Uz jautājumiem atbild Aglonas novada priekšsēdētājs Igors Reščenko

Ja viss ritēs raiti, šogad februārī pabeigsim Kastuļinas tautas nama renovāciju. Kastuļinā un Šķeltovā veiksmīgi beidzies ūdenssaimniecības projekts, Aglonā daļa ūdenssaimniecības projekta pabeigta, daļa turpinās. Grāveros ūdenssaimniecības projektam gatavojam tehniski ekonomis-ko pamatojumu (TEP), tur arī viss būs. Smagi iet ar ūdenssaimniecības sakārtošanu Jaunaglonā — problēma tāda, ka ūdenssaimniecība pieder arodvidusskolai, nevis pašvaldībai. Lai realizētu projektu, kaut kādā veidā šī saimniecība mums jāpārņem savā īpašumā, bet nav ko pārņemt, jo praktiski nav nekādas dokumentācijas. Strādājam pie TEP un paralēli risinām īpašuma jautājumus. Tam visam ir saistība ar vēl vienu jautājumu — kompetences centra izveidi. Sākumā par centru gribēja veidot Jaunaglonas arodvidusskolu, tagad visu pārspēlējuši uz Višķiem, un mēs stāvam izvēles priekšā: pašvaldībai pārņemt skolu, kas būtu ļoti smags lēmums, vai atstāt, kā ir. Tad pēc pāris gadiem skolu zaudēsim, jo neviens neslēpj, ka stiprus taisīs tikai centrus. Ja mums saglabātu to finansējumu, kas bija arodskolai, un apsolītu vai parādītu, kā varam dabūt līdzekļus no kaut kādiem fondiem attīstībai, tad skolu varētu pārņemt. Ja nē, tad es nezinu, kā rīkoties. Ar savu budžetu mēs šo skolu nepavilksim, nevarēsim sakārtot, jo tur vajag nevis desmitus tūkstošu latu, bet simtus un miljonus.

Ja viss ritēs normāli, tad šogad sakārtosim ūdenssaimniecību Grāveros. Mazs labiekārtošanas projekts plānots Jaunaglonā: gājēju celiņi un apgaismojums. Visa dokumentācija gatava, bija iepirkums, bet cena cēlās, pagaidām stāvam uz vietas. Bija paredzēts 120000 latu, iepirkumā uzkāpa pāri 200000. Risinājums: daļu netaisīt vai izsludināt jaunu iepirkumu. Domājam. Tas pats ar Aglonas ūdenssaimniecības 2. kārtu. Visa dokumentācija ir, bija paredzēts 350000 latu, pēc iepirkuma izrādījās, ka vajag 700000 latu. Ko darīt? Visdrīzāk risinājums būs pārtraukt iepirkumu un kaut ko taisīt, bet kaut ko atstāt uz nākotni. Dalīsim un sludināsim jaunu iepirkumu.

— Vai ir nepieciešami jauni ieguldījumu SAC “Aglona”?

— Obligāti jāuzlabo dzīves apstākļi iemītniekiem, jo nav tas līmenis, kas ir ārzemēs. Paskatījāmies, kā ir Francijā, piedodiet, esam tālu jo tālu no tā. Plānojam jaunu pirti, koplietošanas zāli pasākumiem, obligāti jāveic telpu paplašināšana, lai vienā istabiņā izmitinātu sliktākajā gadījumā divus cilvēkus. Optimāli būtu viens cilvēks, bet pie pašreizējiem attīstības tempiem to sasniegsim varbūt 3000. gadā. Darbs pie projekta rit, ir skiču projekts, vizuālais tēls izveidots, bet vajag naudu, vajag sadarbības partneri Krievijā, jātaisa TEP. Meklējam partnerus, fonds apmēram jau zināms — pārrobežu sadarbības. No Francijas saņēmām humanitāro palīdzību: gultas, sadzīves tehniku un priekšmetus pansionātam. Pēc iepriekš sastādīta saraksta palīdzība tika dalīta arī citām novada iestādēm.

— Novada teritorijā strādā arī pansionāts “Krastiņi”...

— Tā ir valsts iestāde, kuru finansē valsts. Bet viens moments jārisina mums — aizgādnim vajadzētu samaksāt. Būtu labi, ja to darītu valsts, bet viņi to negrib darīt. Ir paradoksāla situācija, aizgādni nozīmē mūsu bāriņtiesa, bet motivācijas tam cilvēkam, lai viņš paņemtu kādu aizgādnībā, nav nekādas. Cilvēkam tās ir liekas klapatas, bāriņtiesai — dari, kā gribi. Maksāsim 10 latus par katru aizgādnībā paņemto, lai gan problēmu šī niecīgā summa neatrisina, bet vismaz kaut kas.

