Svešu bēdu nav

Pastāstīšu jums brīnišķīgu notikumu izsludinātajā Eiropas Brīvprātīgā darba gadā. Krāslavas “Varavīksnes” skolas vecāko klašu audzēknes nosauktas par videoreklāmas konkursa “Iesaisties” uzvarētājām sociālajā nominācijā. Un runa te nav par operatoru un režisoru meistarību, bet par notikuma būtību, kad palīdzība tuvākajam kļūst par dvēseles nepieciešamību. Un tas notiek laikā, kad reālās demokrātijas apstākļos mūžsenā konfliktproblēma “vecāki un bērni” kļuvusi īpaši aktuāla. Taču par visu pēc kārtas.

Viss sākās pirms gada, kad direktora vietniece ārpusklases darbā Eva Bojarčuka neuzbāzīgi piedāvāja 10. b klasei doties ekskursijā uz sociālās rehabilitācijas centru “Mūsmājas”, un toreiz skolēni pirmo reizi un sev negaidot saskārās ar mūsdienu sabiedrības dzīves ēnas pusi. Bērni, kuriem laupīts vissvarīgākais pasaulē — vecāku mīlestība, rūpes un maigums... Atklājums, kas skāra dziļi sirdī, sāpināja ne visu klasi, bet, lūk, septiņas meitenes no katoļticīgo ģimenēm, kuras tic Dievam, uztvēra redzēto kā stimulu tūlītējai rīcībai. Un patversmes regulāra apmeklēšana ieguva īpašu jēgu. Apritēja gads, un pirmsskolēni tā pierada pie tagad jau 11. klašu skolniecēm, ka sauc viņas par māmiņām, tantēm, tomēr biežāk vārdos. Bet audzinātājas, baidoties, ka mazie pārāk pieradīs pie mei-tenēm, lūdz viņas apmeklēt bērnus ne pārāk bieži — vairākumam bērnu ir bioloģiskie vecāki un pastāv cerības, ka viņi reiz nāks pie prāta.

Ar brīnišķīgajām septiņām meitenēm mani iepazīstināja Julianna Moisejenkova. Novada domes jauniešu lietu koordinētāja ne tikai palīdzēja skolniecēm nosūtīt videoklipu Vislatvijas videoreklāmas konkursam, bet arī organizēja braucienu uz Rīgu. Mūsdienu jaunatnes spilgtās pārstāves ir efektīgas, saprotošas, asprātīgas, atklātas un gudras meitenes, kuras rūgto dzīves prozu zina ne jau pēc nostāstiem. Nelabvēlīgās ģimenes, bēdu vecāki, likteņa varā atstātie zēni un meitenes, kuriem atņemts vislielākais prieks — saukt miesīgos vecākus par māti un tēvu.

Atklātā sarunā skolnieces atzinās, ka pret jaunajiem aizbilstamajiem viņas izturas kā pret jaunākajiem brālīšiem un māsiņām, bet bieži vien izjūt īstas mātes jūtas. Un katrai atnākošai sabiedriskajai audzinātājai jau ir savi mīluļi. Anastasijai Latkovskai tie ir Diāna un Jura, Lindai Zukulei — Katja un Dace, Jūlijai Seņkānei — Andris un Kristīne, Olgai Bondarevai — Aleksis un Vitja, māsām Viktorijai un Veronikai Boločko — Gunārs un Andris, Jūlijai Beļevičai — Diāna. Skaidra lieta, ka, apmeklējot savus mazos draugus, meitenes reizēm lutina viņus arī ar našķiem. Taču visdārgākais ir uzmanība, kad atnākošās “māmiņas” kopā ar mazuļiem zīmē, skaļi lasa pasakas, izklaidējas un atbild uz nebeidzamiem bērnu jautājumiem, starp kuriem ir arī neērtais: “Bet kur ir mana māmiņa?” Tādos brīžos meiteņu acīs sariešas asaras... Šī atklāsme tik dziļi skāra manas sirds stīgas, ka gribējās iejusties žēlsirdības gaisotnē.

... Pēc pusdienas miega un atpūtas pirmsskolēni sadrūzmējās atpūtas istabā un mazliet pieklusināja čalas, gaidot ierodamies meitenes. Viņu atnākšana tika uzņemta ar gavilēm. Bērni burtiski apņēma viņas ciešā lokā kā mīļus cilvēkus, un katrs centās būt tuvāk “māmiņām”. Olga Bondareva tūdaļ organizēja zīmēšanas nodarbības, flomāsteru un papīra pietiek visiem. Mazie mākslinieki pieklusa, bet uz platā dīvāna Jūlija Seņkāne sāka lasīt pasaku. Tā bija jauka mājas gaisotne, ko negribējās iztraucēt. Mazo actiņas staroja patiesā priekā. Īsta mājas pavarda noskaņa, kad likteņa apdalītie zēni un meitenes izjūt mātišķas gādības prieku. Lai arī uz stundu vai divām, tomēr šādi aizkustinoši mirkļi paliek. Interesanti būtu zināt, ko par jauniešu iniciatīvu saka patversmes štata audzinātāji?

Raisa Vagale, sociālā darbiniece: “Iepriecina tas, pa palielinās sabiedrības uzmanība mūsu sociālās rehabilitācijas centram. Arī līdz tam mēs neizjutām uzmanības trūkumu no sponsoriem, praktikantiem un studentiem. “Varavīksnes” skolas meiteņu iniciatīva ir jauna un ļoti pieprasīta ideja. Pirmsskolēnu skaits mūsu centrā nesamazinās, tagad viņu ir sešpadsmit. Jo vairāk rūpju un maiguma izrāda vecākie cilvēki, jo lielāku labumu tas dod audzināšanas un rehabilitācijas procesam. Žēlsirdības procesam, par kuru mēs runājam, ir abpusējs labums. Septiņas meitenes būtiski palīdz mums audzināšanas darbā, jo ļoti svarīgi ir bērnu un pieaugušo kontakti emocionālā līmenī, kas arī notiek. Tā zināmā mērā tiek panākta vecāku uzmanības trūkuma kompensācija. No otras puses, “Varavīksnes” skolas meitenes iesaistās šajā svarīgajā darbā, jo žēlsirdība bagātina cilvēku. Viņas uzkrāj ne tikai pedagoģiskā darba pieredzi, jo būtībā regulāras nodarbības ar bērniem ir nopietna gatavošanās ģimenes dzīvei.”

Irīna Patmalniece, sociālā rehabilitoloģe: “Jaunā paaudze — sarežģīts jautājums. Mūsu gadījumā mēs vērojam atklātas solidaritātes jūtas ar tiem, kuriem laupīta cilvēku uzmanība. Brīvprātīgais darbs pēc sirds aicinājuma gūst augstāko vērtību uz zemes. Labestība un līdzcietība pašlaik ir lielā deficītā.”

... Viņas svinīgi tika godinātas galvaspilsētas koncertzālē un bez piemiņas balvām par konkursa darbu “Auklītes” “Varavīksnes” skolas meiteņu komandai pasniegts portatīvais dators. “Lieliskais septītnieks” rīkojās tā, kā to arī varēja gaidīt: dators uzdāvināts dzimtajai skolai. To izmantos bērni no laukiem, gaidot autobusus. Vēl viens cēlsirdības žests.

Pēdējais, ko gribu pateikt: meitenes neslēpa savu stingro apņemšanos līdz skolas gaitu beigām apmeklēt patversmi, kas, bez šaubām, nākotnē palīdzēs viņām izdarīt pareizu tālākā ceļa izvēli. Tā ir gluži kā studentu prakse.

Aleksejs GONČAROVS