoša. “Visas palika apmierinātas,” saka Jeļena “gan jaunās, gan ne tik jaunās, gan tās, kurām pāri septiņdesmit - ar tādu azartu darbojās! Varbūt mājās turpinās, varbūt nē, bet viens darbiņš godam paveikts, kaut kas jauns apgūts. Manuprāt, pasākums izdevās.” Runājot par izstādi, Jeļena ar sajūsmu apraksta Svetlanas kolekciju: “Desmit lelles, un katra — kā dzīva! Tām ir tik dažādi raksturi, dažādas detaļas — izšuvumi, audumi, aksesuāri.”
Noslēgumā uzdevu jautājumu par situāciju Piedrujā. Jeļena atbildēja: “Mums viss ir mierīgi, kā vienmēr. Mēs jau esam pieraduši. Grūti pateikt, kas notiks tālāk, bet šobrīd viss ir mierīgi.”
Leļļu izgatavošanas meistarklase Piedrujā saliedēja cilvēkus, dāvāja viņiem radošuma prieku un atstāja siltas atmiņas. Desmit Svetlanas lelles, kas joprojām rotā bibliotēku, turpinās iedvesmot apmeklētājus līdz jūnija beigām.
Svetlana Bargane: “Lelles - tas ir par labo un pozitīvo”
Mājīgajā izstādē Piedrujas pagasta bibliotēkā, kur apskatāmi rokdarbnieces Svetlanas Barganes darbi, valda īpaša gaisotne. Katra lelle izstaro meistares emocijas, siltumu un dvēseles daļiņu. Šajā intervijā Svetlana dalās ar savas aizraušanās stāstu, stāsta par leļļu tapšanas procesu un dalās domās par to, kāpēc ir vērts pamēģināt sevi daiļradē.
– Svetlana, kā sākās jūsu aizraušanās ar leļļu izgatavošanu?
– Tas sākās pavisam nejauši, pirms vienpadsmit gadiem. Es pat nebiju plānojusi to darīt. Viss sākās ar to, ka meklēju dāvanu paziņam un neko piemērotu nevarēju atrast. Tāpēc nolēmu uzšūt viņam lelli - mājas gariņu. Sāku internetā meklēt idejas, kā kaut ko pagatavot no dabas materiāliem, un uzdūros zeķu tehnikai. Nolēmu pamēģināt, mazliet uzlaboju procesu un uzšuvu savu pirmo lelli - mājas gariņu. Man tā iepatikās, ka es viņam uzreiz uztaisīju draudzeni. Šīs divas lelles joprojām dzīvo manā virtuvē kā talismani. Paziņam es tās tā arī neuzdāvināju, paturēju sev, bet process mani aizrāva.
–Tātad pirmās lelles jums kļuva īpašas? Vai tās joprojām ir vismīļākās?
– Nē, tās nav pašas mīļākās, bet ir gluži kā talismani. Tās ieņem īpašu vietu manā mājā. Pa šiem gadiem laikam esmu uzšuvusi vairāk nekā simts lelles — līdz simtam vēl skaitīju un tad pārstāju. Starp tām bija gan ļoti mīļas, gan tādas, kuras es saucu par “garāmgājējiem” — tādas, kas mani īpaši neuzrunāja. Man ir svarīgi, lai lellei sejā būtu emocijas. Visas manas lelles ir vienā stilā, jo katram meistaram ir savs rokraksts. Bet, kad lellei rodas sava, unikāla emocija — tā man ir vērtība.
— Kādas emocijas jūs visbiežāk nododat savām lellēm?
- Dažādas. Lelles mēdz būt jautras, mēdz būt skumjas, reizēm pat aizvainotas. Viss atkarīgs no garastāvokļa un idejas. Reizēm apsēžos šūt, un lelle pati “diktē”, kāda tā būs. Tā ir kā iztēles spēle. Gadās, ka cilvēki pasūta lelli dāvanai un jau apraksta, kādu tēlu viņi vēlas redzēt. Tad es strādāju pēc viņu ieceres, bet detaļas tik un tā izdomāju pati.
- Kā jūs izdomājat dizainu lellēm? Tā vienmēr ir improvizācija vai ir konkrēti tēli?
- Visbiežāk tā ir iztēles spēle. Bet, ja lelli izgatavoju pēc pasūtījuma, tad pasūtītājs parasti dod kādu orientieri — piemēram, vēlas lelli noteiktā stilā vai ar noteiktām iezīmēm. Šādos gadījumos strādāt vienlaikus ir gan vieglāk, gan sarežģītāk. Vieglāk, jo nav jāizdomā tēls no nulles. Bet sarežģītāk, jo dažkārt pieprasījumi ir tādi, ka pirmajā brīdī domā: “Kā to vispār izdarīt?” Bet es nekad neatsakos. Galvā vienmēr ir doma: “Kaut ko izdomāšu.” Un rezultātā tā arī notiek. Manā praksē bija pieredze lelles gatavošanā no īstiem matiem. Draudzenes meitiņai nogrieza matus, un nolēmām no tiem pamēģināt izgatavot matus lellei. Nācās ”pasvīst”, protams, bet viss izdevās. interesanta sajūta, kad darinot lelli, sajūti matu aromātu, to saimnieces smaržu. Šobrīd šī lelle dzīvo pie matu saimnieces. Tā bija interesanta pieredze.
