Ina: “Man patīk mans darbs!”

Inas dzimtā puse ir Bērziņu pagastā — ciems Valuhi, kas šodien praktiski izmiris. Viņas vecākiem bija trīs bērni: Ēvalds, Ina un Igors. Tiem laikiem normāla lieluma ģimene, kādu mūsdienās jau uzskata par lielu. Sarunbiedres brāļi izskolojušies par kvalificētiem elektriķiem, abi strādā vienā firmā Rīgā. Pirms pāris gadiem vecākais brālis ierosināja apciemot vēsturisko dzimteni, un Ina piekrita.

“Ieraudzīju drausmīgu un nožēlojamu ainu,” stāsta Ina. ”No mājas, kurā es piedzimu un uzaugu, nekas vairs nav palicis. Viss sabrucis, saglabājies vien vecais, lielais ābeļdārzs. Pēc tam vairākas dienas staigāju kā pa miglu. Tajās vietās pagāja mana bērnība, jaunākajās klasēs mācījos Upmalas skolā, pēc tam gāju Labiešu astoņgadīgajā skolā un visbeidzot Ezernieku vidusskolā. Mācības turpināju Rīgas pedagoģiskajā skolā, tajā laikā ieguvu bērnudārza audzinātājas specialitāti. Šodien man ir labāka izglītība, jo nesenā pagātnē studēju Daugavpils universitātē un ieguvu pirmsskolas skolotājas specialitāti.

Pēc Rīgas pedagoģiskās skolas dažus gadus strādāju sovhoza “Voshod” bērnudārzā Svariņos. Tas bija pilnīgi jauns, tikko atvērts bērnudārzs, kurā bija viss. Žēl, ka šī iestāde nostrādāja tikai dažus gadus. Toreiz bija daudz bērnu, kas sadalīti pa četrām grupām: silītes, sagatavošanas, vidējā un vecākā. 90. gados sabruka visiem tik ierastā dzīve. Turklāt sabrukums bija visaptverošs. Jaunā paaudze varbūt nezina, bet padomju gados skolotājiem bija dažādas privilēģijas. Es ar ģimeni tolaik dzīvoju labiekārtotā dzīvoklī, pēkšņi mums visā mājā atslēdza gāzi. Atceros, ka ēst gatavojām uz petrolejas plītiņas... Daudzi iedzīvotāji nobijās, ka par bērnudārzu varbūt būs dārgi jāmaksā, arī ar apkuri nebija nekādas skaidrības, un iestādi slēdza. Savu negatīvo lomu šajā procesā nospēlēja arī tas, ka bērnudārza vadītāja bija no Baltkrievijas, viņa nolēma atgriezties dzimtenē. Līdz ar to nebija ieinteresētu cilvēku, kas vārda burtiskā nozīmē plēstos par bērnudārza saglabāšanu. No vienas puses, tas mani varbūt neskāra smagi, jo nostrādāju līdz pēdējais dienai un galu galā atradu citu darbu. Bet no otras — šodien strādāt dzīvesvietā man būtu daudz vienkāršāk. Problemātiski ir nokļūt darbā ziemā, kad ceļi slideni. Reizēm gribas raudāt, kad personīgo automašīnu stūrē no Svariņiem uz Ezerniekiem un atpakaļ.

Pēc bērnudārza slēgšanas strādāju par skolotāju Labiešu pamatskolā, man iedeva audzināt 1. klasīti, un šos bērnus aizvedu līdz 4. klasei. Devos dekrēta atvaļinājumā un pēc tam pilnīgi nejauši uzzināju, ka Ezernieku bērnudārzā vajadzīgs audzinātājs. Piezvanīju, sarunāju tikšanos, atbraucu, iepazināmies, un mani paņēma darbā. Janvārī varēšu svinēt nelielu jubileju — apritēs desmit gadu, kopš strādāju šajā pirmsskolas izglītības iestādē.”

Savā darbavietā Ina ir atbildīga un profesionāla. Viņa uz savu tagadējo profesiju tomēr ir gājusi mērķtiecīgi, jo kopš bērnības un jaunībā skandēja tikai divas atbildes uz jautājumu: “Par ko vēlies kļūt?” Ina absolūtā nopietnībā atbildēja: ”Strādāšu milicijā vai bērnudārzā!”

