Pansionāta sirmgalves likteņstāsts

Valentīnas dzimtā puse ir bijušā Vaivodu pagasta Kevreļevā, tagad tas ir Indras pagasts. Vecākiem bija pieci bērni: četri puiši un meita. Divi Valentīnas brāļi dzīvību zaudēja kara gados: Roberts cīnījās sarkanās armijas rindās un krita kaut kur aiz Rīgas, bet Voicehs nokļuva lēģerī Vācijā, kur nomira. Mečislavs arī karoja, tika ievainots, bet nomira savā nāvē. Tiesa, Valentīna domā, ka jaunākais brālis nomira ievainojuma dēļ, kas atstāja sekas uz viņa veselību. Un tikai Leopolda dzīve beidzās vecuma dēļ.

“Karš mūs visus izšķīra,” ar asarām acīs stāsta sirmgalve, kurai šī gada maijā apritēs 91 gads. “Es trīs reizes sūtīju vēstules uz Vāciju, līdz saņēmu ziņas par Voiceha likteni. Vācieši atsūtīja dokumentu, kurā bija precīzi dati par to, kad, kur un cikos nomira, kā nomira, kur apglabāts. Atdevu tos mammai, kur šie dokumenti pēc tam palika — nezinu.”

Valentīna uzskata, ka nav baudījusi gaidīto mātes mīlestību, jo mamma viņai, jaunai meitenei, faktiski lika agri iziet pie vīra, neļaujot pabūt meitās un baudīt skaistākos jaunības gadus. Sarunā ar žurnālistu sirmā kundze vairākkārt uzsvēra, ka viņas laimīgākie gadi bija pirms precībām, pat sameklēja fotogrāfiju, kurā viņai ir 16 gadu un laimīgs smaids.

Valentīna: “Par sievu izgāju pie Vitālija Lovčinovska, pārcēlos dzīvot pie vīra vecākiem — tāds bija likums. Kopdzīvē ar Vitāliju man piedzima divi dēli: Vilhelms un Roberts. Taču laulības dzīve nebija laimīga, jo vīrs mani nemīlēja un skrēja pakaļ citiem brunčiem. Līdz ar apprecēšanos man sākās smaga dzīve, jo es faktiski biju kalpone Lovčinovskiem, nevis sieva savam vīram. Lovčinovskiem bija dēli un ģimenei piederēja milzīga māja ar akmens mūra saimniecības ēkām un lielu zemes gabalu. Viņi paši sevi uzskatīja par paniem. Darba kūtī līdz kaklam — cūkas, piecas govis, bet pienu es pat neredzēju. Pie galda sēdāmies visa saime, bet līdz nākamajai ēdienreizei no galda neko nedrīkstēja paņemt. Es strādāju līdz spēku izsīkumam, bet vīrs — visu savu mīlestību atdeva citai. 26 gadu vecumā es paliku atraitne ar diviem maziem bērniem uz rokām — vienam nebija četru gadu, otram divi gadiņi. Kā es to visu pārdzīvoju, nezinu!

Vīra tēvam bija daudz zemes, taču viņš bija kategoriski pret to, lai zemi sadalītu dēliem mazākos gabalos. To izdevās izdarīt tikai tad, kad tēvs nomira. Tad dažus gadus es pati biju saimniece un biju paēdusi, jo neslinkoju un pati izaudzēju visu galdam nepieciešamo, visu, ko gribēju: kartupeļus, kāpostus, burkānus, gurķus, sīpolus, bietes un citu. Gatavoju ēst to, kas man garšoja un ko gribējās. Pirms tam Lovčinovsku saimei nebija nekā, pat savu kāpostu nebija, jo 20 hektārus zemes visus gadus sēja ar vienu un to pašu.

Sākās kolhozi un jaunas ciešanas: visu darba mūžu, kopumā 45 gadus, biju laukstrādniece, sākumā — kolhozā “Frunze”, kad kolhozus apvienoja, nosaukumu pamainīja.

