Aicinājums

Patīkami, ka Jānis ir sabiedrisks cilvēks, kurš netur sveci zem pūra, tālab nebija grūti vienoties par tikšanos, lai par šo brīnišķīgo cilvēku pastāstītu mūsu lasītājiem. Jānis ir arī Dagdas novada izbraukuma skates “Lauksaimnieks 2011” dalībnieks. Tovasar divās nedēļās Dagdas no-vada lauku attīstības speciālisti apsekoja 29 objektus, iepazinās ar novada lauksaimniekiem, viņu dzīves apstākļiem, biznesu un hobijiem. Jānis tika sumināts lauksaimnieku gada ballē un saņēma pateicību piemājas saimniecībai ”Atvari”, kurai dots vectēva māju nosaukums.

Jāņa mamma Valentīna apgalvo, ka jau kopš deviņu vai desmit gadu vecuma dēls gāja palīgā tētim pie bišu stropa ar dūmotāju rokās. Gadījās visādi, bites bija zēnu arī sakodušas. Tajā pašā laikā palīdzība pie bitēm nebija piespiedu kārtā — dēlu vadīja darba prieks. Pēc 7. klases viņš jau strādāja ceļu daļā, kur vāca akmeņus. Darba mīlestībā audzināti arī pārējie ģimenes locekļi. Valentīna ar dzīvesbiedru Pāvelu izaudzināja un izskoloja dēlu un divas meitas, no kurām viena ir daktere Jelgavā, otra tagad pelna maizi Anglijā, bet pirms tam bijusi finanšu daļas vadītāja.

Inženieris-elektriķis

Pēc izglītības Jānis ir inženieris-elektriķis. Bērnība un jaunības gadi pagāja Dagdā, vidusskolu pabeidza 1968. gadā. Iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā, sekoja divi gadi dienestā Padomju Armijā, atkal turpināja mācības institūtā, viņš piestrādāja kā mācību laboratorijas vadītājs. Ja 35 rubļus mēnesī varēja nopelnīt pa vakariem, tad tas bija ļoti labi. Arī tajos laikos lauku jaunatnei nebija vienkārši izdzīvot lielpilsētā. Pa visu studiju laiku Jānis restorānu apmeklēja tikai vienu reizi! Nevarēja plaši izklaidēties, jo stipendija bija neliela, pieauga ļoti lēni un nedaudz. No mājām vecāki varēja atļauties iedot ne vairāk par 20-30 rubļiem mēnesī.

Pēc augstskolas pabeigšanas Jānis ilgus gadus bija hidrometeoroloģiskās aparatūras būves konstruktoru biroja inženieris, pēc tam strādāja Maskavas pakļautības iestādē — liellopu fermu kompleksās mehanizācijas vadošā specializētā konstruktoru biroja izmēģinājumu nodaļas inženieris-elektriķis. Sociā-lisms izjuka, iestājās juku laiki, un biroja vietā izveidojās izstāžu komplekss “Rāmava”, kur Jānis turpināja strādāt jau galdnieka darbus no A līdz Z, lai gan tos nebija mācījies. Pēc desmit gadu darba tika pārcelts citā: “Valtra” traktoriem rezerves daļu atbalsta punktā. Cilvēki zva- nīja, ziņoja, kādas daļas nepieciešamas, Jānis tās sameklēja katalogā, pasūtīja Somijā un pēc tam izsniedza klientam. Pagāja divi gadi, un viņam piedāvāja darbu Rēzeknes būvfirmā “Ceļi un tilti” par mehāniķi-enerģētiķi. Toreiz tas nebija viegls lēmums, jo ģimene palika Rīgā, bet Jāņa mammai bija nopietnas veselības problēmas, un kādam vajadzēja atgriezties dzimtajās mājās. Jānis: “Redz, kā dzīvē sanāca — aizbraucu studēt uz Rīgu 1968. gadā un tur arī paliku, bet 2005. gadā atgriezos uz Dagdu, lai palīdzētu mammai. Turpmākos piecus gadus un trīs mēnešus diendienā braucu darbā uz Rēzekni. Darīju visu, kas saistās ar elektrību karjeros, asfaltbetona rūpnīcā un citur. Līdzko bija iespēja, priekšlaicīgi pensionējos, nu jau gads apritējis.”