— Jums ir jauns bērnu un jauniešu centrs. Iestāde attaisno savu pastāvēšanu?

— Tas ir mūsu veiksmes stāsts, jo izdevās tas, ko gribējām. Vidēji dienā centrā apgrozās 50-60 dažāda vecuma bērnu. Lai centrs funkcionētu, vajag aptuveni 40000 latu gadā. Plus darbinieces neguļ uz lauriem, bet iesaistās projektos un cenšas dabūt papildus finansējumu, kur vien var. Projektus iniciē viņas, bet tā ir pašvaldības iestāde, un oficiālā darba daļa iet caur deputātiem, grāmatvedību, plānotājiem. Bet veiksmes stāsts centrā radās tāpēc, ka darbs ar jauniešiem un bērniem ir sirdslieta iestādes vadītājai un darbiniekiem. Ja viņi strādātu tikai algas dēļ, tad nekas tur mums nesanāktu — var uzbūvēt pili, rezultāts būs nekāds.

— Kas notiek ar uzņēmējdarbību šajos krīzes gados?

— Novadā nav lielu uzņēmumu, faktiski visvairāk attīstīta lauksaimniecība un tūrisms. Bijušā Krāslavas rajona pagastos ir ļoti spēcīgi lauksaimnieki, piemēram, Romanovi, Gorjačko, Stivriņi. Aglonā Maizes muzejam ziemas mēnešos klājas grūtāk, diemžēl muzejs un tūrisms ir sezonāla lieta, bet cerēsim, ka pārvarēs grūtības un turpinās darbu.

— Tūrisms novadā kopumā gājis uz augšu vai ir lejupslīde?

— Uz šo jautājumu man vieg-lāk atbildēt, pamatojoties uz savu pieredzi — ne uz augšu, ne uz leju. Nebija milzīga krituma, varbūt 2009. gads bija smagāks, bet ne katastrofāls. Bet arī kāpuma nekāda nav. Domāju, ka līdzīgi bija arī citiem, jo mums nav izteikti lielu tūrisma pakalpojumu sniedzēju. Varbūt tikai daži, piemēram, Mežinieku mājas, kas strādā uz lieliem pasākumiem: kāzas, semināri. Cakuli nav sūkstījušies par tūrisma biznesu. Starp citu, Cakulu saimniece prasa palīdzēt risināt ceļa jautājumu uz Šķeltovu. Es viņu pilnībā saprotu, jo Aglonas Alpi ir tieši tajā vietā. Mums arī vajag to 10-11 kilometru posmu asfaltētu, bet tas ir valsts ceļš. Pirms novadu izveides valsts solīja, ka no pagastiem līdz centriem būs asfalts, bet solījums netika pildīts. Mūsu iespējas — rakstīt valdībai vēstules.

— Šī ziema iesākās reti veiksmīgi un varēja ietaupīt ceļa naudu. Kāda kopumā situācija ar lauku ceļiem?

— Speciāli šķīdoņa laikā izbraucu posmu no Foļvarkas baznīcas uz Strodiem pa mazo grants ceļu. Nebija ideāls, bet — izbraucams. Jāsaka liels paldies mūsu ceļu inženierim Aivaram Klusam, kurš izplāno visus darbus, un laikam dara pareizi. Viņš pirmām kārtām cenšas salabot ceļmalu grāvjus, ielikt caurtekas un tikai tad, ja ir iespēja, uzber grants segumu. Rezultāts ir. Ceļi izbraucami faktiski visi. Pat neskatoties uz to, ka naudu nogriež un absolūtos skaitļos ceļu fondam šogad ir mīnus 16 tūkstoši latu no pagājušā gada 70000 — tas ir jūtams griezums. Pateicoties ietaupītajiem līdzekļiem, naudas ziņā palikām pērnā gada līmenī, un ir izredzes, ka arī šogad ceļus uzturēsim normāli. Paretam raizes sagādā kokmateriālu vedēji. Diemžēl netrāpās pieķert pie rokas, konstatējam, kad ceļš jau sabojāts, mežs izvests un galus nevar sadzīt. Tie ir reti gadījumi. Nesen mūs apciemoja Latvijas pašvaldību savienības pārstāvji, kuri iepazinās ar situāciju un novada vajadzībām. Citu jautājumu starpā bija runa arī par šo tēmu. Izrādās, viņi noslēguši vienošanos ar Latvijas valsts mežiem par to, ja pašvaldības teritorijā valsts meži plāno lielus darbus, tad viņi saskaņo tos ar pašvaldību un slēdz līgumu ar pašvaldību par meža izvešanai nepieciešamā ceļa posma pārņemšanu uz laiku. Kad darbi beidzas, ceļa posmu nodod atpakaļ pašvaldībai pilnībā sakārtotu. Izmēģinājuši neesam, bet ceru, ka šī sistēma strādās efektīvi.

