Ar pragmatisku skatu uz problēmām

— Ziema tomēr būs, un visa bijušā Krāslavas rajona teritorijā Šķaune ir viens no retajiem lauku ciematiem, kur saglabāta dzīvojamo namu centrālapkure. Kā ir iesākusies un turpinās apkures sezona?

— Šķaunes ciemata daudzdzīvokļu mājās ir 72 dzīvokļi, no tiem pašvaldībai pieder 54 — tātad vairākums. Mums ir liela katlu māja, kurā uzstādīti divi salīdzinoši veci katli, kurus uz nākamo sezonu ceram nomainīt, jo kopš apkures uzsākšanas jau trīs reizes tiem bija nepieciešami remontdarbi. Pirms apkures sezonas katli bija izskaloti un sagatavoti darbam, bet savu laiku tie ir atstrādājuši un parādās dažādas problēmas. Kalpošanas laiks šādiem katliem ir aptuveni desmit gadu.

— Cik lieli remontdarbi? Kāds varbūt iedomāsies, ka pusi katla izjaucāt...

— Bija nepieciešami metināšanas darbi, bet tamdēļ jāaptur viss darbs, no apkures sistēmas jānolaiž ūdens un tikai tad var metināt. Sarežģījumi rodas tieši ar to, ka ir jānolaiž ūdens. Tā kā līdz šim nebija sala, tad šajos siltajos mēnešos nekas briesmīgs nenotika, ka dažas stundas iedzīvotājiem nebija apkures. Ja šie bojājumi rastos, kad ārā ir 20 grādu sals, būtu lielas problēmas.

— Vai visi iedzīvotāji apzinīgi norēķinās par apkuri?

— Maksa ir diezgan liela, jo vajag daudz malkas, kuras iepirkumu organizē centralizēti novada dome. Mums vajag lielu apjomu, uz pagājušo sezonu bija nepieciešams 1000 kubikmetru. Tā saucamie mazie zemnieki nespēj sagādāt tādu lielu apjomu, iepirkumā bija viens pretendents, kurš piedāvāja savu cenu — 16,50 latu par kubu, kas ir ļoti dārgi, tālab apkures izmaksas pieaug. Pašlaik domes apstiprinātais apkures tarifs ir 76 santīmi par dzīvojamās platības kvadrātmetru (ar PVN), un šajā sezonā tas ir augstāks salīdzinājumā ar pērnā gada sezonu. Tā kā māju ievados nav siltuma patēriņa skaitītāju, visi iedzīvotāji visu apkures sezonu maksā pēc šī tarifa. Sakarā ar to, ka apkures sezonas sākumā bija ļoti silts laiks, bet nekurināt vispār nebija iespējams, jo tad dzīvokļos ir auksti un neomulīgi, mēs radām citu risinājumu — kurinājām tikai dienā vai tikai naktī un veicām pārrēķinu, lai siltajā laikā iedzīvotāji varētu maksāt mazāk. Tā kā nebija sala, nebija arī riska sasaldēt apkures sistēmu, bija iespēja samazināt maksājumu slogu.

— Parādnieki ir liela problēma?

— Parādi iedzīvotājiem ir, jo dzīvokļi ir lieli. Ja trīsistabu dzīvoklī paliek viena pensionāre bez ģimenes, viņai ir ļoti grūti samaksāt visu: par apkuri, par ūdensapgādi un kanalizāciju, par īri un apsaimniekošanu. Bet mēs strādājam ar parādniekiem. Kad kādam iekrājas liels parāds, rakstām brīdinājumu, cilvēks atnāk, izskaidro savu situāciju, noslēdzam papildlīgumu, lai viņš maksā kaut pa 20 latiem mēnesī, bet maksā, cenšoties segt parādu. Protams, parāds ir liels, bet cilvēks apzinās, ka ir jānorēķinās, citādi mēs vērsīsim pret viņu piedziņu. Savu iespēju robežās iedzīvotājs cenšas parādu segt. Ar ļaunprātīgu nemaksātāju nodarbojas novada juristi, bet pagaidām mums tādu nav, kuri tīšuprāt izvairās no maksājumu veikšanas.

— Ja liela daļa dzīvokļu pieder pašvaldībai, vai maksātnespējīgiem nav iespējas samainīt savu plašo trīsistabu mitekli pret divistabu vai vienistabas?