Deviņi amati

Ir latviešiem teiciens “Deviņi amati — desmitais bads!” Jānis tiešām māk daudzus amatus, bet visam pietrūkst laika. Spilgtākais piemērs — mājas rekonstrukcija, kas ir pusceļā naudas un laika trūkuma dēļ. Savulaik piemājas dārzā tēvs ar ģimenes locekļiem bija iestādījis 42 ābeles, plūmes, ķiršus un ogu krūmus. Uz šodienu visi vecie koki ir izretināti, bet vietā ir jauninājums — klūgas.

Vēl dzīvodams Rīgā, Jānis pievērsās klūgu pinumiem: “Pavisam nejauši, bet tas pārtapa nopietnā nodarbē. Rīgas dzīvoklī īpaši daudz ko darīt nebija. Kādu dienu radinieki atnesa parādīt pirmos pītos darbiņus. Paskatījos un secināju, ka nekas īpaši sarežģīts tajā nav. Mums bija mazdārziņš, tur grāvmalā auga kārkli. Sagriezu, novārīju apaļā metāla vannā un bez priekšzināšanām vai kādas parādīšanas, tikai pēc redzētā, nopinu pirmo grozu. Kāds nekāds, bet kopā turējās. Ar to sākās, nākamos gadus viena dzīvokļa istaba bija darba istaba klūgu pīšanai. Tajos gados man šis hobijs bija kā otrā maize, jo pinumi bija pieprasīti, bet algas inženiertehniskajiem darbiniekiem tolaik nebija nekādas lielās. Aizgāju uz divgadīgiem kursiem pie Tautas universitātes. Jau otrajā nodarbībā kursu vadītājs pateica: ”Šis būs pinējs!” Pinu visu, sākot ar šķīvjiem, groziem ogotājiem un sēņotājiem, beidzot ar lieliem veļas groziem. Pat viens otrs šūpulis tika nopīts. Pirmais ieguvums — ja pie kāda jāiet ciemos, dāvana vienmēr pa rokai, uz veikalu nebija jāskrien, turklāt tajos neko prātīgu dāvanai nopirkt nevarēja. Bet klūgu izstrādājumi bija retums, interese liela. Realizēju kolēģiem un gadatirgū Brīvdabas muzejā. Sākumā klūgas griezu grāvmalās, vedu no Dagdas uz Rīgu, pēc tam atradu kvalitatīvu materiālu tuvāk dzīvesvietai. Pamazām tas kļuva par dzīvesveidu, līdzīgi kā biškopība. Runāju ar studijas vadītāju, ka gribu turpināt mācības, bet man atteica, jo gribētāju daudz, vietu nav. Reiz pirms Dziesmu svētkiem aiznesu dažus savus darbus uz izstādi, un tos paņēma. Kad mani darbi pabija republikāniskajā izstādē, vairs nebija runas, ka studijā man nav vietas.”

Laika gaitā Jānis kļuva Tautas daiļamata meistars, viņa klūgu pinumi pabijuši republikāniskajās un Vissavienības izstādēs, viens darbs bijis izstādē Šveicē. Tā kā Jānis nav vedis savu pinumu uzskaiti, tad nevar nosaukt to konkrētu skaitu, vienīgi zināms, ka jāskaita simtos. Pīšanai metis mieru pirms 20 gadiem, bet pērn ir atkal atsācis pīt. Pagaidām nelielos apmēros, jo tās pašas klūgas vēl ir jāizaudzē piemājas dārzā gana lielos apjomos. Turklāt cilvēku pirktspēja Latgalē ir pavisam zema, kvalitatīvs izstrādājums faktiski jāpārdod par nieka naudu.

“Rīgā man bija paša stādīta klūgu plantācija,” turpina Jānis. ”Kārklu ir pāri 300 sugu, bet ne visas klūgas der pīšanai. Šie, ko iestādīju Dagdā, devuši pirmo ražu. Sīki žagari, bet pīt var, liekot pa diviem kopā. Atsāku pīšanu 2011. gada janvārī, pat nav ko parādīt, esmu nopinis tikai dāvanām. Mēģināju patirgot Annas dienās un Andrupenes gadatirgū, bet nespēj tauta samaksāt šo darbu. Kā ne rēķini, vienam nelielam grozam vajag veltīt pusotru dienu, neskaitot materiāla sagatavošanu. Šodien klūgu pīšanu es vairāk uztveru kā vaļasprieku, kā darbu dvēselei.”