— Bet kā ar privātajiem, kuriem ir mežs, kuri gādā sev malku vai lietas koksni un ved laukā, kur grib un kā grib?

— Mums tā nav, pārsvarā brauc pa savu zemi. Reti kuram māja un meža zeme atrodas attālu. Vairāk uztrauc izstrāde, kad smagi piekrautas mašīnas iet viena pēc otras. Otra lieta, kad tas notiek? Ja sausā laikā — nekādu problēmu nav.

— Cik saprotoši ir iedzīvotāji pašvaldības finansēs? Zina, ko var un ko nevar paveikt?

— Noskaņojums ir tāds, ka naudas pašvaldībai daudz, ka kaut ko nedarām speciā-li. Līdz brīdim, kad paši nonāk šajā putrā, pakasa aiz auss: “Tiešām naudas nav un visam nepietiek!” Bet no ārpuses katram izskatās, ka darbinieku pilns, algas — milzīgas, visi peldas naudā. Smiekli nāk. Saku, iešu patīrīt kūti tavā vietā, bet tu pasēdi jebkuras mūsu darbinieces vietā un paveic viņas darbu. Ātri saprot un atsakās.

— Kā varat palīdzēt tiem, kuri objektīvi nevar dabūt darbu?

— Smags jautājums. Uzņēmējdarbības lielas nav, ražošanas nav. Jau teicu, ka Aglonas pusē nav arī tik stipri attīstīta lauksaimniecība, kā Krāslavas rajona pagastos. Jā, ir nelielas saimniecības, bet ne tādas kā Romanoviem, Gorjačko, Stivriņiem. Atliek cerība uz algotajiem pagaidu sabiedriskajiem darbiem, bet nodarbināt varēs mazāk cilvēku nekā simtlatnieku programmā.

— Kas sagaida mazās lauku skolas novadā?

— Šo gadu pabeigsim un nākamo sāksim. Negribu pat domāt par aizvēršanu. No augšas tiešā veidā nespiedīs, nav tik neapdomīgi. Ja gribēs, lai taisām ciet, izmantos citas metodes: finansiāli piegriezīs skrūvītes tā, ka skolotāji vienkārši nestrādās par to naudu, ko mazā skolā var nopelnīt. Šobrīd skolotāji strādā bezmaz uz entuziasma pamata. Ja skolā 30 bērnu, kāda tur dotācija no valsts?! Vēl mēs piemaksājam. Piemēram, Grāveros ļoti daudz piemaksājam, bet, ja aizvērsim, tad vispār viss pazudīs. Jau tā tur smagi iet.

— Šādu skolu politiku atbalsta arī no Aglonas ievēlētie deputāti?

— Tas jājautā viņiem.

— Vai Krāslavas rajona pagastu ļaudis nenāk sūdzēties, ka dzīvot kļuvis sliktāk?

— Tiešā tekstā neviens nesūdzas. Pats briesmīgākais visiem ir ļaužu aizbraukšana. Ne tik senā pagātnē novadā bija 5000 iedzīvotāju, šobrīd — 4300. Nekādu cerību šo procesu apturēt. Izbrauc, jo nav darba. Cilvēks grib dzīvot, viņam vajag ēst. Ne visi ir uzņēmēji.

Starp citu, uzradušies uzņēmēji, kuriem ir interese par vēja ģeneratoriem. Jāskatās mums uz to uzmanīgi, lai nav par skādi cilvēkiem, bet projekts ir interesants. Darbavietas pie vējģeneratora nevar veidot, jo process ir automatizēts. Bet var censties vienoties par citiem labumiem saviem cilvēkiem, piemēram, varbūt kādu ceļu var uztaisīt. Mums ir piemērs. Grāveru pagastā Rīgas uzņēmēji paņēma nomā gabaliņu zemes kapiem. Sakārtoja Grāveru kapus, izgrieza vecos kokus, uzbūvēja žogu, salaboja piebraucamo ceļu un blakus ierīkoja vēl vienus kapus, kas ir viņu bizness.

