Emociju un jūtu pasaulē

Taču sākumā es izstāstīšu kādu gadījumu, par kura liecinieci kļuvu pirms vairākiem gadiem Krāslavā, veikalā, kas atrodas netālu no autoostas. Tad, lūk, šis veikals, pārtikas preču nodaļa un neliela, tomēr rinda pēc svaigām smalkmaizītēm. Rindā stāvētāji pārsvarā tie, kuri steidzas tikt uz savu autobusa reisu. Padzīvojusi sieviete, pir- mā pie letes, aiztur visu rindu, jo visu laiku ir ar kaut ko neapmierināta, saka, ka meitene pārdevēja viņu nesaprotot, esot neuzmanīga par to, ko viņa vēlas uzzināt. Šī večiņa baksta ar pirkstu vitrīnā, pauž sašutumu par cenu, pārjautā, vai prece svaiga, un pēc visa ir redzams, ka vienkārši cenšas izraisīt skandālu. Rindā stāvētāji kļūst nemierīgi, meitene aiz letes zaudē pacietību un mazliet paaugstina balsi; cilvēki rindā sāk skaļi izteikt sašutumu par šīs sievietes uzvedību, un te viņa neizturēja. Trīcošā balsī sāka runāt par necieņu pret veciem cilvēkiem, par to, ka viņa pati ilgus gadus nostrādājusi par pārdevēju un tā nav bijis, par to, ka viņa lepojas ar savu vecumu, par to, ka arī mēs kādreiz tādi būsim, un vēl nav zināms, kas ar mums notiks un tā tālāk.... Rinda vētraini protestēja un stūma večiņu no letes, viņa atgāja nost, neko nenopirkusi, un, kaut ko purpinot, devās uz izeju. Bet kāds apmierinājums bija lasāms viņas sejā!

Vērojot to visu pašā rindas galā, es nodomāju, ka večiņa palika apmierināta, jo tādā veidā viņa atbrīvojās no spriedzes, un šo konfliktu izprovocēja, turklāt pārliecinoši un metodiski, ne par soli neatkāpjoties no savas izstrādātās programmas. Un, lielās līnijās skatot, smalkmaizītes viņai nemaz nebija vajadzīgas.

Kas mudina cilvēkus izraisīt konfliktus, kuru iznākumā tiek apvainoti paši. Varbūt neapzināta vēlēšanās kļūt par upuri? Tas ir tā saucamais “mazohistiskais scenārijs”. Varbūt ne pilnībā mūsu laikraksta formātā, taču bez šī paskaidrojuma šajā publikācijā neiztikt. Tradicionāli psiholoģijā mazohisms tika traktēts kā seksuāla apmierinājuma iegūšana caur sāpēm un pazemojumu. Taču daudziem cilvēkiem ir nosliece gūt apmierinājumu, atrodoties upura stāvoklī ne tikai seksuālu rotaļu ietvaros. Tieksme izjust pazemojumu tādiem cilvēkiem izpaužas konfliktos, kurus arī uzsāk paši.

Kāpēc viņi to dara? Tāpēc ka parastajā dzīvē realizēt mazohisma scenāriju ir grūtāk nekā seksuālajā — tur var vienkārši palūgt partneri būt cietsirdīgam. Ikdienas dzīvē diez vai kāds labprātīgi piekritīs būt agresora lomā, jo mazohisti paši spiesti uzsākt strīdus, kašķēšanos un iesaistīt tajos apkārtējos, lai iznākumā nokļūtu upura lomā.

Jebkurš no mums ārpus savas gribas var tikt iesaistīts šajā izrādē, kā tie cilvēki rindā stāvētāji un meitene pārdevēja. Lai izvairītos no manipulācijām un aizsargātos no iespējamiem nepatīkamiem pārdzīvojumiem, jāiemācās pazīt šos scenārijus. Bet šim nolūkam jāsaprot, kā tie rodas. Te jāņem vērās tas, ka konflikti atšķiras savā starpā. Cilvēki aizstāv savas robežas, risinot principiālus jautājumus vai pau- žot dusmas. Konflikti cilvēkam nepieciešami, lai attīstītos. Taču mazohistu izraisītie strīdi nejaušiem dalībniekiem parasti izsauc neizpratni, apjukumu un vainas sajūtu (šajā gadījumā nepatiesu). Noskaidrojot, kāpēc mazohistam vajadzīgs konflikts, jūs izsargāsieties no manipulācijām un izvairīsieties no nepatīkamiem pārdzīvojumiem.
Lūk, daži izplatītākie mazohistu scenāriji.

“Vāja sieviete”. Iedegusies ātrās dusmās, uzsākusi ķīviņu vai izrādījusi spiedienu, M. steidzas izsaukt uguni uz sevi, lai drīzāk nokļūtu upura lomā. Viņa uzskata, ka nest upuri ir vienīgi sievietes labdarība. Tāda nostādne viņai tika noformulēta bērnībā, mātes ietekmē, kura demonstrēja savu upurēšanos kā labdarību, paciešot vīra žūpošanu un pazemojumus no viņa pu-ses. Šajā gadījumā M. šāda mazohistiska scenārija realizēšana ir “savas sievišķības” sajūtas perversa izpratne, un viņa visiem spēkiem radīs situācijas, provocējot, iesaistot citus, darot visu, lai izrādītu savu “sapratni un pacietību”, atkal un atkal pārliecinot sevi, ka tieši tā arī jāuzvedas īstai sie- vietei. M. ir divas laulības, tās ilga ne vairāk par trim četriem gadiem, vīriešus viņa izvēlējās rupjus un nesavaldīgus, tagad tieši tādus vīriešus turpina sastapt savā ceļā. Četrdesmit gadu vecumā sieviete sāka saprast, ka viņas dzīvē kaut kas nav tā, kā vajag. Iespējams, ka viņai izdosies pārrakstīt savu dzīves scenāriju no jauna.
“Emocionāli izbadējies”. Mazā V. vecāki bija vēsi un vienaldzīgi pret viņu. Paaugoties un izdarot kādas darbības, kas izraisīja vecākos dusmas, V. tādējādi saņēma viņu uzmanību. Protams, saniknotie vecāki sodīja V., taču tādā veidā viņi kaut vai kontaktējās ar bērnu. V. tāda uzvedība bija vienīgā iespēja pierādīt savu eksistenci. Tagad, būdams pieaudzis, viņš izraisa dusmas apkārtējos, stājoties kontaktā ar citiem cilvēkiem tikai ar vienīgo viņam zināmo paņēmienu. Ieguvis labu izglītību un kļuvis par diezgan labu speciālistu, viņš ilgi neaizkavējas vienā darba vietā, viņu atlaiž, viņš zaudē ticību par savu vajadzību, zaudē pārliecību par savu profesiju, sāk iegūt atkarības, nevar izveidot personīgās attiecības un 34 gadu vecumā zaudē dzīves jēgu. Iespējams, ka, pastrādājot ar psihologu, viņš iemācīsies citādi veidot attiecības ar citiem cilvēkiem.

Ap M. un V. bija arī citi cilvēki, kuri neviļus tika iesaistīti viņu uzsāktajās spēlēs, neapzinoties to kaitīgumu visiem notikuma dalībniekiem. Kontaktēšanās ar viņiem atstāja nepatīkamas emocijas daudziem. Viņi izraisīja emocijas visiem apkārtējiem cilvēkiem, tie cilvēki kaut kā reaģēja un izrādīja vai neizrādīja šīs emocijas, kas arī nebija labi viņiem. Un cik svarīgi ir noskaidrot notiekošā būtību, noskaidrot savas jūtas un emocijas, lai vēlāk būtu vieglāk izprast citu cilvēku jūtas un emocijas.

Nepētot un neidentificējot savas emocijas, mēs, lielās līnijās skatot, nolemjam sevi lielām dzīves grūtībām saskarsmē ar citiem cilvēkiem, bet ja tāds uzvedības modelis ir ģimenē, kur aug mazi bērni, tad mēs nolemjam šos bērnus nelaimīgai dzīvei.
Par jūtām un emocijām ir jārunā. Tās jāsaprot, jāsaklausa sevī un pareizi jānosauc. Tad, ticiet man, būs krietni vieglāk dzīvot!
Vēlu jums jauku ziemas sākumu!

Irina JAPIŅA, psiholoģe (Publikāciju ciklā izmantoti žurnālu “Plaņeta ženščini” un “Naša psiholoģija” materiāli).