Varbūt tajā laikā viņai gribējās romantiku. Bērnība pagāja, spēlējoties lielā bērnu pulkā, turklāt tie bija tikai puikas, Ina — vienīgā meitene. Tēvs ar māti lika vecākajam brālim māsu pieskatīt. Viņš meiteni uzcēla uz liela akmens, lai nekur nepazūd, un viņa no tā komandēja mazos karavīrus pa labi un pa kreisi. Varbūt tieši tajā slēpjas Inas izvēle par labu tagadējai profesijai. Katrā ziņā no bērnības viņa aizguva dažas rakstura iezīmes, kas tagad ļoti palīdz darbā ar bērniem.

Ina: “Kāpēc kļuvu skolotāja, nevis milicijas darbiniece? Kad nācās iesniegt dokumentus, uz galvaspilsētu braucu kopā ar skolas draudzeni. Viņa plānoja doties uz Rīgas Pedagoģisko skolu, es sastādīju viņai kompāniju. Nodomāju, ja tikšu, būs labi, netikšu — būs cits variants. Bet iestājos un vairs ne par ko nebija jālauza galva. Pēc skolas draudzene palika strādāt vienā no Rīgas bērnudārziem, bet es atgriezos dzimtajā pusē. Šodien uzturu sakarus ar tām meitenēm, kuras pabeidza skolu kopā ar mani. Ziniet, pārsteidzoši maz no viņām strādā profesijā. Varbūt iemesls ir tajā, ka mēs mācījāmies krievu plūsmā, pārmaiņu gados ne katrs spēja apgūt latviešu valodu. Manā gadījumā bija vieglāk: lai gan nāku no krievvalodīgas ģimenes, tētis Staņislavs brīvi un daudz runāja latgaliski, mamma Janīna bieži lietoja poļu valodu. Manā bērnībā mājās skaisti svinējām dažādus svētkus, daudz dziedājām, skanēja visādas valodas. Tā ka es valodas zināšanu jautājumā nebiju absolūta nulle, bet viena lieta klausīties un zināt, pavisam cita — kad pašam jārunā.”

Ina nepiekrīt daudzkārt dzirdētam viedoklim, ka tie, kuri ilgstoši strādā ar bērniem, paši par bērnu paliek. Viņasprāt, tāds viedoklis dzīvo tamdēļ, ka pirmsskolas izglītības iestādes skolotājai bieži nākas būt par aktieri un pārģērb-ties par kādu pasaku personāžu, piemēram, Zaķi. Ja cilvēks brieduma gados ir pārģērbies par Zaķi, tad no malas kādam varbūt šķitīs, ka viņš palicis par bērnu. Ina svētkos mēdz pārģērbties par viskautko un nejūtas tālab slikti. Pats galvenais — katram personāžam jābūt jautram un nerātnam. Ja pēc scenārija tas ir Zaķis, tad noteikti tam vajag būt īpašam, piemēram, ar mūzikas pleijeri kabatā un austiņām galvā, turklāt dejojošam. Bērniem uzreiz cita uztvere un lielāka sajūsma, nekā sagaidot vienkāršu Zaķi maskā. Šogad Ziemassvētkos Ina tēloja neticami dzīvespriecīgu Rūķi.