Dzīvesveids

Ja klūgu pinumus Jānis atļaujas nosaukt par hobiju, tad par visu, kas saistās ar bitēm un biškopību, viņš saka: “Tas ir dzīvesveids! Jau pie mana vectēva laukos bija divi stropi un bites, bet vienā ziemā bites bija pagalam. Mans tēvs sāka ņemties ar bitēm kādā 1939. gadā. Kad vācieši 1944. gadā atkāpās, tas bija lielā medus gads — divas dienas, un magazīna pilna. Biškopji vāciešiem lēja medu katliņos, lai tikai neaiztiek bites, bet vienalga nodedzināja visu. Kolhoza laikos Mariampoles pusē sēja linus, un bites iznīdēja lauku miglošanas dēļ. 1959. gadā ģimene pārcēlās uz šo māju Dagdā. Atceros, kā mans tētis, ceļu meistars, virtuvē taisīja bišu stropus. Tad aizbrauca pie pazīstama mežsarga un atveda vienu bišu saimi, pēc tam nopirka divus spietus un sāka biškopību Dagdā. Ar dūmekli rokās es gāju tēvam palīgā, jo nebija jau citu variantu. Kurš tad cits ies un palīdzēs? Saimes bija visai niknas, tēvs zināja, pie kuras jāiet pēdējās. Viņam bija sapnis — turēt 25 saimes, bet izdevās sasniegt līdz 15. Tajos laikos viss tika arts, sēts, nektāraugu trūka, medus ienesumi bija niecīgi. Lielais medus sākās, kad izjuka kolhozi un sovhozi. Arī tad vien pirmajos gados, kamēr lauki un tīrumi neaizauga ar brikšņiem. Tēvs neturēja visus stropus Dagdā vien, bet arī Vecdomē, pie vecmammas laukos.”

Jānis turpina tēva iesākto darbu līdz pat šai dienai. Viņam ir vairāk par pussimta bišu saimju, precīzu skaitu varēs zināt pavasarī. Bišu stropi izvietoti pa radu un paziņu zemēm vietās, kur daudzmaz bitēm ir ko ievākt. Dagdā vienīgais ienesums ir no Dagdas parka, kad labi zied liepas. Vienu gadu pat pietrūka rāmīšu, šūnu un visa kā cita, pat trauku, kur liet medu. Lēja 200 litru mucās, kopumā bija vairāk par divām tonnām medus.

Saimniecībā nav tikai bites un stropi. Jānim pirmsākumos bija rokas medus sviedne, kuru pārtaisīja ar motora piedziņu, bet tagad krāj naudu jaunai, mūsdienīgai. Pateicoties inženiera zināšanām, izgudrotāja talantam un meistarīgajām rokām, viņa saimniecībā ir daudz kas tāds, ko nekur citur neieraudzīsi. Jānis audzē bišu mātes un gatavo invertsīrupu bišu piebarošanai. Rāmavas izstāžu zālē bija izvietots vaska kausēšanas un dezinfekcijas aprīkojums. Top “bišu māja”, kurā tiks izvietotas visas iekārtas un aprīkojums saistībā ar bitēm.

Praktiski visus agregātus Jānis konstruējis pats, lai paātrinātu un atvieglotu sev darbu. Jānis smejas, ka, strādājot konstruktoru birojā, varēja dabūt gatavu pašu velnu! Izgudrot Jāni spieda arī dzīves apstākļi: atbraucot no Rīgas uz tēva mājām, visu vajadzēja paspēt paveikt un īsā laikā. Bites nav govis, kurām trīs reizes dienā pie astes jāpienāk obligāti, bet ar bitēm ir tā: nokavēji īsto dienu — tās ir projām.

Zināšanas par bitēm un biškopību Jānim nodevis tēvs, taču viņš arī pats daudz lasījis specializēto literatūru. Kopš laika gala pasūta tādus izdevumus kā “Dārzs un drava”, “Pčelovodstvo”, “Biškopis”. Iesācējiem Jānis dod padomu: “Pie bitēm nevar iet ar sliktu domu, jābūt mierīgam, un bez īpašas vajadzības nevajag medus vācējas traucēt.”