— Mums nav vienistabas dzīvokļu vispār, arī divistabu praktiski visi aizņemti. Ja būtu uz ko samainīt, noteikti piedāvātu. Prognozēju, ka situācija ar komunālajiem maksājumiem Šķaunē sarežģīsies, jo lielākais uzņēmums SIA “Šķaunes bekons” nesen kardināli samazināja darbinieku skaitu, ļoti daudzi mūsu iedzīvotāji palika bez darba tieši apkures sezonas laikā. Tajā pašā laikā beidzās arī tā saucamā simtlatnieku programma, jauna vēl nav sākusies, tāpēc daudzām ģimenēm šodien klājas smagi.

— Kādas īsti ir iedzīvotāju izmaksas par mitekli?

— Apkures tarifu jau nosaucu, plus tam ūdens maksā 44 santīmus par kubikmetru, kanalizācija — 52 santīmus par kubikmetru. Kopā tā ir liela summa. Skaitītāji nav visiem, tālab liela daļa iedzīvotāju maksā pēc normatīviem. Ministru kabineta noteikumi liedz mums par savu naudu uzstādīt skaitītājus dzīvokļu īpašniekiem, varam to darīt vienīgi pašvaldībai piederošajos dzīvokļos, bet pašreiz nav brīvu līdzekļu, lai visos 54 dzīvokļos bez maksas uzstādītu skaitītājus. Tālab mēs piedāvājam visiem iedzīvotājiem par savu naudu iegādāties ūdens patēriņa skaitītājus, kas maksā 13 latu, bet uzstādīšanu veiktu mūsu darbinieks bez maksas. Tādā veidā ģimene varētu samazināt savus izdevumus par šo pakalpojuma veidu. Cilvēkam jāsaprot, ka, šodien iztērējot 13 latus, viņš tos ātri atgūs un varēs ieekonomēt, samazinot ūdens patēriņu. Starp citu, kad atbrauca viena firma ar savu piedāvājumu, tad viņu cena bija 60 latu par skaitītāju, ieskaitot uzstādīšanu. Tas gan ir dārgi, bet 13 latu nav tik liela summa, lai atteiktos no šīs iespējas.

Ar lielām grūtībām ieviešam apsaimniekošanas maksu privatizēto dzīvokļu īpašniekiem. Mājā ir īrnieki un ir īpašnieki. Savulaik īrnieki maksāja īri — 5 santīmi par kvadrātmetru. 2010. gadā novada dome nolēma, ka īrnieki maksās klāt vēl 10 santīmus par mājas apsaimniekošanu, līdz ar to arī dzīvokļu īpašniekiem jāmaksā tie paši 10 santīmi. Tādējādi īrniekiem tagad ir jāmaksā 15 santīmu par kvadrātmetru, īpašniekiem — 10 santīmu. Cilvēki bija ļoti neapmierināti, ļoti pretojās. Daudzi nez kāpēc nesaprot, ka, dzīvojot pirmajā stāvā, arī viņa miteklim ir jumts, kas jāapsaimnieko. Tāpat trešajā stāvā dzīvojošajam ir kāpņu telpa, ir pagrabs, kas jāapsaimnieko. Protams, par 10 santīmiem nesedzam visus izdevumus, bet tas ir pats minimums, lai darbi vispār notiktu. Katru nedēļu ir kaut kādi bojājumi kanalizācijā un citās vietās, kas jānovērš. Lai arī jumts iepriekš bija salabots, tas arī jāuztur kārtībā. Tas viss notiek, bet agrāk par šiem darbiem neņēmām nekādu maksu no māju iemītniekiem. Taču kādam šīs izmaksas jāsedz, tāpēc jābūt kādam līdzekļu uzkrājumam. Tas bija grūts lēmums, tomēr mēs to ieviešam. Vajag noteikti meklēt iespēju veikt betonēšanas darbus pie ieejām mājās, jo ar laiku viss izdrūp. Ja būs iespēja, tad varēs salabot arī bērnu rotaļu laukumu, kas ir ļoti sliktā stāvoklī. Pērn, ja nemaldos, iedzīvotāji paši ar simtlatnieku palīdzību uzbūvēja koka mājiņu, kur bērniem spēlēties. Par bērnu spēļu laukumu bija plāni startēt projektā, bet tādus projektus vieglāk īstenot biedrībām, kuru Šķaunē nav.

— Pēc Padomju Savienības sabrukuma vairākums pagastu gāja vienkāršu ceļu un daudzdzīvokļu mājās salika krāsniņas. Kur ir centrālapkure, tur pagasta pārvaldēm daudz vairāk atbildības un darba. Kāds jūsu redzējums — kuri ir lielāki ieguvēji?

