Cilvēks un daba: Aizkustinoša notikuma atkārtojums

Turklāt gulbji paši labprāt tuvojas atpūtnieku grupām, izlūdzoties cienastu. Lūk, arī pagājušajā vasarā uz piepilsētas ezera gulbju pāris ar četriem putnēniem pastāvīgi vāca savu “nodevu” no peldētājiem.

Līdz ar auksta laika iestāšanos daļa sniegbalto putnu paliek ziemot pie mums — upju iecirkņos, kas neaizsalst, taču vairākums aizlido uz siltajām zemēm. Maldās tas, kurš uzskata, ka gulbju bari, tāpat kā stārķi, dodas uz Āfriku. Patiesībā mūsu gulbji ziemo visai tuvu, nekur tālu no Baltijas jūras tie neaizlido. Parastais gaisa ceļš ved caur Vāciju uz Holandi un Angliju. Kādu reizi man pašam nācās vērot milzīgu gulbju baru neaizsalstošajā dabiskajā ūdenstilpē pašā Stokholmas centrā, kur žēlsirdīgie zviedri gaidītajiem gājputniem bija sarūpējuši bagātīgas ziemas “ēdnīcas” ar grau-du kalniem, kur tie kopā mielojās ar tūkstošiem pīļu.

Saskaņā ar pēdējiem ornitologu datiem gulbju īpatņu kopskaits mūsu valstī sasniedz ap 15000. Vairākums no tiem ir paugurknābja gulbji, retāk sastopami ziemeļu gulbji, kas izdod kliedzošas skaņas, bet mazie gulbji, kas ligzdo Krievijā, apmetas Latvijā tikai pārlidojumu laikā. Lūk, arī tagad upju un ezeru lāsmeņos uz pagaidu dzīvi apmetušies ap 200 mazo gulbju, kas gatavi līdz ar sala iestāšanos turpināt savu ceļu rietumu virzienā.

Lai cik bēdīgi tas būtu, taču arī šie cēlie putni nav pasargāti no nelaimēm. Saskaņā ar skarbajiem dabiskās atlases likumiem gulbju vecāki rudenī atstāj vārgos putnēnus drošai nāvei. Pie lāsmeņos ziemojošiem putniem naktīs piezogas lapsas, taču arī es atceros gadīju-mu, kad cilvēks bez sirdsapziņas pārmetumiem šāva uz gulbjiem.

Tieši pirms gada es stāstīju jums, godājamie lasītāji, par aizkustinošu notikumu, kā žēlsirdīgie cilvēki Olga un Alberts Cimoško deva pajumti uz ziemu pāris putnēniem no vēla perējuma, kas bija lemti drošai bojāejai. Ziemošana siltā kūtiņā pagāja sekmīgi, Nastjeņka un Skaistulis pie labas barības uzkrāja spēkus un agrā pavasarī sāka cel-ties spārnos, ko nedarīja rudenī. “Cimošku” mājas saimnieki sapņoja, ka putnu pāris, kas viņiem kļuva par mīļiem, apmetīsies dīķī logu priekšā un kļūs par lauku mājas rotu. Taču te tev nu bija: brīvība putniem, tāpat kā cilvēkiem, ir dārgāka par visu pasaulē. Un skumjo šķiršanās dienu — 22. aprīli — Olga atcerēsies visu atlikušo mūžu. Kopš rīta “īrnieki” sacēla skaļu troksni pie mājas ieejas durvīm, gluži kā steidzās atvadīties. Izgājusi pagalmā un “parunājusi” ar mīluļiem, saimniece juta kaut ko dīvainu putnu uzvedībā. Pēc brokastīm Nastjeņka un Skaistulis apklusa aiz kūtiņas, bet vēlāk pazuda vispār, no kā tik ļoti baidījās saimnieki.

