Izrādās, ka labu cilvēku, kuri vienmēr gatavi nākt palīgā, ir ļoti daudz. Kurš to apstrīdēs? Tad šis kurš kaut kādu iemeslu dēļ vienkārši nav spējīgs saskatīt viņus. Visādā ziņā par to ir pārliecināta Feofanija Uzoliņa, Konstantinovas pagasta Nartišu ciema iedzīvotāja. Bet par apstiprinājumu teiktajam šī sieviete, kura atnāca uz redakciju, izstāstīja notikumu ar visai skumju sākumu un visai optimistisku finālu.
Pagājušā gada rudenī, tā jau nu sagadījās, padzīvojušo sievieti traumēja mājlops, bet konkrēti — kaza, kas arī kļuva par stipra kājas izmežģījuma cēloni. Nogulējusi gandrīz diennakti mājās, nākamajā dienā pensionāre paklausīja kaimiņienes Marijas Baranovskas pierunāšanai, kura, pēc Feofanijas teiktā, uzņēmās visas rūpes par cietušo sievieti, izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību, palīdzēja sagatavoties, lai brauktu uz slimnīcu, jo bez hospitalizācijas šajā gadījumā vairs nevarēja iztikt.
“Nožēloju, ka tik ilgi kavējos ar pateicību, bet tagad gribu nosaukt to cilvēku vārdus, kuri man sniedza palīdzību,” sacīja mūsu apmeklētāja. “Tie ir: Dagdas “ātrās palīdzības” mediķes Tatjana Bitte, Anna Potapova un šoferis Stanislavs Arcimovičs. Iejūtīgi cilvēki un īsti profesionāļi, kuri ātri nogādāja mani uz Krāslavas slimnīcu. Bet vēl noteikti ar laikraksta starpniecību izsakiet pateicību visam ķirurģijas nodaļas kolektīvam, sākot ar sanitārēm un beidzot ar ārstiem. Un atsevišķi — ķirurģei Danai. Uzvārds? Es neatceros, visu laiku viņu uzrunāju vārdā. Viņai taču ir zelta rokas! Tāda sajūta, ka tās vienā mirklī palīdz atbrīvoties no sāpēm, nerunājot par to, ka ārstē. Tieši viņa mani burtiski nostādīja uz kājām un pēc pāris dienām es jau biju mājās” (acīmredzot šie vārdi adresēti Krāslavas ķirurģei Danai Rudakai — aut.).
Vecmāmiņa Feofanija vēl ilgi stāstīja par to, kā viņai veicas ar paziņām, draugiem, kaimiņiem: “Uzrakstiet, ka par palīdzību esmu pateicīga Vladislavam Orolam, Jānim Viļumam no Dagdas. Neaizmirstiet uzrakstīt par Utānu un Helēnu Ozoliņu, viņas ģimeni. Tie ir mani kaimiņi. Darbaholiķi, kādu mav mazums Latgalē. Un, kas ir interesanti: tie, kuri paši strādā, muguru neatliekdami, noteikti palīdz apkārtējiem. Acīmredzot tā tiek ievērots Dieva bauslis, un dots devējam atdodas...”
Ko lai te piebilst? Varbūt tikai derētu uzmanīgāk ielūkoties, kādi cilvēki dzīvo mums apkārt. Un atcerēties, ka dzīve, lai cik mēs sūrotos un peltu to, būtībā ir tāda, kādu mēs to iedomājamies. Tad, iespējams, ir vērts to iedomāties laimīgu un sekmīgu tikai starp labiem cilvēkiem. Un tad tas noteikti piepildīsies!
Marina NIPĀNE