Biškopja darbs nav tik vienkāršs, kā tas šķiet medus ēdājam. Jānis arvien nav aizmirsis 1977. gada problēmas, kad bites piemeklēja šodien visizplatītākā un postošākā bišu slimība Latvijā — varroze. Tā ir bišu ērces jeb varras parazitēšana uz bitēm. Jānis: “Tie, kuri neko nedarīja, ”veiksmīgi” tika vaļā no bitēm, bet mēs cīnījāmies. Ko tik nedarījām! Likām lietā visus zināmos preparātus, kūpinājām, izvietojām skudru skābi, kas ir ļoti agresīva, un galu galā parazītus pieveicām. Ar bišu slimībām mokās biškopji visā pasaulē, vietām klājas pavisam traki. Bite ir pirmais indikators — ja sāk izmirt bites, tad dabā kaut kas pavisam nav kārtībā un nākamie cietīs cilvēki.”

Konkurence medus tirgū šodien ir asa, neskatoties uz to ļoti daudzi bitenieki sadzīvo labi. Jānis uzskata, ka viss atkarīgs no cilvēka, un nereti panākumu atslēga ir savstarpējā cieņā. Šogad medus ir daudz, pārdot šo produkciju nebūt nav vienkārši. Bet arī pārprodukcijas laikā pircējiem paliek aktuāls jautājums: “Vai pērku īstu medu?” Jānis iesaka rīkoties pēc šādas filozofijas: “Ja tas iespējams, labāk pirkt medu pie biškopja, vēl labāk — pie pazīstama biškopja. Ja medus iziet starpniekus, tad par kvalitāti neko vairs nevar zināt, jo nepareizi glabāts medus vairs nekad nekļūs kvalitatīvs medus, un nelīdzēs nekādas viltības.”

Hobiji

Tas, ko Jānis sauc par hobiju, ir makšķerēšana no krasta vai laivas vasarā, bļitkošana — ziemā. Bet vēl aizrautīgāk šo hobiju piekopj viņa sieva. Līdzīgi kā biškopībai, arī makšķerēšanai Jāni ir pievērsis tēvs — bērnībā puika nopuņķojies brida sniegu tēva pēdās pa lauku un ezeru, jo nebija jau ar ko palikt mājās. Jānis pārliecināts, ka zivis arī tagad var noķert — viss ir atkarīgs no pieredzes, iemaņām un prasmēm. Tūlīt piebilst: “Personīgi man zivis nav galvenais. Vienkārši sēdi laivā ar makšķeri rokā un atpūties, ne par ko citu nedomā!”

Kamēr nebija precējies, Jānis nodarbojās ar mākslas fotogrāfiju. Lielās izstādēs gan nepiedalījās, bet bija izstādes darbavietā, vēl šur tur. “Kad studēju politehniskajā institūtā, fotolaboratorija bija drauga pārziņā, tāpēc varēju izvērsties. Sāku ar fotoaparātu “Zenit”, kas bija aprīkots ar “Industar 50” objektīvu. Fotoaparātu nopirku komisijas veikalā par 35 rubļiem, šo naudu pats nopelnīju. Pamazām iegādājos pilnu optikas komplektu, ieskaitot dārgo objektīvu “Mir-1”. Tad nopirku vēl vienu “Zenit” markas aparātu. Es netiku līdz krāsu fotogrāfijai, jo apprecējos un vairs neatlika laika šim hobijam, kuram punktu pieliku aptuveni 1978. gadā. Tagad varbūt laiku atrastu, bet ir ienākušas citas tehnoloģijas, kas prasa datortehniku, citas zināšanas, māku strādāt ar programmatūru.”

Jāņa dzīvesbiedre ir bijusī Rīgas rajona padomes galvenā grāmatvede, tagad bezdarbniece. Dzīvesbiedriem pēc mūslaiku mērauklām ir liela ģimene — trīs dēli: Valdis un Jānis ir augsti kvalificēti datorspeciālisti, strādā vienā firmā, bet Māris studē doktorantūrā medicīnas ķīmijas zāļu izpētes centrā Nīderlandē, Leidenē.

Juris ROGA