— Grūti atbildēt viennozīmīgi, kāds risinājums ir labs vai slikts. Skaidrs, ka māju centrālapkure pārvaldei sagādā daudz grūtību un problēmu. Daži iedzīvotāji saka, ka centrālapkure ir ļoti labi, ne par ko nesāp galva. Citi saka, labāk samūrētu dzīvoklī krāsni, nevajadzētu, tik daudz maksāt. Es uzskatu, kamēr viss notiek, kamēr šo pakalpojumu izmanto, tas sevi attaisno. Ir iedzīvotāji, kuri var noīrēt brīvu dzīvokli uz laiku, piemēram, uz trim mēnešiem, ja tas ne- pieciešams. Centrālapkure — tas ir ļoti ērti, tādus dzīvokļus vajag, lai ģimenēm būtu vēlme dzīvot laukos. Notiek rosība, kādam ir darbs, ir labi, ka viss saglabāts.

— Droši vien arī pats dzīvojamais fonds kalpos ilgāk, ja tas tiek apsaimniekots kā būvprojektā bija iecerēts, nevis viss pārbūvēts bez jēlkādas dokumentācijas pēc katra paša saprašanas...

— Noteikti. Esmu redzējusi mājas, kurās samūrētas krāsnis un jau nobīdās paneļi, ir problēmas ar jumtu, ar sienām, ir mitrums, pa sienām tek ūdens. Centrālapkures sistēmas uzturēšana prasa no pārvaldes lielāku līdzdalību arī dzīvojamā fonda saglabāšanā, līdz ar to jautājumi par jumtu un citi risinās raitāk nekā tad, ja pārvalde no šī visa ir nomaļus. Mums tāda situācija, ka katrā mājā ir pa kādam privatizētam dzīvoklim, bet to lielākais skaits vienalga pieder pašvaldībai. Līdz ar to pašvaldībai tie ir atbilstoši jāapsaimnieko, jāgādā par pakalpojumiem, jo nedrīkst novest savu īpašumu līdz graustam.

— Jau vispārzināms, ka Dagdas novads lēnām, bet konsekventi atbrīvojas no graustiem. Iedzīvotāji par to pirmām kārtām pateicīgi novada domes priekšsēdētājam Viktoram Stikutam, kuram tie grausti pagalam neiet pie sirds. Bet kā jums?

— Man arī tie neiet pie sirds. Šī ir liela problēma, ideālā variantā mums būtu no tiem jāatbrīvo centrs, kuru cenšamies sakopt. Šķaunē no padomju laika palika bērnudārzs, kas ir pagalam bēdīgā stāvoklī. Rit pārrunas ar būvvaldi, lai sastādītu tāmi, cik varētu izmaksāt šī objekta demontāža. Ja būs iespēja, iekļausim bērnudārza demontāžu budžetā, lai šovasar to nojauktu un vietu rekultivētu. Mums ir vēl viens liels objekts, kas atrodas nomaļus — aiz “Šķaunes bekona” ir vecās attīrīšanas iekārtas. Vides dienests mums pieprasa, lai tās demontējam, bet tas ir milzīgs objekts, kas prasa lielu darbu un līdzekļus. To nevar paveikt ar saviem spēkiem, tur vajag nopietnu tehniku. Bet arī šis jautājums reiz būs jārisina.

— Šķaunes centrā ir brāļu kapi, kas atstāj neviennozīmīgu iespaidu ar nesakoptību.

— Tāds iespaids rodas tāpēc, ka turpat atrodas arī vecie kapi un abi tie it kā saplūst viens ar otru. Teritorija liela, tās sakopšanā bija iesaistīti simtlatnieki, tika nopļauta zāle, sagrābtas lapas, bet neko daudz vairāk tur nevar veikt. Vecos pieminekļus taču neaiztiksi. Vienīgi var izbūvēt kādu žogu, bet arī tam vajag finansiālus ieguldījumus. Paši brāļu kapi tiek uzturēti labā stāvoklī.

— Kādas ir skolas pastāvēšanas iespējas?

