Pie bīstamas robežas

Vecā gada nogalē skaļi pieteica sevi Krāslavas jaunatne, kura regulāri izgāza nesaprotamas dusmas uz kociņiem, logiem, automašīnām, atkritumu konteineriem... Vasaras beigās nenoskaidroti ļaundari sadedzināja dārgo panno vasaras estrādē, toreiz bija konstatēti automašīnu aizdzīšanas gadījumi, acīmredzami bija darījuši pusaudži. Sadursmes, strīdi ar asinsizliešanu... Problēmas risinājums sākas ar tās atzīšanu, un redakcija uzaicināja uz dialogu sociālo pedagoģi Žannu Drozdovsku, kura labi pazīst pilsētas dzīves ēnas pusi.

— Jauniešu agresija, kas ar katru dienu pieaug, kā arī noziedzības tendence naktīs Krāslavā ir vairāk nekā skaidra. Un, manuprāt, mēs jau esam sasnieguši to bīstamo robežu, kad pastāv reāli draudi pilsētas iedzīvotāju drošībai. Kāds tam ir iemesls?

— Šī problēma nebūt nav lokāla, bet drīzāk globāla, kas nav pagājusi secen arī attīstītām Eiropas valstīm. Krīzes problēmas nodarbina sabiedrību, taču viena lieta — piedalīšanās protesta akcijās, kam ir konkrēti mērķi, cita lieta — nesaprotama niknuma izgāšana. De- mokrātija — tā vispirms ir atbildība, bet bijušajās padomju republikās valda vispārējas bezatbildības sindroms. Jauniešu izlaidības galvenais cēlonis meklējams ideoloģijā, bet precīzāk tās trūkumā valsts līmenī. Bet daba, kā zināms, necieš tukšumu. Padomju laikā jaunatnei bija romantiski ideāli — kļūt par kosmonautu, lidotāju, ceļotāju, zinātnieku... Šo mērķu sasniegšana prasīja intelektuālu darbu ar sevi, kas arī notika. Mūsdienu elki — TV ekrānu un interneta supervaroņi, kuri pārzina kau- jas mākslu un maina apkārtējo vidi ar fiziska spēka palīdzību. Apšaubāma satura videoprodukcijas plūsma zombē pusaudžu apziņu, vardarbība un asinisizliešana kļūst par ikdienas parādību, kas dzīvē arī pārvēršas par jauniešu maksimālismu ar mīnusa zīmi. Alkoholisko dzērienu lietošana, smēķēšana, narkomānija — tie ir tikai pusaudžu agresijas pavadītāj un pastiprinātājfaktori.

— Neadekvāta jaunatne ir plaši izplatīts termins. Uzbudināti pusaudži — tipiska parādība. Kas viņiem pašlaik ir modē?

— Iegādāties alkoholisko dzērienu — tas nepilngadīgajam Krās-lavā nav problēma. Ir “atsaucīgi” pārdevēji, arī vienmēr atradīsies pieaugušie “draugi”, kuri pa- līdzēs sadabūt grādīgo dziru nepilngadīgajiem. Īpaši populārs ir lētais alus, bet apšaubāmas kvalitātes enerģētiskie dzērieni bez ierobežojumiem tiek pārdoti pat bērniem. Jēdziens “narkotikas” tagad ir ārpus vispārpieņemtā rāmjiem. Lai dabūtu “kaifu”, noder viss — medicīniskie preparāti, zāles, kas tiek izmantotas veterinārijā, sadzīves ķīmija... Neviens nezina, kā testēt tādus apdullinātus pusaudžus. Krāslavā nav grūti sadabūt arī klasiskās narkotikas, turklāt par pilnīgi pieejamām cenām. Ar šo šausmīgo problēmu vecāki sastopas tad, kad palīdzēt vairs nav iespējams. Starp citu, narkomānija ir gandrīz neizārstējama kaite. Šodien nezinām, kā apkarot arī atkarību no datorspēlēm.

