Ar sirds mīlestību!

Krustdūriena tehnikai Donata pievērsās piecpadsmit gadu vecumā, kad piecdesmitajos gados viņas vecāki uzbūvēja jaunu māju un logiem vajadzēja aizkarus, kurus izšuva vecākā meita Donata. Tie, starp citu, nokalpoja 35 gadus, kamēr izjuka.
“Mana dzimtā puse ir Braslavas rajona Lakotki (Baltkrievija), bet šodien vairs nav ne tās sādžas, ne vectēva mājas,” rokdarbniece dalās atmiņās. “Esmu no daudzbērnu ģimenes — vecākiem bijām septiņi bērni, un viņi neko lieku atļauties nevarēja, jo viss maksāja naudu, turklāt bija smagie pēckara gadi. Visi izšuvumi, kas tapa jaunībā, tā arī palika vecāku mājās Jakovičos, kuru viņi uzbūvēja 1957. gadā. Mamma vēlējās paturēt manus izšuvumus, kad es atstāju dzimto ligzdiņu — 1959. gadā sāku studijas Polockas lauksaimniecības tehnikumā, kuru absolvēju ar sarkano diplomu un ieguvu grāmatvedes-plānotājas specialitāti. Izšūšana pamazām pārauga hobijā. To nevar izstāstīt, vienā dienā tu saproti, ka tas ir tavs, un viss. Tas man nekad nebija pelņas avots, sākumā bija nepieciešamība izšūt aizkarus logiem. Kad sapratu, ka bez izšūšanas nespēju dzīvot, nācās domāt, kur ņemt naudu materiālam un diegiem. Mācoties tehnikumā, vasaras brīvdienās adīju zeķes un tirgoju skolotājiem, bet par nopelnīto naudu pirku diegus izšūšanai.

Gāja laiks, 1969. gadā ar vīru Nikolaju un diviem bērniem nolēmām pārbraukt uz Latviju. Baltkrievijā dzīvojām ciematā, lai turētu govi, vajadzēja mērot trīs kilometrus līdz ganībām. Latvijā dzīvoja vīra radi, viņi labi atsaucās par šo valsti, cilvēkiem, un tas iedrošināja. Turklāt tolaik bija moderni braukt uz Latviju. Mums nebija mērķis visus pārvilināt uz Latviju, tālab faktiski visi brāļi un māsas palika dzimtenē, tikai viens brālis pārbrauca uz Daugavpili. Mēs sākumā atbraucām uz Ezerniekiem, bet pēc pāris gadiem mainījās situācija ar speciālistu kadriem un man bez jēlkāda spiediena piedāvāja pārcelties uz kolhozu “Daugava”. Es piekritu, un 1972. gadā mūsu ģimene ieradās Kalniešos. Sākumā dzīvojām vienkāršā mājiņā, bet 1984. gadā uzbūvēja vairākas Līvānu mājas. Tāpēc, ka biju speciā-liste, vienu piešķīra manai ģimenei. Visai drīz — 1992. gadā — nomira mans dzīvesbiedrs, kurš jau gadus desmit slimoja. Vēl pirms mēs iepazināmies, viņš ar komjauniešu ceļazīmi aizbrauca uz Rostovas apgabalu strādāt šahtā. Kad apprecējāmies, Nikolajs pārbrauca uz manu dzimto pusi un turpmākos dzīves gadus strādāja par šoferi.”

Donata un Nikolajs izaudzināja divas meitas: abas jau pieaugušas, abām — savas ģimenes. Ludmila ieguvusi mediķes izglītību un strādā par medmāsu, bet Larisa apguva grāmatvedes profesiju, taču tajā nestrādā. Viņa ir individuālais komersants, tirgojas. Bet saikne ar iegūto profesiju ir pamanāma: arī tirgojoties ir jārēķina ieņēmumi un izdevumi, jāraksta atskaites, jāmaksā nodokļi. Donata ir sagaidījusi mazbērnus — meitas laidušas pasaulē kopā trīs bērnus: pirmā piedzima Viktorija, tad Edgars un Aija, kura jau apprecējusies un varbūt pirmā iepriecinās Donatu ar mazmazbērniem. Pēc profesijas Viktorija ir psiholoģe, taču viņu vilina automašīnas un strādā Daugavpilī vienā no tehniskās apkopes stacijām pie dokumentācijas. Edgars ir programmētājs vienā no bankām Rīgā, Aija — administratore tajā pašā kredītiestādē.

“Arī mazmeitas mēģināja pievērsties manam hobijam, bet (kā jau jaunajiem) pietrūkst laika,” turpina Donata. “Varbūt vēlāk viņas tam pievērsīsies tikpat nopietni, kā es. Kad tas ir hobijs, kad tas tuvs dvēselei, nav grūti izšūt jebkādu darbu. Man tuvākas ir ainavas, viens no izstādes darbiem ar ainavu ir dāvana jaunākajai meitai. Es to tikai aizņēmos uz izstādi, arī vecākā meita atļāva izstādīt darbu, kuru dāvināju viņai, un mazmeitai dāvinātie kaķīši arī apskatāmi tautas nama foajē.