Kādu dienu no mājas man pretī izskrēja bērni ar saucieniem: “Mamma, Petro Ļaksa guļ uz mūsu krāsns un raud.” Tajā laikā Robertam jau bija 10 gadu, Vilhelmam — 12. Petro man paskaidroja, ka viņu māte izdzinusi no mājām. Es atļāvu viņam palikt pie mums, pēc pieciem gadiem dzemdēju viņam dēlu, lai gan reģistrējušies nebijām. Diemžēl Valērijs mantoja no tēva slimību — sirds reimatismu. Ārsti slimnīcā un skolā viņu uzskatīja par nopietni slimu, bet ne brigadieris, ne paša tēvs to neatzina un lika strādāt kolhozā smagu darbu. Tas bija laiks, kad visiem bērniem kolhozā lika strādāt, arī meitenes strādāja, piemēram, sēja rudzu kūlīšus. Kādu dienu dēls piekrāva un izkrāva divas kravas mašīnas, tad kopā ar šoferiem aizbrauca mazgāties uz ezeru un tur noslīka. Viņam bija tikai 16 gadu.”

Laikam ritot, Valentīna zaudēja arī abus vecākos dēlus. Roberts bija krāsotājs, kopā ar grupu celtnieku no Rīgas devās uz Sibīriju būvēt kādu pilsētu. Viņš tika iecelts par brigadieri, grupā — vienas sievietes. Viņš plecu pie pleca strādāja kopā ar viņām, taču nelietoja aizsargmasku un pēc desmit darba gadiem sabeidza veselību un Sibīrijā nomira. Roberts svešumā nekad neaizmirsa mammu, ļoti daudz fotografējās savos būvobjektos, sūtīja mājās bildes. Valentīna cieši nosietā saišķī glabā lielu daļu šo fotogrāfiju — tās viņai ir ļoti dārgas atmiņas. Pateicoties Roberta sievai, Valentīnas dēls tika pārvests mājās un apglabāts kapos Indras pagastā. Tas nebija vienkārši — vispirms nelaiķi transportēja ar automašīnu līdz lidmašīnai, sekoja pārlidojums uz Maskavu, kur bija jāveic zārka pārvietošana uz citu lidmašīnu, kas lidoja līdz Rīgai. Tad no lidostas ar mašīnu Robertu pārveda uz Indru.

“Rusakovas sādžas kapos guļ divi mani dēli: Valērijs un Roberts, kā arī dzīvesbiedrs Petro,” stāstījumu turpina sirmgalve. “Pēc desmit gadiem nomira arī Vilhelms, kurš apglabāts Rīgā. Viņš visu savu darba mūžu —35 gadus — nostrādāja par šoferi uz KAMAZ markas kravas automobiļa. Nevienas avārijas! Būtu dzīvojis vēl, taču tika nosūtīts uz Černobiļu, trīs mē-nešus strādāja atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas komandā... No vecākajiem dēliem mana palika pa vienam mazdēlam. Savā bērnībā viņi mani labi zināja, kamēr dzīvoju Indrā, visas vasaras pie manis pavadīja. Bet dēlu vairs nav, varbūt tālab saikne ar vecmāmiņu pavājinājās.”

80. gados Valentīna no Indras pārbrauca uz Krāslavu, jo viņai vairs nebija spēka turēt savu saimniecību. Krāslavā mitinājās mazā mājiņā pretī bijušajai maizes ceptuvei. Kad nomira Petro, viņa atkal palika viena pati. Neskatoties uz salauzto veselību, rāpus rušinājās nelielajā zemes pleķītī, centās šo to iestādīt un izaudzēt. Reizēm pat spieķītis nelīdzēja, lai saviem spēkiem spētu piecelties kājās, bet palīgu viņai nebija. Arī mājās viss bija jādara pašai, viņai tikai atveda produktus, sakrāva ledusskapī un prom bija.

Skuku aprūpes centrā Valentīna nokļuva pēc sirds operācijas. Viņa pati palūdza sociālajiem darbiniekiem, lai nosūta uz veco ļaužu pansionātu, jo saprata, ka nespēj vairs sevi apkopt. Savu lēmumu, kas nenāca viegli, nenožēlo ne mirkli, jo Skuku aprūpes centrā ir radīti lieliski dzīves apstākļi salīdzinājumā ar tiem, kas bija viņai mājās. Šeit Valentīna ir vienmēr labi paēdusi, viņai vienmēr tīra istaba un gultas veļa, pēc neskaitāmajiem pārdzīvojumiem beidzot vecumdienās jūtas kā cilvēks. Šodien viņas vienīgās rūpes ir lūgšanas. Valentīna ir dziļi ticīgs cilvēks, rožukroni neizlaiž no rokām, lūdzas par dēliem, tuviniekiem, visiem pansionāta iemītniekiem.

Juris ROGA