Zaudētie gadi jeb Cope... uz dīvāna

Arī tagad, pēc apšaubāmās administratīvi teritoriālās reformas mūsu pašvaldībai palikusi puse ezeru, turklāt piedevām arī dabas parks “Daugavas loki”. Tikai, lūk, kāds paradokss: kaut arī ūdens īpašumu netrūkst, pa īstam baudīt copmaņa laimi neizdodas. Ne jau aiz labas dzīves visazartiskākie Latgales makšķernieki sen iezīmēja vasaras un ziemas maršrutus uz kaimiņvalsti Igauniju. Galvenais cēlonis — ne jau Pleskavas ezera lielums un ne ūdens resursu bagātības, bet saimnieciskā attieksme pret dabu, kur Latvija stipri atpaliek no ziemeļu un dienvidu kaimiņiem. Viņiem — veselā saprāta triumfs, likumi, kas darbojas praksē, un realizētie projekti, mums — tukšas sarunas un labi nodomi. Iznākumā turpinās dabas barbariskā iznīcināšana, un cilvēkiem zūd ticība rītdienai.

Makšķerēšanas hobijs saglabājas visā mūža garumā visos gadalaikos. Diemžēl ir divi nelaimīgi mēneši, kad makšķernieks un spiningotājs no garlaicības neatrod sev vietu. Tādi mēneši ir aprīlis un decembris. Turklāt pirmais ziemas mēnesis ir visgrūtākais: īsa gaismas diena, riebīgs laiks ar lietiem, brāzmainiem vējiem un straujām atmosfēras spiediena svārstībām. Atkarība no meteoroloģiskajiem apstākļiem zivīm ir daudzkārt lielāka nekā cilvēkiem. Bija tādas dieniņas, kad spiningotāji neizvilka nevienu zivi. Pirms ziemas sākuma tie makšķernieki, kuri sapņoja baudīt rudens līdaku copes prieku, nobēdājušies stāstīja man, ka viņiem nemaz nav laimējies.

Uz Daugavas, tāpat senos labos laikos, viscentīgākie copmaņi izmēģināja veiksmi vēdzeļu nakts zvejā. Iznākums — sliktāks nemaz nevar būt. Iemesls zināms: aizpagājušā gada ļoti karstās vasaras dēļ stipri saruka saldūdens mencu sugas pārstāvju skaits. Tāpēc tagad būtu labāk pilnībā atstāt mierā upes vēdzeles: agrāko resursu atražošanai būs nepieciešami vairāki gadi, jo nakts plēsoņas aug un vairojas ļoti lēni.

Zilo ezeru novada upju un ezeru bēdīgā likteņa novērojumi pusgadsimta garumā dod pilnīgas tiesības vēlreiz atgādināt: copmanis nav tikai ņēmējs, kurš dzīvo ar vienas dienas interesēm. Katrs no mums ir atbildībā par ezeru krājumiem, kas turpina izsīkt. Ezeri pārvērtušies par sīkzivju uzturēšanās vietām. Tās ir malu zvejas makšķerauklas tīklu masveida izplatības sekas valsts atjaunotās neatkarības gados. Zvejas ar vadiem aizliegšana, kas plaši tika pielietoti sociālisma gados, veicināja ezeru aizaugšanu, kas it īpaši vērojams Sīverā. Pasliktinās situācija arī uz Lat- vijas galvenās upes, kas ar grūtībām iztur amatiermakšķernieku aizvien pieaugošo spiedienu. Zinātniski tehniskais progress un plašais komerpiedāvājums ļoti kaitē ūdens iemītniekiem. Pēdējos gados kļūst acīmredzams, kā agresīvās zvejas cienītāji līdakām un samiem neatstāj iespēju glābties, bet zandarti arī bez tā ļoti slikti vairojas Daugavā. Motorlaivu izmantošana uz ezeriem maijā, karstākajā nārsta periodā, kā arī trolingistu patvaļa laikā, kad Daugavā zems ūdens līmenis, ir noziegums pret dabu, kuru pagaidām nav kam apturēt. Ja ārkārtas situācija nemaz neuztrauc likumdevējus, tad mans pienākums ir aicināt makšķerniekus, kuri uzskata sevi par īstiem dabas draugiem, domāt par perspektīvu.