Olga ar rūgtumu atceras: “Es meklēju putnus gan uz kaimiņos esošā ezera, gan saucu — viss veltīgi. Nākamajā dienā piezvanīja viensētas saimniece Valentīna Dilba un paziņoja priecīgu vēsti: uz upītes, kas iztek no Volksna ezera, uzradies jauno gulbju pāris. Es paķēru baltmaizes klaipu un skriešus devos pāri dzelzceļam. Kā nu ne, viņi, mani mīļie. Baroju, pierunāju atgriezties mājās, taču veltīgi. Dabā gulbji jutās brīvībā un bija laimīgi, plūca ūdensaugus, bet neatteicās arī no kārdinošā cienasta. Tā tas turpinājās vairākas dienas, kamēr pāris aizpeldēja uz attālo ezera malu, un tad kļuva pilnīgi skaidrs, ka mūsu pagalmā putni nekad vairs neatgriezīsies. Ko darīt — brīvība...

Pagāja vasara, un laiku pa laikam no cilvēkiem es saņēmu priecīgas ziņas par to, ka gulbju pāris sveiks un vesels mīt uz Volksna ezera. Bet vēlā rudenī notika, lūk, kas. Es makšķerēju uz laipas un redzu, ka no Volksna ezera puses zemu lido četri gulbji. Pēkšņi man sirds notrīsēja: te ir arī mani mīluļi. Ilgi nedomādama, sāku saukt, un notika brīnums: smagie putni nolaidās uz ūdens — pavisam blakus. Bet es visu laiku saucu Skaistuli, Nastjeņku. Un, lūk, mani mīļie piepeldēja man klāt, es no prieka metu tiem ūdenī gan zivju barību, gan sviestmaizi, lai gan ezera viļņi stipri traucēja. “Izrunājāmies” pēc sirds patikas, un tā bija mūsu pēdējā tikšanās...”

Vēlāk bēdīgs notikums ar spārnoto saimi, kura ligzdošanai bija noskatījusi piepilsētas ezeru, atkārtojās. Tuvojoties ziemai, uz Zirgezera bija dzirdami šāvieni, kas acīmredzot arī iztraucēja putnēnus. Un atkal Albertam un Olgai nācās sastapties ar satraucošu situāciju, kad no sešiem vasaras perējuma gulbjiem palika dzīvi tikai trīs pelēki putnēni, bet ziemošana bez vecākiem nozīmē drošu bojāeju. Te Olga nevarēja naktīs gulēt, katru dienu gāja uz krastu un nesa cienastu putniem, bet tie tuvojās barošanas vietai gluži kā pēc pulksteņa. Kad uznāca pirmais sals, Olga “pierunāja” putnus pāriet siltumā. Pirmajā dienā sieviete noķēra vienu un ne bez grūtībām aizstiepa smago nastu līdz mājai, bet “kopmītne” bija sagatavota jau laikus. Nākamajā dienā viņa veica divus reisus, un putni Olgai paklausīgi devās rokās. Vai nu tas bija pašsaglabāšanās instinkts, vai arī cilvēku labestības apbrīnojamais spēks...

Tajā pašā siltajā kūtiņas kaktā, kur pirms gada sekmīgi pārlaida ziemu Nastjeņka un Skaistulis, tagad nu jau trešo mēnesi laimīgi dzīvo spārnotie jaunatnācēji — divi tēviņi un mātīte. Saimnieki sūrojas, ka pagājušais gads nebija dāsns ar ābolu ražu — gulbjiem tie ir lielākais gardums. Gluži kā jūtot jaunu ziemas iemītnieku parādīšanos, Alberts un Olga sagādāja papilnam burkānu, ķirbju, kabaču, kviešu, no kā sastāv gulbju ikdienas ēdienkarte. Paldies zemniekam Jānim Bogdānam, kurš piegādāja graudus. Putniem patīk arī vārīti kartupeļi un, protams, maize. Manu cienastu — baltmaizes klaipu — trīs rīmas notiesāja pāris minūtēs. Spārnotos iemītniekus gādīgā saimniece baro divas vai trīs reizes dienā. Ar maizi vien paēdis nebūsi, putniem nepieciešama arī kontaktēšanās. Tāpēc Olga katru dienu ilgu laiku pavada kūtiņā, kamēr “izrunājas” ar gulbjiem pēc sirds patikas.

Fotografēšana pagāja bez vismazākajām problēmām. Putni, kas uzticas cilvēkam, viegli devās rokās, bet pagalmā ar interesi stiepa uz augšu savus garos kaklus. Turklāt neizrādīja ne vismazāko satraukumu. Cilvēka labestība ir visdrošākā aizsardzība.

Aleksejs GONČAROVS