JAK turpina spēlēt...

Un pēc tradīcijas finālspēle notiek kultūras nama zālē, kur tiešām brīvu vietu absolūti nav.

Vadītājs (viņš arī galvenais režisors) Andrejs Jakubovskis atklāja aizkulišu lielāko noslēpumu. Jaungada šovam vecāku komanda sāk gatavoties mēnesi iepriekš, skolēni (šoreiz tie bija divpadsmito klašu audzēkņi) nedēļu iepriekš, bet sesiju norūdītajiem studentiem pietiek ar trim dienām. Kas nekādi neietekmēja izrādes kvalitāti — asprātības bira kā no pārpilnības raga. “Bērni” demonstrēja tādas atklāsmes, ka reizēm pat nedaudz samulsināja savus “senčus”, bet par studentiem nemaz nav ko runāt...

Tiesnešiem finālspēlē tiek atvēlēta komentētāju loma, taču, manuprāt, vecāku komanda (četrpadsmit tēti un māmiņas!) ar augstāko organizētību paspīdēja jau pirmajā sveicienu konkursā. Videokonkursā skolēni izvēlējās vissarežģītāko ceļu — savu režiju un skolas dzīves tēmu, par ko arī izpelnījās aplausu vētru. Bet noslēguma frīstails bija raibs un trokšņains — kā Jaungada konfeti, tāpēc zālē bez mitas skanēja smiekli.

Jūsmas pilnu kaislību varā tiesneši sacentās daiļrunībā, bija gana arī sponsoru balvu. Humors, satīra un atjautība padara skaistāku mūsu dzīvi, kas ir likstu pilna. Un kā lai nepiekrīt F. Dostojevskim, kurš teica: ja cilvēks labi smejas, tad tas ir labs cilvēks.

Aleksejs GONČAROVS