Tādas iespējas izmantojam, ja parādās. Citi uzņēmēji paņēma nomā Terehovas ezeru, viņiem ir interese iegūt sapropeli. Tur gan varētu būt dažas darbavietas, ja viss izdosies. Diemžēl novadā nav uzņēmēju, kuriem ir iespēja ieguldīt finansējumu tādos lielos projektos.

— Kā izpaužas sadarbība ar Aglonas baziliku?

— Izveidojusies laba sadarbība ar dekānu Daumantu Abricki. Viņš saprot, ka mēs neesam visvareni un nespējam izdarīt visu, tajā pašā laikā mēs saprotam, kas ir viņu interesēs. Kompromisu vienmēr atrodam. Praktiski Aglonas ciemats par 90% ir bazilikas zeme, un ne tikai ciemats. Rakstot projektus, mums jāsaskaņo visi rakšanas darbi. Nekad nav pateikts, ka jūs te neraksiet vai jūs to nebūvēsiet. Nekad mums nav liegts rīkot tos vai citus pasākumus. Jā, ir mutiska vienošanās, ka 13.,14.,15. augustā mēs nerīkosim skaļas laicīgās izklaides, jo šajās dienās ir lieli baznīcas svētki.

— Irēna Špaka atsūtīja fotogrāfiju, kur redzama vētras nodarītā postaža. Ko te var līdzēt?

— Vējš norāva jumtu privātiem šķūnīšiem, ceļa otrajā pu-sē ir divstāvu māja. Tas ir privātīpašums, un pašvaldība tiešā veidā nevar ieguldīt tur naudu. Par šo problēmu runājām ar Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvjiem. Agrāk likumā bija ierakstīts, ka tādos gadījumus palīdz valsts, tagad arī tā nav. Ja mēs atjaunojam par saviem līdzekļiem, ir tāda organizācija, kā valsts kontrole, kas konstatēs izšķērdēšanu. Vienīgā iespēja, kā var palīdzēt, ir nosūtīt cilvēkus, kas tur kaut ko izdara, ja ir ko nosūtīt. Ja tas notiek ar dzīvojamo māju, cilvēks paliek bez dzīvojamās platības, tad mums jāgādā jumts virs galvas. Šajā gadījumā cilvēkiem pašiem jāorganizējas, varbūt vēl šīferi atradīsim, bet naudu iedot nevaram. Līdzīga bēda ir Gorjačko kungam — tajā pašā dienā ēkai norāva jumtu. Valsts saka: “Jūsu īpašums, apdrošiniet!” Bet cilvēki tam nav gatavi.
Pirms pieciem gadiem personīgi man sniega dēļ sabruka šķūnis, siens palika zem klajas debess. Šķūni nebiju apdrošinājis, bet arī negāju uz pašvaldību lūgt palīdzību. Es saprotu: ja man ir īpašums, tad man pašam par to jārūpējas. Daudzi to tā arī saprot un paši risina savas personīgās problēmas, neiejaucot pašvaldību.

— Kāpēc ne mazāk ir tādu, kas dara pretēji?

— Manuprāt, iezāģēja pabalsti. Tagad cilvēki jau sāk prātot, kāpēc iešu strādāt par 200 latiem, ja varu tāpat iztikt. No 200 latiem taču vajadzēs samaksāt nodokli, kas tur paliks... Praktikants simtlatnieku programmā saņēma simts latus, plus visas atlaides.

— Nostrādājis pāris gadus šajā amatā, esat vīlies vai jūtaties ieguvējs?

— Ieguvu jaunas zināšanas, daudz kontaktu, bet jebkurā gadījumā šo amatu uzskatu par darbu. Arvien nesaprotu tos pašvaldību vadītājus, kas par varītēm vēlas ieņemt amatu. Es startēšu nākamajās vēlēšanās, bet nedarīšu to šī amata dēļ. Tas vienkārši ir darbs un diezgan nepatīkams, jo cilvēki šurp nāk ar problēmām, nevis lai pateiktu paldies. Tu saproti, ka ir jāpalīdz, bet ne vienmēr vari.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA