Pēc labākās sirdsapziņas

Irēnas ceļš uz pavāres profesiju bija apzināts un mērķtiecīgs, lai arī nelieliem līkločiem. Viņas dzimtā puse ir Robežnieku pagasta Nauļāni, skolas gaitas sāka Robežnieku pamatskolā, turpināja mācīties Indras vidusskolā. Kopš bērnības Irēnai patika cept dažādus konditorijas izstrādājumus, izdomāt kaut ko interesantu, tā dzima sapnis par konditores profesiju.
Irēna: “Bērnībā mammai nebija daudz laika ņemties ar mani pa virtuvi, jo viņa bija slaucēja un rāvās fermā no agra rīta līdz vēlam vakaram. Vasarā bija siens jāgatavo saviem lopiem. Lai vecāki ar visu tiktu galā, mēs, bērni, arī gājām palīgā. Pēc vidusskolas es devos uz Rīgas profesionāli tehnisko kooperatīvo skolu un izmācījos par konditori. Man patika cept — tas ir mans aicinājums.”

Astoņdesmitajos gados Irēna apprecējās ar Pjotru un pārcēlās uz Skukiem. Sāka strādāt Robežnieku kolhoza ēdnīcā. Sākumā bufetē, bet laika gaitā pārkvalificējās par pavāri, un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu vadība pierunāja viņu pāriet darbā uz Robežnieku pamatskolu, kur skolas ēdnīcā nostrādāja 10 gadus. Irēna, Pjotrs un viņu divi bērni dzīvoja Skukos, kolhoza laikā nokļūt darbā viņai nebija problēmu. Juku laikos kolhozs sabruka, transports vairs nekursēja, un bija sarežģīti katru darba dienas rītu nokļūt uz pagasta centru un vakarā atgriezties mājās, sievišķi ziemā. Nācās nomainīt darbu — Irēna sāka strādāt Skuku pasta nodaļā par pastnieci, bet drīz vien Krāslavas reģionālās nodaļas pasta apmaiņas iecirkņa priekšnieka vietnieks Staņislavs Pavlovičs pierunāja viņu kļūt par Skuku pasta nodaļas priekšnieci. Pastā viņa nostrādāja visilgāk — 12 gadus. Kādu dienu Irēnu sasniedza ziņa par pasta nodaļas slēgšanu un viņai atkal nācās mainīt darbavietu. Skuku aprūpes centra vadītāja Konstance Kirsanova aicināja atgriezties profesijā un strādāt par pavāri centra ēdnīcā, kur viņai rit jau sestais darba gads.
K. Kirsanova slavēja abas savas pavāres, bet par Irēnu sacīja konkrēti tā: “Viņa ir ļoti laba pavāre! Kādas gardas bulciņas, kādus pīrāgus un tortes cep! Vienkārši izcila konditore! Centra iemītnieki ļoti bieži saka paldies mūsu abām pavārēm. Starp abām pastāv veselīga konkurence, jo katra grib, lai viņu uzslavē, nevienai negribas būt sliktākai. Centrā mīt citādāks kontingents nekā bija skolā, tālab pavārēm jāgatavo citādāki ēdieni. Mums notiek arī lieli svētki, kuriem galdus klāj mūsu pavāres. Pie mums brauc ciemiņi, tostarp no ārzemēm, arī viņus jāpabaro. Jābūt ļoti zinošam pavāram, lai veiksmīgi strādātu šādā iestādē, un mūsu pavāres ir tādas.”

Irēna atzīst, lai cik laba skola, lai cik cītīgi mācies, ja tas nav dots no dabas, ja savu darbu nemīli, tad par labu pavāri nekad nekļūsi. Varbūt var iemācāties perfekti gatavot, bet strādāt nāksies sakostiem zobiem. Skolā neiemācīs mīlēt profesiju, ja pats to nemīli. Pavāra darbs ir smags, sevišķi vasarā, kad virtuvē valda karstums, neskatoties uz labu ventilāciju. Bet tāda ir šī darba specifika. Kā arī tāda, ka pavārs paēdis no smaržām vien, jo gatavošanas procesā ir tik daudz jādegustē, ka beigās vairs ēst negribas. Pavāram nākas ne tikai gatavot, bet arī vārīt ievārījumus, skābēt kāpostus, uzturēt kārtībā savu darbavietu. Aprūpes centrā strādājot, reti nākas likt lietā konditores dotības, jo mūsdienās kliņģeri vai torti lētāk ir pasūtīt vai nopirkt gatavu nekā cept pašam. Interesanti, ka Irēnai nav kāds viens ēdiens, kuru īpaši mīl gatavot. Šajā darbā viņu priecē kas cits, daudz būtiskāks.

