“Katrs karavīrs ir pelnījis mieru”- kāpēc Tālis Ešmits meklē kritušos karavīrus

— Tāli, pastāstiet lūdzu par pēdējo brīvdienu notikumiem, saistībā ar kritušo karavīru meklēšanu.

— Ar kolēģiem atkal aizbraucām uz vietām, kur pēc arhīva datiem un mutiskām liecībām varētu būt apbedījumi — uz Krāslavu un Priedaini. Ideālā gadījumā mēs plānojām sestdien strādāt Priedainē un atrast karavīru mirstīgās atliekas, lai pēc tam tās godam pārapbedītu. Šis nav pirmais mūsu izbrauciens uz turieni, bet diemžēl arī šoreiz mēs neko neatradām. Tomēr mēs izdarījām visu, ko varējām — bija visas atļaujas, pašvaldības atbalsts, tehnika. Bet diemžēl... Tad, svētdien sākām meklēt 20 karavīru apbedījumu Krāslavā pie kultūras nama. Arī tur nekas nesanāca, dažādu apstākļu sakritības dēļ. Būs jāorganizē vēl viens izbraukums.

— Kas bija šie kareivji?

— Priedainē – Armia Krajowa (burtiski tulkojot — Tēvijas armija) poļu formējuma komandieris Vorslovs (no Priedaines) un cits karavīrs arī uzvārdā Vorslovs (no Pleskavas), bet ne komandiera radinieks, un vairāki citi karavīri. Komandieris Vorslovs ir pretrunīga figūra, kuru kāds uzskata par varoni, bet kāds - par bandītu. Viņš bija Krajova armijas komandieris ar segvārdu “Dinaburg”.

Krāslavā tika meklēti 20 vācu karavīru apbedījumi. Agrāk, sadarbojoties ar bijušo Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja direktoru Valdemāru Gekišu, šeit tika atrasti 50 karavīru apbedījumi, kurus ekshumēja un pārapbedīja Vācijā. Pēc arhīva datiem 1944. gada apbedījuma vietā pavisam bija 70 cilvēku, tātad vēl 20 jāatrod.

Tie bija lielā karā iesaistīti cilvēki. Mums ir svarīgi, lai katrs iegūtu savu miera vietu.

— Kur jūs atrodat informāciju par iespējamiem apbedījumiem?

— Mēs strādājam ar arhīviem, bet bieži vērtīgākā informācija nāk no vietējiem iedzīvotājiem. Tie ir mutiski stāsti, leģendas, sirmgalvju atmiņas: “Lūk, tur mežā kaut ko apglabāja... “, “Mans vectēvs teica, ka te bijusi cīņa...”. Jā, daudz kas ir izpušķots, bet tas arī ir mūsu uzdevums — atrast patiesību cilvēku atmiņās. Tieši tā darbojas lielākā daļa meklētāju visā pasaulē. Tas ir skurpulozs darbs.

Tieši tāpēc mūsu biedrībai ir nosaukums “Leģenda”. Jo, laikam ritot, visi stāsti “apaug” ar leģendām.

— Vai savā darbā izmantojat moderno tehniku (ģeoradari, metāla detektori)?

— No pieredzes – visuzticamākais instruments ir lāpsta. Jā, tas ir pietiekami nepraktiski, toties drošāk. Daudzi jaunmodīgi sīkrīki pierādījuši savu nederīgumu izrakumu lietā.

— Kā reaģē vietējās varas iestādes? Palīdz vai traucē?

— Mēdz būt dažādi. Kopumā mēs jūtam atbalstu. Īpaši pēdējos gados, kad sabiedrība sāka vairāk izprast mūsu darba nozīmīgumu. Protams, mēdz būt formalitātes, birokrātija, bet pagaidām izdodas vienoties. Galvenais, lai mūs laiž vietās, kur varam strādāt. Mēs respektējam likumu: bez atļaujas privātīpašumos nelienam.

— Un cik emocionāls ir pats darbs?