— Mācību gada sākumā skolā nomainījām ieejas durvis un divus lielos logus, kas bija izpuvuši un radīja nopietnus draudus cilvēkiem. Skolas pastāvēšana atkarīga no valsts un novada, pārvalde ar visu savu gribēšanu neko nevar līdzēt. Mēs iestājāmies par to, ka skola Šķaunē nepieciešama arī turpmāk. Ja nebūs skolas, tad sekas būs katastrofālas. Ar skolas ēku un infrastruktūru notiks tas pats, kas ar bijušo bērnudārzu, jo tukšu ēku neviens neuzturēs. Cilvēki, kuriem ir mazi bērni un iespēja, noteikti aizbrauks, meklējot labāku dzīvesvietu tuvāk skolai. Skolotāji arī meklēs darbu un, ticamāk, aizbrauks. Ekonomiski jau tagad skolu uzturēt nav izdevīgi, bet, kamēr bērni skolā ir, tā nepieciešama. Tur mācās 40 bērnu, pirmsskolas grupā pie skolas ir vēl 12 bērnu, nākamgad deviņi bērni uzsāks mācības pirmsskolā. Skola ir viens no nozīmīgākajiem objektiem, lai cilvēki gribētu palikt šeit dzīvot. Nav tā, ka pagastā nedzimst bērni. Viņu nav tik daudz, kā gribētos, bet ir: līdz 7 gadu vecumam pašlaik mums ir 39 bērni, visus sveicām Ziemassvētku eglītē. Atšķirībā no Ezernieku vidusskolas mums nav no kurienes piesaistīt skolai bērnus, jo dažiem tiešām no Svariņiem vieglāk ir braukt uz Ezerniekiem nekā uz Šķauni, bet otrā pusē mums ir valsts robeža.

— Kas jauns kultūras jomā?

— Viss notiek, kultūras darbiniece, strādājot uz nepilnu slodzi, cenšas savu darbu izpildīt godam. Kad es iesāku strādāt, Šķaunē notika tradicionālie Miķeļdienas svētki, nākamais bija 18. novembrim veltīts pasākums. Tika iesaistīta skola, uzstājās skolēni un pirmsskolas bērni, mūsu slavenais jauniešu deju kolektīvs “Dancari”, kas arvien turas. Liels prieks, ka Šķaunē ir šāds kolektīvs, kas var iepriecināt mūsu iedzīvotājus un uzstāties viesos.

Mums bija Ziemassvētku balle ar groziņiem un dzīvo mūziku, to apmeklēja 60 cilvēku. Dažreiz apmeklētāju skaits tautas namā ir vēl lielāks — sasniedz simtu. Bērnu eglīte šogad tika rīkota kopā ar skolu tautas namā, lai būtu vairāk cilvēku un interesantāk. Bija dāvanas par labākajām paštaisītajām maskām. Bija interesanti Ziemassvētkiem veltīti dekorējumi no čiekuriem, konfektēm, ziediem, kas sataisīti no salvetēm. Lielā egle zālē bija izrotāta ar tamborētām sniegpārsliņām, kuru tamborēja darbinieki un iedzīvotāji — tas ir tik jauki. Katru reizi kultūras cilvēki mūs pārsteidz ar ko jaunu. Starp citu, Miķeļdienas dekorējumi bija dzīvnieciņi no siena, 18. novembrī — dekorējumi no kļavu lapām.

Tuvākajā laikā būs pensionāru vakars, jau izsludināta pieteikšanās. Uz lieliem svētkiem cenšamies atvest iedzīvotājus arī no tālākām lauku sētām, un aizvest mājas. Tas, protams, kaut ko maksā, bet kam mēs te būtu vajadzīgi, ja neko nedarītu? Muižniekos dzīvojošie arī grib iesaistīties pasākumos.

Šķaunes jaunieši cenšas iesaistīties kultūras aktivitātēs, arī tie, kuri izbraukuši. Notika arī labdarības pasākums “Dāvā no sirds”, un liels paldies iedzīvotājiem, ka viņi bija atsaucīgi un labsirdīgi viens pret otru. Tika saziedots daudz pašu rokām darinātu adījumu, mēs tos dāvinājām daudzbērnu ģimenēm, 1. grupas invalīdiem, vientuļajiem pensionāriem. Visiem pietika: kam tika zeķītes, kam — cimdi, bērniem pat komplekti. Uz pasākumu atvedām tos, kurus varēja atvest un kuri piekrita braukt, jo daži veci cilvēki jutās neveseli. Bija uzaicināta Andrupenes folkloras kopa “Sovvaļņīki”, uzaicinājām arī priesteri, pasākumā iesaistījās Sarkanā Krusta nodaļa.

— Kā vērtējat bibliotēkas darbu?

— Ļoti labi strādā. Bibliotēka akreditēta uz pieciem gadiem, īpašu aizrādījumu nebija. Man patīk Šķaunes bibliotēka, tās pakalpojumus tagad izmantoju, jo nav laika ieskriet Dagdas bibliotēkā. Bibliotēkai apmaksājam publisko internetu, ko aktīvi lieto jaunatne, un iedalām līdzekļus grāmatu fonda papildināšanai. Pērn tas bija 150 latu grāmatām un ap 300 latu periodikai. Mums ieteica izlīdzināt šīs summas, šogad vēl plānosim, cik naudas iedalīt.