“Atklāti sakot, reizēm gadās, ka darbs apnīk, turklāt tik stipri, ka šķiet — nu ir gana,” turpina Ina. ”Šāda krīzīte sevišķi viegli piezogas, gatavojoties svētkiem. Nez kāpēc sabiedrība domā, ka bērnudārza skolotājiem ir viegls darbs — atnāci, dienu nosēdēji ar bērniem, un viss. Kur ir bērni, tur ir milzum daudz darba, sevišķi tad, ja tie ir mazi bērni, kuri jāapčubina no visām pusēm, viss jāpalīdz izdarīt. Patiesībā darba ir tik daudz, ka pietiek rauties no agra rīta līdz vēlam vakaram. Mans grafiks sastādīts tā, ka dienu strādāju, dienu atpūšos. Pēc darba dienas nogursti tā, ka mājās vairs pat runāt negribas, kur nu vēl kaut ko darīt! Lai arī caur dienu ir brīvdiena, patiesībā jebkurai sievietei mājās ir otra darbavieta: jāgatavo ēdiens, jāmazgā un jāgludina veļa un daudz kas cits veicams. Bet es nekad neesmu domājusi mainīt darbu, jo profesionālā līmenī neko citu, kā tikai pirmsskolas sko-lotājas darbu, es neprotu. Turklāt bērni man ļoti patīk un es redzu, ka viņi man atbild ar to pašu. Viņi ir tik mīlīgi, bieži ierāpjas klēpī, es apskauju, samīļoju, sabučoju kā savus. Varbūt tālab viņi tā līp klāt.”

Bērnudārza audzēkņi nav vienīgie, kuri ar prieku uzturas Inas tuvumā. Viņa strādā arī ar Svariņu pagasta jauniešu biedrības “Delverība” kolektīvu. Šobrīd situā- cija tāda, ka faktiski visi aktīvie jaunieši ir projām: kurš mācās, kurš strādā Rīgā vai ārzemēs. Kopā sapulcējas svētkos un reti. Svariņu jaunieši aktīvi piedalījās sporta svētkos Dagdā un Svariņos, palīdzot komandai izcīnīt attiecīgi otro un pirmo vietu. Jauniešu biedrību “Delverība” iniciēja Svariņu pārvaldes vadītājs Edgars Tjarve, tā tika radīta, lai atbalstītu jauniešu iniciatīvas caur projektiem. Kopīgi ar tautas bibliotēkas vadītāju Ludmilu Paskačimu tapa trīs projekti, bet neviens neizgāja. Laikam tāpēc, ka vēl nav tādas pieredzes, visi mācās no savām kļūdām. Ina īpaši uzsver bibliotekāres Ludmilas lielās darba spējas un atsaucību, pauž cerību, ka varbūt kādreiz izdosies arī tāds projekts, kuru atbalstīs. Šajā brīdī, kad jaunieši projām, biedrība “Delverība” vairāk ir kā bērnu organizācija. Jaunie svariņieši pulcējas kopā uzspēlēt novusu vai kādu citu spēli. Ļoti iecienījuši jaunu modīgu spēli””Mafija”, kas būtībā ir psiholoģiska spēle, kurā, uzdodot dažādus jautājumus, bērni mēģina izskaitļot to, kurš ir “mafiozi”.”

Lielajā aizņemtībā Ina neaizmirst par savu ģimeni. 1990. gada ziemā Ina un Aivars nosvinēja kāzas. Inas dzīvesbiedrs savulaik bija šoferis sovhozā, tagad — bezdarbnieks. Viņiem ir divi dēli: Ainārs un Alvis. Svariņu pusei maz raksturīgs fakts — bērnu tētis ir latgalietis, ar tēti viņi runā latviski, savukārt ar mammu — krieviski. Vecākais dēls Ainārs jau mācās Robežsardzes koledžā, studijas pabeigs 2012. gada pavasarī. Redz, kā sanācis — mammas sapni apgūt militāru profesiju savā ziņā piepildīja dēls. Viņš ir nopietns sportists, profesionālā līmenī trenējas volejbolā. Medaļu, kausu un diplomu pilna māja. Jaunākais dēls Alvis mācās Ezernieku vidusskolas 6. klasē. Puika pagaidām nav izlēmis, kādu profesiju vēlas apgūt, arī mamma nemana, kas viņu vairāk piesaistītu.

Šodien ģimene dzīvo Līvānu mājā. Patiesībā viņiem ļoti paveicās, jo iepriekšējie iemītnieki brauca projām un radās iespēja no dzīvokļa pārcelties uz māju. Tālā ceļa dēļ, kas Inai jāmēro uz darbu un mājup, Žilinski vairs netur saimniecību, bet savulaik viņiem bija gan govs, gan cūka, gan sivēni. Tagad tas nereāli: vai nu strādā, vai saimnieko. Tiesa pie mājas ir dārzs, kur ģimene audzē daudz kartupeļu.