Jāatzīst, ka izšūšana krustdūrienā ir ļoti pedantisks darbs, bet man viss raisās pats no sevis — ir sajūta, ka bez izšūšanas neiespējami dzīvot! Katru brīvu mirkli veltu tam, lai iedurtu adatu un ievilktu diegu audumā. Slodze acīm ir, bet nedomāju, ka tās dēļ man radās redzes problēmas. Pirms pāris gadiem sākās katarakta, brilles bija mīnus pieci. Abām acīm sataisīja operāciju, pēc kuras redze pilnībā atjaunojās, un atkal varu izšūt. Vēroju, kā izšuj mazmeita — viņa pēta, ieskatās, bet, kad esi ievingrinājis roku un jūties šajā lietā kā profesionālis, tad izšūt var pat neskatoties. Reizēm es izšūšanu savienoju ar televīzijas skatīšanos. Brilles šodien nēsāju ieraduma pēc — galu galā esmu tās nēsājusi 50 gadus.”

Katrs izstādes apmeklētājs var personīgi pārliecināties, ka Donata izšuj neticami akurāti, katrs krustiņš guļas vienā virzienā, diegi pielasīti visi kā viens, krāsas saskaņotas, var sacīt — izšūts ar sirds mīlestību. Agrāk Baltkrievijā tika izdots žurnāls “Rabotņica i seļanka”, tajā bija ļoti interesanti raksti izšūšanai krustdūrienā, kurus Donata pārnesa uz audumu ar melno koppapīru un izšuva. Skaitīt rūtiņas ir piņķerīgāk un darbs top ilgāk. Donata dod priekšroku izšūt pēc gatava zīmējuma, kas uznests uz auduma. Tas gan nav lēti, piemēram, audums ar puķu rakstu maksāja 18 latu. Hobija dēļ var atļau- ties samaksāt. Galu galā profesio-nālisms parādās darba kvalitātē, nevis tajā, kā zīmējums ticis dabūts uz auduma. Gatavos izšuvumus Donata izmazgā, izgludina un atdod, lai tos ierāmē zem stikla. Līvānu māja, kas jāuzkopj, dārzs, ēdiena gatavošana — tas atstāj pēdas uz rokām, un, gadu izšujot, darbs paliek netīrs, lai kā centies nesasmērēt. Interesanti, ka Donatas dzimtā neviens neizšuva krustdūrienā, bet viņas vecmāmiņa vērpa diegus un daudz adīja, iesaistot arī mazmeitiņu.

Danata lepojas ar iespaidīgu darba stāžu — 47 gadi, kas varbūt ir iemesls tam, ka līdz šim viņa paspējusi izšūt nedaudz vairāk par pussimta darbu. Pelnītā atpūtā sen būtu sasniegusi un pārsniegusi simtā izšuvuma robežu, bet viņa turpina strādāt algotu darbu, jo tas viņai patīk un padodas. Visu sovhoza un kolhoza darba mūžu bijusi galvenā ekonomiste, paju sabiedrībā — grāmatvede, pēc tam divus gadus bezdarbniece. 1997. gadā viņu paaicināja darbā uz pagasta pašvaldību, ar nelielu pārtraukumu pašvaldības struktūrā viņa nostrādājusi jau 11 gadus un vēl nedomā apstāties. Salīdzinot padomju varas gadus ar tagadējo laiku, Danata nesaskata lielas atšķirības darba pienākumos — skaitļi ir un paliek skaitļi jebkurā sabiedriski ekonomiskajā formācijā, atskaites bija tajos laikos un ir tagad, varbūt tikai citādākā formā. Bet šis tas ir pamainījies, turklāt — būtiski.

“Stājoties darbā, skaitīju ar kauliņiem, tad skaitīkli nomainīja vienkāršs ar roku darbināms arifmometrs, sekoja uzlabota skaitīšanas mašīna VK-1, pēc tās arī VK-2, kas jau darbojās ar elektrību, bet tad mūsu dzīvē ienāca liela izmēra kalkulatori, kas spēja veikt skaitļu saskaitīšanu, reizināšanu, atņemšanu, dalīšanu un saknes izvilkšanu, kas jau bija liels atspaids grāmatveža vai ekonomista darbā. Bet 2006. gadā parādījās dators — nenovērtējams tas cilvēks, kurš šo tehniku izgudrojis! Kaut esmu krievvalodīgs cilvēks, bet latviešu valodu saprotu un savā darbā man nav nekādu problēmu — varu vieg-li strādāt speciālajā grāmatvedības programmā. Datoru apguvu pati, nekādos kursos negāju. Liels ieguvums ir arī internets — momentā var atrast visu, ko vien vajag!”

1995. gadā Donatai paveicies satikt labu cilvēku, kurš kļuvis par viņas ceļabiedru tālākajā mūžā. Bijušais krāšņu mūrnieks, tagad — pensionārs, savulaik, pirms dienesta armijā, Varnavičos kalpoja baznīckungam. Viņu ciena bērni un mazbērni, un abiem ļoti labi divatā. Donata sazvanās un uztur regulārus sakarus ar brāļiem un māsām Baltkrievijā, apmeklē vecāku kapuvietu. Viņa pērk vīzu gadam, jo tā ir lētāk un pragmatiskāk — iespēja nekavējoties doties ceļā pie tuviniekiem, gadiem ritot, kļūst arvien nozīmīgāka un veicina drošības sajūtu. Vecākā meita ar radiem Baltkrievijā sazinās caur internetu, Donata dod priekšroku telefonam, jo viņai mājās nav interneta. Toties ir piemājas dārzs, kurā labprāt rosās vasarā, mīl audzēt puķes un dekoratīvos kokus.

Juris ROGA