Cilvēka pienākums ir palikt cilvēkam jebkuros apstākļos, pat tad, kad varasvīri ir vienaldzīgi pret dabu un nekompetenti. Zilo ezeru novads bez zivīm, vai tas nav vispārējs pārmetums un negods? Šajā sakarā mēs ar īpašu uzmanību sekojam zivju audzēšanas eksperimentam Indra ezerā, kur Jānis un Edgars Slapiņi atrada metodi, kā apturēt zveju ar tīkliem, lai perspektīvā ielaistu zandartu mazuļus dabiskajā ūdenstilpē. Vēl viens patīkams jaunums: Sīvera ūdeņos ielaisti 25000 šīs vasaras zandartu mazuļu. Plēsoņzivju populācijai, kas sekmīgi tika kultivēta vēl kopš padomju laikiem, draudēja pilnīga iznīcība. Jau sen tiek piedāvāts aizliegt rūpniecisko zveju Sīvera ezerā, tikai kas klausīs? Gaidot ziemu, baltās burvības laiku, atliek tikai makšķerēt... uz dīvāna. Pēdējā laikā kļuvuši neinteresanti Krievijas TV kanāla “Medības un cope” raidījumi, toties Latvijas TV žurnālisti ir savu uzdevumu augstumos. Pagājušajā sestdienā LTV-7 piedāvāja divus priekus vienā dienā — raidījumus “Cope” un “Makšķerēšanas noslēpumi”. Līdzīgos sižetos viss kā dzīvē: decembra nelabvēlīgais laiks un fani spiningotāji Gaujas krastos, kur beidzies lašu zvejas aizliegums. Pirmajā raidījumā lieliskais TV žurnālists copmanis Edgars Zveja veltīgi mēģināja parādīt rezultatīvu zveju Siguldas apkaimē, tāpēc no bēdām mainīja tēmu, piedāvājot ekskursiju uz mūsdienīgu cehu, kur gatavo slaveno Latvijas gardumu — ceptus nēģus. Bet, lūk, otrajā raidījumā copes mākslas meistars Normunds Grabovskis parādīja sižetu, kā laimīgais spiningotājs iemanījās izvilkt skaistuli taimiņu, kuru vēlāk palaida atpakaļ ūdens valstībā. Tā jau patiešām ir civilizēta attieksme pret dabu, kas būtu jāmācās katram no mums.

Es atceros novembra TV raidījumu, kurā efektīgais parlamentārietis Dzintars Zaķis un pasaules čempions Pēteris Līderis paspīdēja ar augstāko pilotāžu, noķerot vairāk nekā desmit zaļsvārces, katra no tām svēra no pusotra līdz septiņiem kilogramiem. Ķēra lietainā dienā, izmantojot dažādas mākslīgās ēsmas un un vilka plēsoņas no ūdens ar apskaužamu sta- bilitāti. Tuvplānā bija redzamas līdakas ar pielipušām dēlēm, kas liecina par ļoti sliktu copi. Noslēpums vienkāršs: raidījuma varoņi makšķerēja uz tāda nomaļa dabiskā ūdensbaseina, kur pilnībā slēgta pieeja malu zvejniekiem un makšķerniekiem. Ja zivju ir daudz, tās “pierunāsi” jebkuros laika apstākļos. Saimnieciskās gādības trūkums par zivju resursu atjaunošanu arī ir atbilde uz jautājumu: kāpēc Latgalē visos ezeros izsīkuši zivju krājumi?

Ko darīt? Apvienoties biedrībās un atdzīvināt Latgales ezeru kādreizējo slavu. Mēs jau tāpat esam zaudējuši divus gadu desmitus, bet pazīstamais uzņēmējs Andrejs Oševerovs uz Šķaunes ezera sen pierādīja visiem, ar ko ir jāsāk. Pirmkārt, aizvākt tīklus, otrkārt, metodiski ielaist ezeros plēsoņzivju — līdaku, zandartu un sīgu — mazuļus un tikai vēlāk radīt tūrisma infrastruktūru. Turpretim mēs spītīgi mēģinām darīt otrādi, palaižot garām galveno makšķerēšanas tūrisma iespēju zilo ezeru novadā. Laiks nestrādā mūsu labā...

Aleksejs GONČAROVS