— Ļoti. Reizēm ceri, gatavojies, bet beigās - nekā. Tās ir emocionālas šūpoles. Gadās, ka atrodi mirstīgās atliekas, un šķiet, ka atkal atdzīvojas vesels stāsts. Tās ir gan sāpes, gan svinīgums. Gadās, ka stāvam vietā, kur gadu desmitiem gulējis cilvēks kā suns mežā. Bez vārda. To nevar pieņemt. Un, kad izdodas viņu atgūt, tā ir laime. Mums un tā cilvēka ģimenei.

— Kas jūs virza? Kāpēc jūs ar to nodarbojaties?

— Ziniet, es nevaru precīzi atbildēt. Tā ir gan goda lieta, gan sirdsapziņas lieta. Varbūt runa ir par kristīgām vērtībām — neviens nedrīkst tikt aizmirsts, it īpaši kritušais karavīrs. Tie nedrīkst būt tikai kauli, uz kuriem te siens tiek pļauts, te kartupeļi aug. Cilvēks jāapglabā kā cilvēks. Ar cieņu.

— Vai tā ir jūsu pamatnodarbošanās?

— Tas drīzāk ir dzīvesveids uz brīvprātības pamata. Tas ir mans vaļasprieks, jo ienākumu avoti man ir citi. Dažreiz ir finansējums, piedalāmies projektos slēdzot līgumus. Bet pārsvarā viss turas uz entuziasma. Un tā visā pasaulē, kur pamats - brīvprātīgie.

— No kurienes biedrība ņem finansējumu?

— Pārsvarā tie ir ziedojumi. Visbiežāk ziedo cilvēki no citām valstīm, Latvijas iedzīvotāji vēl nav tajā kultūras līmenī, praktiski neziedo naudu tamlīdzīgiem pasākumiem.

— Vai ir datu bāze, kur glabājas informācija par atrastajiem vai neatrastajiem?

— Pagaidām sistēmas arhīva mums nav, bet mēs veicam ierakstus: kur bijām, ko darījām, ko atradām, ko nē. Statistiku vāc Brāļu kapu komiteja. Tas viss ir vajadzīgs gan nākamajām paaudzēm, gan vēsturniekiem.

— Kāda ir jūsu attieksme pret ideoloģiju – jums taču ir darīšana ar dažādu armiju un pušu karavīriem?

— Mēs nedalām cilvēkus labajos un sliktajos pēc formas, kādu viņi valkāja. Visi bija tajā gaļas mašīnā. Kāds aizgāja brīvprātīgi, kāds tika mobilizēts, kāds vienkārši gribēja izdzīvot. Bet viņus visus vieno viens - viņi bija cilvēki. Un katram bija ģimene, vārds, savs liktenis. Mēs netiesājam. Mēs tikai gribam, lai viņi rod mieru.

— Vai ir bijuši gadījumi, kas īpaši palikuši atmiņā?

— Tādu ir daudz. Reiz atradām karavīru pie Alūksnes, kuram kabatā saglabājusies vēstule ar adresi — no Urāliem. Atradām viņa ģimeni. Iedomājieties: radinieki nelielā Urālu pilsētiņā pēc gadu desmitiem saņem ziņu par to, kur bojā gājis viņu vectēvs. Šādi brīži neaizmirstas. Tā dēļ tas viss arī tiek darīts.

Ja runājam par Krāslavas novadu, tad kovida pandēmijas laikā Ūdrīšu pagastā tika atrasts karavīru apbedījums, no kuriem četri joprojām nespēj gūt mieru. Veiktas zinātniski pētnieciskās ekspertīzes, noteikti karavīru uzvārdi, atrasti radinieki Krievijā, taču sarežģītās politiskās situācijas un birokrātijas dēļ no kaimiņvalsts puses, mirstīgās atliekas joprojām nav nodotas pārapbedīšanai.

— Kā jūs redzat sava darba nākotni?

— Kamēr ir atmiņa, kamēr ir interese, kamēr ir neatrastie – turpināsim.

Jeļena AVSJUKEVIČA

Anatola KAUŠKAĻA foto