- Jūs pieminējāt zeķu tehniku. Pastāstiet sīkāk, kādus materiālus lietojat?
– Jā, pamats ir zeķu tehnika. Izmantoju zeķubikses, zeķes, audumus. Matiem visbiežāk ņemu diegus — cirtainus, taisnus, resnus vai tievus, atkarībā no tēla. Reizēm pasūtu speciālus matus lellēm no Ķīnas, jo pie mums tos ir grūti atrast. Ja lelle ir reāla cilvēka prototips, cenšos piemeklēt diegus, kas atbilst matu tekstūrai un krāsai. Vēl pērku un izmantoju actiņas, skropstas, dažreiz sīkus aksesuārus — groziņus, ziediņus, somiņas. Dažus aksesuārus gatavoju pati, piemēram, dažādas cepurītes, vainadziņus. Lelles - meitenes labāk patīk taisīt nekā lelles - zēnus. Kleitiņas, mežģīnes, lentītes, ziediņi, cepurītes. Tā ir īpaša enerģētika.
– Kas leļļu tapšanas procesā ir pats grūtākais?
- Man visgrūtākais ir apģērbs. Neesmu ne drēbnieks, ne mākslinieks, šūt profesionāli neprotu. Man ir kaut kāds redzējums, un šuju, kā izdodas. Pirmos gadus es vispār visu darīju ar rokām, tikai tad nopirku šujmašīnu. Bet izdomāt un uzšūt drēbes man vienmēr ir izaicinājums. Reizēm lelles tēls jau ir gatavs, bet ar drēbēm ir jāpaņemas.
- Kur jūs glabājat savas lelles? Vai tām ir īpaša vieta?
- Atsevišķas istabas diemžēl nav. Agrāk leļļu bija ļoti daudz, bet ar laiku tās “izklīda” — kādu nopirka, kāda tika uzdāvināta. Šobrīd mājās man ir skapis ar stikla durvīm, kur stāv dažas lelles. Citas — plauktos, bet daļa — bērnu istabā. Tās it kā dzīvo savu dzīvi mūsu mājās.
– Kā jūsu ģimene uztvēra jūsu vaļasprieku?
- Ļoti labi, visiem patika. Mans dēls jau ir pieaudzis, bet arī viņam tas bija interesanti. Es pat uztaisīju viņam lelli pēc animācijas filmas “Dzīve ar Luiju” motīviem — viņš bija sajūsmā. Meita mēģināja šūt ar mani, mēs kopā izgatavojām vienu lelli, bet viņu tas īpaši neinteresēja — viņai ir savas intereses. Kopumā lelles patīk visiem, jo tas ir jauki, sirsnīgi un pozitīvi. Pat pieauguši cilvēki nevar palikt vienaldzīgi.
- Kāda ir sajūta, kad lelle top gatava?
– Kad tikko sāku, tā bija ļoti spēcīga sajūta – it kā piedzimtu kaut kas dzīvs. Pirmās piecdesmit lelles es pat nosaucu vārdos. Pēc tam emocijas kļuva rāmākas, un arī gatavot tās sāku retāk — laika ir mazāk, un arī tagad daru to tikai tad, kad patiešām vēlos. Tagad tas vairāk ir kluss gandarījums, nevis skaļas emocijas. Bet vienalga, kad lelle gatava un kad esmu apmierināta ar rezultātu - tas vienmēr iedvesmo. Man lelles saistās ar labo un pozitīvo.
– Ko jūs ieteiktu tiem, kuri vēlas izmēģināt sevi šādā daiļradē, bet baidās sākt?
– Pamēģināt noteikti ir vērts! Nevajag baidīties, neko jau nezaudēsiet. Ja ir vēlēšanās, ir jāsper pirmais solis, lai saprastu, vai tas uzrunā vai nē. Ja aizķeras, var attīstīties tālāk. Ja nē, jūs tik un tā gūsiet prieku no procesa. Viss, kas darīts pašu rokām, sagādā prieku pat tad, ja tas nav ideāli.
– Cik ilgs laiks paiet, veidojot vienu lelli?
– Viss atkarīgs no lelles un no tā, vai tā ir iepriekš izdomāta vai ne. Dažreiz lelle pati “kārto” procesu, un izdodas ne tas, ko plānoju. Agrāk varēju šūt visu dienu, no rīta līdz vakaram. Tagad, ja daru nesteidzoties, paiet nedēļa vai divas. Pēc darba vakaros veltu stundu vai divas šim vaļaspriekam. Kad darīju intensīvi, caurām dienām, tad kādas trīs četras dienas.
- Vai ir arī kāda cita aizraušanās, izņemot lelles?
- Esmu izmēģinājusi daudz ko: filcēšanu, konfekšu pušķus, dabas materiālu panno, pat ziedu kompozīcijas zvēriņu formā. Bet tas bija pēc pasūtījuma, ja kāds prasīja. Tomēr lelles ir tas, kas iepatikās un kļuva par manu vaļasprieku. Es neuzskatu sevi par izcilu meistaru. Ir meistares, kas rada īstus šedevrus. Bet man tas vienkārši sagādā prieku, un es zinu, ka manas lelles patīk cilvēkiem. Tas man ir galvenais. Kad mani darbi raisa pozitīvas emocijas, tas ir ļoti vērtīgi.
Jeļena AVSJUKEVIČA
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2025
Par projekta “Pierobežas aktualitātes” rakstu saturu atbild to autors.