Inas hobijs ir grāmatas. Viņas gaumei tuvāki detektīvi un ironiskie detektīvi, savukārt mīlas romāni absolūti nepiesaista. Labprāt risina krustvārdu mīklas, zina daudz anekdošu.

“Puķes pie mājas aug, bet tas nav mans hobijs,” turpina Ina. “Svariņi ir savdabīgs ciemats, kur, var sacīt, katrs iedzīvotājs rūpējas par skaistu vidi un cenšas pārsteigt kaimiņu daiļdārzniecībā. Mēs katru gadu pie mājas izdomājam kaut kādu jauninājumu, lai skaisti sagaidītu Ziemassvētkus un nosvinētu gadumiju. Pie mājas aug eglīte — kamēr bija neliela, to vienmēr krāšņi izrotājām. Kad izauga, ka vairs lāga nevarēja tikt klāt, sākām veidot dārza figūras. Vienu gadu no siena pagatavojām Ziemeļbriedi, ietinām mirdzošu gaismas lapiņu virtenē, citu gadu mums pagalmā dzīvoja Rūķis no egļu zariem sarkanā cepurē.”
Nejauši Ina atzīstas, ka daudzus gadus dejoja slavenajā “Večerinkā”, bet nesen estrādes grupu pametusi. Aizgāja ne tādēļ, ka nevarētu paspēt. Bija laiks, kad dejoja ”Večerinkā, studēja Daugavpilī, mācījās autovadītāju kursos, strādāja un pierādīja: ja grib, var visu paspēt.

Šķiršanos no kolektīva Ina pamato vienkārši: “Viss plūst, viss mainās. Gribējās pārmaiņu, ja Svariņos būtu amatierteātris, labprāt ietu darboties tajā. ”Večerinka” ir lieliska, gods un slava viņiem, bet es uzskatu, ka dzīvē nepieciešamas pārmaiņas, jo tām seko attīstība. Lūk, arī “Večerinkas” repertuārā pa- rādās jaunas iezīmes, jo kolektīvā notikušas būtiskas pārmaiņas.”
Pie hobijiem Ina pieskaita gatavošanu. Viņa mīl gatavot ēst, jo tas nav grūti. Viņas mamma labi gatavoja, klāja milzīgus galdus kāzās, jubilejās un citos sarīkojumos. Kad Ina paaugās, gāja viņai līdzi palīgā un iemācījās visus ēdiena gatavošanas noslēpumus. Padomju gadi Inai asociējas ar daudz labām atmiņām, jo tie nebija grūtākie. Ina nekad nav bijusi ārzemēs, bet padomju laikā, būdama Ezernieku vidusskolas skolniece, apceļoja daudzas PSRS pilsētas, tostarp Ļeņingradu, Volgogradu, Kazaņu. Turklāt tam lielu naudu nevajadzēja, ikviens skolēns varēja atļauties šādu ceļojumu. Būdama skolotāja mazajiem bērnudārza audzēkņiem, Ina apbrīno skolotājus (krievu plūsmas klases audzinātāju Lidiju Rasimu un matemātiķi Eduardu Dimperu), kuri uzņēmās milzīgu atbildību un brauca ar skolēniem tālās ekskursijās pat ar nakšņošanu. Bet tolaik arī skolēni bija citādi, varbūt pakurnēja, tomēr klausīja gan vecākus, gan skolotājus.

Interesanti, kas Inai dod lielāko gandarījumu darbā?

“Brīdi, kad bērniem stāstu ko jaunu, viņi uzmanīgi klausās, bet nevar īsti saprast, iegaumēja vai nē,” atbild sarunbiedre. “Pēc kāda laika atgriežamies pie temata, un pēkšņi es sajūtu, ka viņi ir sapratuši un iegaumējuši to, ko es vēl nesen mācīju. Tas ir milzīgs gandarījums! Vislabākais darbs ir tas, kas patīk, un man patīk mans darbs.”

Juris ROGA