— Ir taču pasaules civilizēto valstu prakse, kā cīnīties ar dažādiem pusaudžu atkarības veidiem. Turpretim Latvija spītīgi izliekas, ka pie mums nekā tāda nav.

— Baidos, ka plaukstošo valstu pieredze mums neder. Pavisam cita mentalitāte, zems dzīves līmenis, metodiku un medicīnas bāzes trūkums. Steidzami nepieciešama valsts programma, pagaidām jaunos narkomānus praktiski nav kur ārstēt un rehabilitēt. Lūk, arī paliek mātes vienatnē ar savu nelaimi. Lai atbrīvotu dēlu no narkotiku atkarības, vajadzīga strikta ikdienas kontrole. Aiziet no darba? Bet kur ņemt naudu testēšanai un ārstēšanai? Apburtais loks. Izmisums un pilnīga bezizeja...

— Aprakstiet ģimenes ar problemātiskiem bērniem vidējo statistisko portretu.

— Mēģinu iedziļināties šajā sarežģītajā problēmā. Pēc maniem novērojumiem nepilnas ģimenes sastāda tikai vienu trešdaļu. Pārējos gadījumos pilnas ģimenes — teorētiski, bet praktiski viens vai abi vecāki ilgu laiku atrodas izbraukumā — Rīgā, Īrijā vai citās valstīs. Cīņā par dienišķo maizi ģimenes tikumiskās vērtības atkāpjas dibenplānā un bieži vien ar skolēnu audzināšanu ir spiesti nodarboties radi.

Ļoti problemātisku ģimeņu mūsu pilsētā ir aptuveni 10 - 15%. Turklāt ir vērts atcerēties, ka atkarībai no alkohola un narkotikām ir pakļauti pusaudži no pilnībā labvēlīgām ģimenēm. Atsevišķi tēvi un mātes par savu galveno pienākumu uzskata tikai pabarot, apģērbt, apaut un nodrošināt ar visu nepieciešamo savas atvases, bet neko vairāk. Izrunāties no sirds, pamanīt kaut ko dīvainu dēla vai meitas uzvedībā viņi aizmirst, un tieši šīs vecāku neuzmanības dēļ arī sākas nopietnas problēmas. Bieži vien nelabojamas. Kā saka, kamēr vēl nedeg...

— Pilnīgi piekrītu jums. Huligāniskas izdarības, kas kļuvušas par Krāslavas nelaimi, ir ne tikai nelabvēlīgo ģimeņu pusaudžu darbs. 29. decembra vakarā pie viesnīcas ēkas Raiņa ielā apstājās sudrabkrāsas automobilis, no tās izlēca divi braši jaunekļi un... izsita stiklu otrā stāva logā. Pie stūres sēdēja jauna blondīne...

— Tipisks gadījums. Iespējams, pēc “iesildīšanās” puišiem gribējās parādīt savu izveicību. Visbēdīgākais ir tas, ka meitenes nemulsina analoģiskas izdarības. Tādi pašlaik ir tikumi, taču provinces pilsētiņai ir savs pluss — jaunatne baidās publiskuma, tāpēc savus “varoņdarbus” veic tumsas aizsegā. Kad vecāki pārlieku lutina savus bērnus, tas arī saistīts ar zināmu risku. Automašīnas ar elektroniskām ierīcēm, jaunāko marku mobilie telefoni kļuvuši par mūsu dzīves atribūtiem. Pirms gadiem divdesmit jaunietis vai jauniete pie stūres bija liels retums, tagad tā ir parasta lieta. Azarts, iesildīšanās, draivs — tā pašlaik pavada laiku jaunatne. Kad uzbudinātu jauniešu rīcībā nokļūst automobilis, paaugstinātas bīstamības avots, līdz lielai nelaimei nav tālu. Gribētos, lai labiņie vecāki pastāvīgi atcerētos to. Veltīgi ir meklēt vainīgos pēc nelabojamas nelaimes. Republikāniskajos transporta negadījumu pārskatos pastāvīgi pavīd iesācēju autovadītāju vārdi.