— Vai Šķaunē strādā feldšerpunkts?

— Aptiekas sen vairs nav, bet feldšerpunkts strādā. Tiesa, ar laiku būs jārisina kadru jautājums, un tas uztrauc, jo atvilināt uz šejieni jaunu speciālistu tikpat kā neiespējami. Piemēram, man arī piedāvāja pārcelties dzīvot uz Šķauni, bet es atteicos un katru dienu braucu šurp no Dagdas.

— Sadarbība ar baznīcu?

— Baznīcai nepieciešams atrisināt notekcauruļu jautājumu, par ko runājām ar priesteri. Tur ir liels augstums, ir jāsastāda darbu tāme. Sadarbojamies ar baznīcu, priesteris nāk arī uz skolu. Tiek plānots aizgavēņa pasākums februārī, priesteris palīdz vienoties ar Puncuļu ģimeni, kas varētu uzstāties šajā pasākumā. Uz tādu mazu ciematiņu, kā Šķaune, ir sarežģīti, dārgi un praktiski neiespējami atvilināt pazīstamus kolektīvus, bet šajā gadījumā ceram, ka viss izdosies ar priestera līdzdalību.

— Vai Šķaunē pastāv problēma, ka cilvēki nesaudzē to, kas viņu labā tiek izdarīts, lauž un demolē?

— Kopš te strādāju, nebiju saskārusies ar tādu problēmu.

— Šodien daudz kas paveicams caur projektiem. Šķaunē tādi ir?

— Šobrīd nav, bet ceram, ka būs. Pirmais, kas ir nepieciešams — jauns ielu apgaismojums centrā, jo vecais nedarbojas un ir neekonomisks. No savs puses sagatavojām dokumentus, saskaņojām ar valsts ceļiem, tālākais atkarīgs no novada, jo plānošanas nodaļa nolēma nepiedalīties projektā šajā kārtā, bet būs nākamā kārta. Vai novadam būs iespēja līdzfinansēt šādu projektu, es nezinu, bet apgaismojums centrā ir aktuāls jautājums, jo ir lielas mājas un dzīvo daudz cilvēku. Vasarā “Latvenergo” veiks savus būvdarbus, ievietojot zemē kabeļus, un jau mums jautāja, vai pie vienas reizes negribas realizēt ielu apgaismojumu. Diemžēl šogad nesanāks.

— Pastāstiet, kā risinās sociālie jautājumi?

— Beidzās simtlatnieku programma, ne visi tajā iesaistītie atrada darbu, un pieauga summas, kas pašvaldībai jāizmaksā GMI. Apsolīts, ka simtlatnieku programmu aizstās algotie pagaidu sabiedriskie darbi, bet pagaidām nav konkrētas informācijas, kad un kā viss notiks. Skaidrs, ka cilvēku nodarbinās daudz mazāk, pieņemti tiks uz 4 mēnešiem. Protams, arī tas ir ieguvums, jo sola 100 latus, tikšot maksāts sociālais nodoklis, un šis laiks būšot darba stāžā.
Pārvalde vairs nevarēs paveikt daudzas lietas. Piemēram, simtlatnieki palīdzēja kurinātājiem katlu mājā. Tagad, pieņemot darbā kurinātājus, brīdināju, ka nebūs palīgu, viss būs jādara pašiem. Ja viņi gatavi tādai slodzei, var strādāt, ja nē — jāmeklē citi. Piekrita. Arī sniega tīrīšana nu ir jāuzņemas apkopējām skolā un pārvaldē, jo atsevišķas sētnieka slodzes mums nav un tas viss ir darba pienākumos esošajiem tehniskajiem darbiniekiem, kuri tāpat strādā par nelielu algu. Bet tāda ir realitāte.

— Vai izjūtat politisko spiedienu?

— Esmu ar domes rīkojumu iecelta amatpersona un neesmu atkarīga no iedzīvotāju balsojuma. Nejūtu ne politisko spiedienu, ne politiskās spēles, varu mierīgi darīt savu darbu.

— Vai no Šķaunes arvien turpina aizbraukt ļaudis?

— Situācija līdzīga, kā citviet valstī. Ja cilvēks paliek bez darba, tad ko viņam atliek darīt? Galvenais ir darbs. No Šķaunes līdz Dagdai jau ir tālu, bet ir vēl tālāki punkti — tuvāk robežai. Attālumi lieli, bet, paldies Dievam, sabiedriskais transports kursē.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA