Mūža nogale cilvēcīgos apstākļos

Centra vadītāja Konstance Kirsanova atceras, ka sākotnēji vecos ļaudis nācās izmitināt vecajā skolas ēkā, kas bija pielāgota šim mērķim, un tajā objektīvi nebija iespējams izpildīt visas sanitārās normas. Pēc piebūves nodošanas ekspluatācijā situācija būtiski uzlabojās, faktiski sasniedzot Eiropas līmeni pakalpojuma nodrošināšanā. Nav kauns aicināt un uzņemt viesus pieredzes apmaiņai. Ir iegūtas ērtas istabiņas, tagad arī ratiņkrēslā vecie ļaudis var pārvietoties pa visu ēku, pat iebraukt dušās un tua-letē. Arī darbiniekiem ir sava neliela istabiņa, kurā visiem gan vietas pamaz. Tiesa, netrūkst arī vajadzību. Piemēram, vajadzētu relaksācijas istabu darbiniekiem, kas būtu aprīkota ar mīkstām mēbelēm un citu nepieciešamo. Patiesībā centram nav iespējas uzņemt viesus, jo nav tādas telpas. Tālab nākas izlīdzēties ar aktu zāli, kas ir plaša, bet tajā nevar radīt omulības sajūtu. Plā-nojot piebūvi, šīs svarīgās lietas tobrīd paslīdēja garām, jo visi koncentrējās uz iemītnieku vajadzībām, domāja par veco cilvēku labsajūtu un ērtībām. Tas bija primārais, jāatzīst, ka spiedīgā finansējuma apstākļos tas arī izrādījās prā-tīgs lēmums.

— Nez vai 2000. gadā kāds iedomājās, ka pēc gadiem desmit Skuku aprūpes centrā būs pussimta iemītnieku un vajadzības, bez kā neliela iestāde var iztikt. Kādus projektus esat realizējuši pagājušajā gadā, lai apmierinātu augošās vajadzības?

— Pirmajā mirklī šķiet, ka neko dižu 2011. gadā neesam paveikuši, bet patiesībā padarījām ļoti daudz. Gada vidū sāka darbu veļas žāvētava, kuras līdz šim nebija, tālab mūsu darbiniekiem agrāk bija lielas problēmas izžāvēt lielos veļas apjomus. Ierīkotā veļas žāvētava ir ļoti efektīva un dod iespēju izžāvēt veļu jebkuros laika apstākļos. Gada otrajā pusē izremontējām bijušās pasta nodaļas telpas, kur esam ierīkojuši pēdējo pieturvietu dvēselei. Tur vēl vajag šo to uzlabot un papildināt, piemēram, interjeru. Bet es domāju, ka uzrakstīsim projektu un nopirksim gan skaistus aizkarus, gan svētbildes un citu atribūtiku. Telpa ir pansionāta paspārnē, bet izmantot var visa Robežnieku pagasta ļaudis. Jau esam izvadījuši vienu mūsējo iemītnieku un vienu cilvēku no Robežniekiem. Šāda telpa sen bija nepieciešama, jo būtībā mums nebija kur novietot mironi — ne katram pagasta iedzīvotājam ir telpas, lai atvadītos no tuvinieka. Šogad uzbūvējām arī labu siltumnīcu, kurā pavasarī audzēsim puķu stādus un varbūt kādā stūrītī arī sīpolus, dillītes un citus zaļumus ēdiengaldam. Puķu stādi maksā visai dārgi, bet centra apkārtnes labiekārtošanai to vajag daudz. Bez puķēm nekā, jo veciem cilvēkiem tās ir ļoti svarīgas sirdsmieram un dvēselei. Turklāt sava mūža laikā viņi ir pieraduši, ka pie mājas aug puķes. Tās uzlabo garastāvokli, paskaties uz puķi, kā tā aug, kā zied, un viss kārtībā.

— Jaunajā piebūvē ir ierīkots pacēlājs, kas iemītniekus nogādā uz pirmo vai otro stāvu. Ir pagājis gana ilgs laiks, un var izdarīt secinājumu, vai šie ieguldījumi ir attaisnojušies? Proti, cik nepieciešams šāds pacēlājs iestādē, kurā mīt pussimta cilvēku?

— Pacēlāju izmantojam katru dienu, turklāt ne retāk kā trīs reizes dienā. Arī otrajā stāvā ir iemītnieki, kuri nevar izmantot kāpnes. Pēc noteikumiem guļošos vajag izmitināt pirmajā stāvā, bet mūsu centrā gandrīz visiem ir pārvietošanās problēmas. Ja cilvēks ir pilnīgi guļošs, tad problēmu pat mazāk — guļ un guļ. Bet tādam, kurš kaut nedaudz staigā, gribas iziet laukā, gribas satikties ar pārējiem iemītniekiem, kontaktēties, gribas dzīvot pilnvērtīgāk. Lielākoties pie mums mīt lauku ļaudis, viņiem ļoti svarīga lauku vide, tāpēc cenšamies darīt maksimāli iespējamo, lai uzturētu viņiem ierasto vidi. Tas nozīmē gan pastaigas iespējas svaigā gaisā, gan ziedošu apkārtni, gan mieru un klusumu, kas viņiem ļoti patīk un ko šeit varam nodrošināt. Lai gan pansionāts ir ceļa tiešā tuvumā, transporta plūsma nav liela. Paretam garām pabrauc kāda vieglā automašīna vai zemnieka traktors, bet tas netraucē klusumam un sirmgalvju mieram.