Irēna: “Patīkamākais manā darbā ir dzirdēt klientu paldies. Kuram gan nepatīk, ka viņu uzslavē, ka viņam pateicas. Man tas dod gandarījumu. Pavāres darbu pirmoreiz tā īsti izbaudīju pamatskolā. Vienmēr pārdzīvoju, kā bērni ēdīs, kas viņiem garšo, kas negaršo. Bērni vienmēr gribēja pankūkas. Šodien atceros, ka otrdienās mums ieveda svaigus produktus, trešdien pusdienās pirmajā ēdienā bija piena zupa un otrajā cīsiņi. Šajā dienā šķīvji visiem bija tukši. Sliktāk ēda zivis. Ēdināt skolēnus — tā bija milzīga atbildība. Atmiņā palika labās attiecības ar skolas direktori Viktoriju Ivanovu, kuras atbalsts man bija nozīmīgs.
Pavāres darbs pansionātā daudz neatšķiras no darba skolā. Te tāpat ir liela atbildība, bet te ir vairāk darba, jo iemītnieki jāēdina četras reizes dienā. Vairāk darba nozīmē vairāk gatavošanas un vairāk izdomas, ar to gan nevar pārspīlēt. Cenšos pielāgoties veco ļaužu gaumei un ieradumiem. Piemēram, ja putra būs ar rozīnēm, viņi tādu ēdienu visdrīzāk nesapratīs un varbūt pat neēdīs.”

Neviens no Leonoviču bērniem neizvēlējās pavāra profesiju. Diāna un Artūrs šobrīd abi ir pieauguši. Meita dzīvo Rīgā, savulaik studējusi psiholoģiju Daugavpils universitātē. Šodien atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā un auklē mazo Veroniku, kurai ir gads un 7 mēneši. Dēls jau pāris gadu dzīvo un strādā Anglijā, kur pelna naudu dzīvošanai Latvijā. Savulaik viņš pabeidza Višķu lauksaimniecības tehnikumu, iegūstot profesiju mehanizācijas jomā, bet strādāja būvniecībā. Diez ko nopelnīt nevarēja un nolēma, ka Anglijā var labāk nodrošināt savas vajadzības. Nesen bija apciemot vecākus.

Irēnas dzīvē ir dažas zīmīgas sakritības. Centra vadītāja K. Kirsanova savulaik bija skolas direktore un klases audzinātāja Irēnas dēlam, bet tagad — viņas tiešā priekšniece, bet bijušajā skolā ir viņas darbavieta.

“Artūru atminos ļoti labi,” apgalvo Konstance. ”Izstāstīšu vienu spilgtu notikumu. Man bija jāmāca reizrēķins 2. klases bērniem, bet ne visiem mācības padevās. Bija mums stundā šāds dialogs: “Artūr, vajag mācīties! Par ko tu gribi kļūt?” Viņš atbildēja: ”Par baņķieri!” Sacīju: “Kāds tu būsi baņķieris, ja nemācēsi reizrēķinu? Baņķierim obligāti jāmāk reizināt, skaitīt…” Sekoja atbilde: ”Nevajag man zināt, mašīnas skaitīs naudu!” Kā ūdenī raudzījās — šodien naudu patiesi skaita mašīnas. Bet skolas solā ieliktās zināšanas mums visiem vienalga ir nepieciešamas.”

Irēna pārdzīvo, ka Latvijā bērniem nav iespēju nopelnīt un jaunatne izbrauc uz ārzemēm. Šāda dzīve nav nekāda saldā. Lūk, viņas Artūram meitene Rīgā, bet pats ir spiests dzīvot Anglijā un strādāt smagu fizisku darbu kārniņu rūpnīcā. Vajadzētu dot cilvēkiem Latvijā iespēju nopelnīt vismaz tādas algas, lai ģimenes varētu normāli iztikt un nevajadzētu pasaulē skriet laimi meklēt. Arī centra pavāriem nekāda dižā alga nav, tālab Irēna un dzīvesbiedrs arvien tur savu saimniecību. Pārnākusi mājās, viņa vispirms dodas kūts virzienā pie četrām raibaļām, kuras gan pabarot vajag, gan izslaukt. Pretējā gadījumā pēc komunālo pakalpojumu samaksāšanas, degvielas bākas pieliešanas mašīnā un traktorā nepaliktu no kā dzīvot. Pat neskatoties uz to, ka arī dzīvesbiedrs strādā tajā pašā aprūpes centrā par kurinātāju. Un tā ir valsts vaina, ka cilvēkiem grūti izdzīvot, jo gan Irēna, gan Pjotrs, gan daudzi citi savu darbu paveic pēc labākās sirdsapziņas.

Juris ROGA