— Kādas jauniešu atpūtas iespējas piedāvā Krāslava?

— Ļoti pieticīgas. Klubus, studijas, sekcijas apmeklē galvenokārt pusaudži no labvēlīgām ģimenēm. Skolās notiek diskotēkas, taču tās nav populāras starp vecāko klašu audzēkņiem — iereibušiem ceļš turp ir liegts, lūk, tāpēc arī deju cienītāju pulks skolu zālēs kļūst gados jaunāks. Vecākie jaunieši “tusējas” noteiktās vietās — ezeru krastos, Daugavas kreisajā krastā, vasarnīcās, mājās un dzīvokļos vecāku prombūtnes laikā. No tādiem “kultūras centriem” uz ielām iziet kompānijas, kuriem jūra ir līdz ceļiem.

— Jā, patiešām vide audzina. Šajā sakarā ne visai ir saprotama kultūras nama loma, kur pēdējos gados vairs nav modē jauniešu atpūtas masu pasākumi. Protams, rīkot atpūtas vakarus pensionāriem ir daudz mierīgāk.

— Mainās tikumiskās vērtības. Pašlaik dominē patērēšanas gars. Un to, kas ir palaists garām ģimenēs, vēlāk nespēj izlabot pedagogi, treneri un policisti. Zinu ne mazums piemēru, kad akla vecāku mīlestība ar laiku uzaudzināja patērētājus, slaistus, kas tikai papildina sociālās palīdzības saņēmēju pulku. Labākajā gadījumā šāds liktenis gaida bērnus no problemātiskām ģimenēm, par kuriem mēs runājām iepriekš. Ar bažām domāju: vai tādai valstij ir nākotne?

— Lūk, mēs arī nonācām pie atbildes: augstākās varas attālināšanās no vienkāršās tautas dzīves ir sabiedrības netikumu galvenais cēlonis, par kuriem šodien bija runa. Valsts vadīšana bez valsts attīstības koncepcijas, bez ideoloģijas, kas vieno sabiedrību, neuzliek nekādus pienākumus. Latvija katastrofāli zaudē cilvēkus, tiek iztirgots simtiem tūkstošu hektāru teritoriju, bet mūsu valdošā elite tikai saglabā nevainīgu sejas izteiksmi sliktas spēles apstākļos. Bet, lai novirzītu sabiedrības uzmanību no rūgtās patiesības, apzināti tiek uzkurinātas starpnacio-nālās nesaskaņas.

— Vai atceraties pasaku par caru Saltānu, kurš slepus aiz žoga noklausījās triju māsu sarunu? Lūk, arī mūsu galvaspilsētas inspektoriem kaut vai tādā veidā derētu uzklausīt Latgales nomales problēmas. Pēdējā laikā kļuvis ļoti pierasts, ka nevienam negribas izblamēties pārbaudītāju priekšā. Lūk, arī jauniešu problēmās profilaktisko pasākumu vietā mēs esam spiesti operatīvi iejaukties — bez līdzekļiem, bez metodikām, bez medicīniskās bāzes.

Manuprāt, mūsdienu sabiedrības galvenās nelaimes izskaidrojamas ar tikumisko nestabilitāti. Un mūsu dialogam ir noteikts mērķis — pievērst vecāku uzmanību aktuālajai jauniešu agresijas un visatļautības problēmai.

Lielu nelaimi vieglāk ir nepieļaut un, godājamie lasītāji, ticiet man, mēs nemaz nesabiezinām krāsas.

... Naktī uz 27. decembri jaunie vandaļi nolauza piecas liepiņas, Jaungada naktī trīs jauni “brašuļi” mēģināja aizdzīt vieglo automobili, bet viņus aizturēja īpašnieks... Tāda ir dzīves proza.

Aleksejs GONČAROVS