— Katrs no jūsu iemītniekiem savas dzīves laikā pieradis pie savas maltītes, katram ir sava gaume un vēlmes ēdiena ziņā. Kā to var nodrošināt?

— Mums ir vienota ēdienkarte, bet jāatzīmē, ka pēc nolikuma mums ir jānodrošina individualitāte šajā jautājumā. Ja cilvēks neēd gaļu, griķu putraimus vai citu ēdienu, tad viņam cenšamies piedāvāt kādu citu, jo katram taču jāpaēd. Tikai tāds izņēmums, citā ziņā ir viena ēdienkarte. Manuprāt, ēdinām ļoti labi, sūdzības nav bijušas. Ēdinām četras reizes dienā, visi produkti tikai svaigi. Pusdienās pirmais, otrais, trešais ēdiens, salātiņi, saldais ēdiens. Ļoti labi un par pusotru latu. Tik lēti un kvalitatīvi šodien nav iespējams paēst nevienā ēdnīcā. Ja kāds kaut ko no piedāvātā neēd, tad nomainām ar citu, bet pielāgoties pilnīgi katra individuālajām vēlmēm nevaram. Tālab jau no paša sākuma cenšamies, lai piedāvātais ēdiens garšotu visiem. Salīdzinoši bieži cepam pankūkas, jo tās mūsu iemītnieki ēd labprāt. No rīta dodam biezputru, katrā nedēļas dienā tā ir cita: manna, rīsi, prosa, paretam vārām arī griķus, bet tie gan ne visiem garšo.

— Arī vecumdienās cilvēks grib izklaides, kuras nav kā jaunībā, tomēr nepieciešamas. Ko šajā jautājumā var piedāvāt laukos izvietots aprūpes centrs?

— Izklaides nepieciešamas, un nav tā, ka laukos var piedāvāt vienīgi pastaigas svaigā gaisā. Pērnā gada laikā mums bija daudz koncertu, pie mums viesojās pat baltkrievu kolektīvs. Spilgtā atmiņā ir Ziemassvētku laiks. Pie mums bija ieradies baznīckungs Pāvels Raciņš, kurš turēja svēto Misi. Par to viņam liels, liels paldies. Tas bija ļoti skaists brīdis, praktiski visiem mūsu iemītniekiem saviļņojumā asaroja acis. Visi jau nevar tikt uz baznīcu, nevar arī uz ceļiem nostāvēt. Šeit, aktu zālē, mums ir Dieva stūrītis, kuram gribam iegādāties skaistu, lielu svētbildi par kādiem 90 latiem. Diemžēl šajos finanšu krīzes apstākļos pagasta pārvaldei nav pagaidām brīvas naudas. Svētbilde ļoti nepieciešama, jo pie mums mīt veci cilvēki, katrs tic augstākajam spēkam, varbūt katrs pa savam, bet visi tic. Viens tic sirdī, un klusībā savā istabiņā pielūdz Dieviņu, cits nāk lūgties uz Dieva stūrīti.

Katru dienu ap plkst. 11.00 cenšamies pulcināt zālē savus iemītniekus uz dzīves mācību stundu. Ieslēdzam mūziku, nedaudz pavingrojam, palasām, kas jauns presē, jo vecumā ne katrs pats var izlasīt, ko raksta avīzes. Paminam mīklas, novadām aerobikas minūtīti tiem, kuri spēj. Mudinām visus savus iemītniekus kustēties, jo kustība ir dzīvība, un viņi jau to arī paši saprot, bet ne katrs vairs spēj.

— Nupat sagaidījām jauno gadu. Veci cilvēki būtībā ir kā bērni un priecājās par tām pašam lietām, kas sajūsmina bērnus, piemēram, par Ziemassvētku vecīti un konfekšu tūtu...

— Pagāja svētā Mise, un mūsu aprūpes centrā ieradās divi Salaveči. Viens ar dāvanām atbrauca ratos, jo sniega bija maz, otram rokās bija akordeons. Bija arī Sniegbaltīte. Parasti brauc viens Salavecis, bet pie mums bija divi, un visiem iemītniekiem liels prieks, par ko liecināja mirdzums acīs. Dāvanās patiesi bija konfektes, jo šajos svētkos konfektes vecajiem ļaudīm sagādā vislielāko prieku un raisa asociācijas ar bērnību. Visi draudzīgi nosvinējām Ziemassvētkus un Jaunā gada sagaidīšanu. Bet vēl jau svētki nav galā: 14. janvārī pie mums ieradīsies Robežnieku pamatskolas kolektīvs ar savu koncertu. Zem eglītes arvien stāv vē- lējumu kaste, kurā mūsu iemītnieki iemet vēstules ar savu vēlēšanos. Atvērsim šo kasti koncertā, nevilcinoties izpildīsim tās vēlmes, kuras varēs izpildīt uzreiz, pārējās centīsimies izpildīt gada laikā, ja vien tās nebūs neizpildāmas.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA