Aicinājums — kopt zemi!

“Mums tobrīd nekā nebija, visu pats savām rokām uzbūvēju,” atceras Ivans. “Var sacīt, ka paspējām ielekt vilciena pēdējā vagonā laikā, kad zemniekiem vēl bija kaut cik nopietns atbalsts no valsts. Es zināju, uz ko gāju, jo mani senči strādāja uz zemes, un skaidri sapratu, ka atpakaļceļa nebūs. Nebija viegli, šajos divdesmit gados bijām iekūlušies situācijās, ka nācās likt visus prātus kopā un daudz jādomā, kā izrauties un nenoslīkt. Patstāvīgas saimniekošanas gados, laikam ritot, daudz kas ir mainījies. Bet es redzu vienu ļoti pozitīvu lietu, proti, Latvija iestājās Eiropas Savienībā, un mēs, zemnieki, varējām rakstīt dažādus projektus, saņemt Eiropas atbalstu. Uzskatu, ka tas izglāba Latvijas zemniecību. Ja mēs paliktu viens pret vienu ar valsti, nezinu, kā citur Latvijā, bet mūsu rajonā zemnieku nepaliktu. Visu lopbarības sagatavošanas tehniku sapirku, tikai pateicoties Eiropas naudām. Sienu negatavoju, tinu zaļo masu plēvē. Man ir izstrādāta sava tehnoloģija — zaļā masa ir gandrīz kā siens, govis to ļoti labi ēd, labāk nekā kvalitatīvu sienu. Uzbūvēju govju fermu par paša naudu, bet visas iekārtas tur saliku, pateicoties projektiem un Eiropas naudai. Projektu rakstīju daudz, turklāt man visi izgāja. Izmantoju Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Krāslavas konsultāciju biroja speciālistu palīdzību, sevišķi gribu uzslavēt Āriju Kupreviču, kura strādā ar projektiem.

20 gadu laikā savu saimniecību neesmu ne īpaši palielinājis, ne samazinājis, bet pati tehnoloģija mainījās. Es strādāju pēc šāda principa: turu lopu tik, cik varu atļauties, bet galveno akcentu lieku uz kvalitātes paaugstināšanu. Šodien man ir bioloģiskā saimniecība, ganāmpulkā 12 slaucamas govis — gan ārzemju šķirnes, gan Latvijas brūnā, kura labāk pielāgota mūsu apstākļiem, bet salīdzinoši grūti aplecināt. Savukārt ārzemju govīm vajag daudz rūpīgāku kopšanu. Savas ģimenes vajadzībām turu cūkas. Graudaugus sēju tikai saimniecības vajadzībām — cūkām un govīm ziemā vajag miltus.”

Masļakoviem ir meita Svetlana, kas precējusies un dzīvo Krāslavā, kā arī divas mazmeitas — Irīna un Alīna, kuras mācās 11. un 10. klasē. Ivans stāsta, ka bērni ar saimniecību saistīti vistiešākajā veidā. Agrāk jau nebija nekā, visu nācās darīt ar rokām, pat elektrisko ganu nebija. Pieaugušie slauca govis, mazmeitas tās veda dzirdīt uz dīķi, vienīgi bija vēl mazas un nevarēja iedzīt mietu zemē. Tā kā govis ir mierīgas, meitenes agri iemācījās tās slaukt. Gāja palīgā jau no pirmajām skolas dienām, arī šodien palīdz, ja ir no mācībām brīvs laiks. Saimniekot Masļakoviem palīdz arī meita un znots.

Neskatoties uz veiksmīgo saimniekošanu, Ivans sūro lauksaimnieka darbu nenovēl ne meitai, ne znotam, ne mazmeitām. Viņš stāsta, ka izprastu tuviniekus arī tad, ja gadījumā kāds izdomātu doties peļņā uz ārzemēm. Vienīgi būs grūti atrast vietā citu palīgu.

”Palīgs man noteikti vajadzīgs, bet šodien nevar atrast cilvēku, kuram var uzticēties, lai gan bezdarbs laukos milzīgs,” turpina Ivans. “Ļaudis dzer uz nebēdu. Laukos nevar strādāt bezatbildīgs cilvēks, jo lopi ir dzīvas būtnes. Paņem kādu, šķiet, viss ir labi, bet... līdz pirmajai algai. Pēc tās dienām viņu neredzēsi darbā. Tālab es paļaujos tikai uz savējiem: sievu, meitu, znotu, mazmeitām. Kopā strādājam, kopā svinam svētkus. Parasti pie mums, jo māja plaša, vietas daudz.

Meitai ar ģimeni noteikti negribu savu likteni, gribu, lai viņiem ir vieglāka dzīve. Ne katrs šo darbu var vilkt. Ar to negribu sacīt, ka meita vai znots nevarētu, bet gan to, ka tas ir ļoti, ļoti smags darbs. Man apritējuši 68 gadi, būtu laiks visu likvidēt, bet ir sāpīgi lauzt to, kas celts paša rokām, tāpēc turpināšu, kamēr vien varēšu.”

Ivans pie darba radis kopš bērna kājas. Viņam iekrita pēckara bērnības laiks, kad neviens neko nemācīja, viss kaut kā notika pats par sevi. Redzēja, ko tēvs dara, gāja viņam palīgā, un pakāpeniski viss notika. Tā bija norma. Nedzīvoja bagāti, bet nabagi arī nebija, jo sūri strādāja. Savā ziņā paveicās arī ar to, ka vecāku dzīvesvietā nebija partizānu. Pēc Ivana vārdiem spriežot, partizāni bija milzu bēda visiem lauksaimniekiem, vienalga, kuru varu tie atbalstīja, par ko cīnījās. Ja desmit cilvēku aizgāja mežā, ēst viņiem taču vajadzēja, un pirmām kārtām nāca pie zemniekiem. Ivans domā, ka nekādu lielu pienesumu kara lādē partizāni nedeva, taču cilvēki viņu dēļ cieta. Pat bēga sazini kurp, ka tik tālāk no partizānu mītnēm. Starp citu, karš skāra arī Ivanu. Armijā viņu iesauca pusgadu agrāk, nekā vajadzētu, un viņa dienesta laiks sakrita ar Karību krīzes laiku. Pēc Maskavas specskolas viņš tika nosūtīts uz gaisa desanta divīziju Ferganā un beidzot nonāca Sīrijā. Nācās piedalīties kaujās. Tās bija balstītas uz pēkšņumu, ja kauja ievilkās ilgāk par desmit minūtēm, gāja bojā visa grupa. Plecu pie pleca Ivans dienēja ar dažādu tautību puišiem, viņam saglabājušās vislabākās atmiņas par cīņu biedriem. Tā, lūk, ir bijis.

Skolā Ivans aizgāja sešu gadu vecumā, mācīties uzreiz sāka otrajā klasē. Izrādās, pie vecākiem īrēja istabu divas skolotājas, kuras mācīja matemātiku un literatūru. Viņu tuvumā apgrozoties, Ivans arī mācījās, un līdz 4. klasei viņam praktiski nebija ko darīt skolā. Ļeva Tolstoja romānu “Karš un miers” izlasīja, vēl būdams 2. klasē. Lai gan pusi no izlasītā tolaik tā arī nesaprata, bet izlasīja — pietika pacietības! 13 gados viņš sāka strādāt mašīnu un traktoru stacijā par traktortehnikas piekabinātāju. Liktenis lēma, ka tēva mājas puisis pameta agrā jaunībā — 15 gadu vecumā devās uz neskartajām zemēm un pēc 7 gadiem mājās atgriezās jau pieaudzis cilvēks. Pat šodien viņš nekādi nevar saprast, kas bija tas izšķirošais, ka tēvs iedeva nepieciešamo izziņu, lai dēls varētu doties uz neskartajām zemēm. Laikam jau tas, ka tēvs ticēja dēlam. Ivans mēģināja dzīvot lielā un mazā pilsētā, viņš perfekti apguva divas specialitātes: traktorista un torņu celtņu mašīnista. Bet lielās pilsētas viņu nesaistīja, pat atgriezies Krāslavā un strādājot agroķīmijā, jutās neomulīgi. Viņa aicinājums — kopt zemi.

“Nesaprotu, kas ir noticis ar tautu?” slīgst pārdomās Ivans, kurš nespēj izturēt nolaidīgu attieksmi pret darbu. “Esam izaudzinājuši trešo paaudzi, kas neko vairāk par patērētāja psiholoģiju nezina un nemācās. Es saprotu, ka pabalstu vajag, bet vajag taču maksāt par reālu darbu un mērķtiecīgi maksāt tiem, kam tiešām to vajag. Starp mums ir cilvēki, kuri ļoti čakli strādā, bet dažādu apstākļu dēļ knapi galus savelk kopā un dzīvo sliktāk nekā tie, kuri dzer. Tikai šīs čaklās ģimenes kautrējas nākt un prasīt, sist dūri galdā, lamāties, bet sliņķi un dzērāji nekautrējas atnākt pat uz tavām mājām un prasīt ēdienu vai naudu. Kur tad ir pašu govs? Nodzēra!

Manu zemi šķērso pagasta ceļš. Pašvaldība norīkoja vienu simtlatnieci izcirst ceļmalas krūmus. Cirta mēnešus divus, uz priekšu kā neiet, tā neiet. Tik stiepj šņabja pudeles. Man patīk kārtība visos jautājumos, lai arī tas nebija jādara, par saviem līdzekļiem izcirtu krūmus, novācu celmus, lai nākotnē šos 300 metrus īso posmu varētu iztīrīt mehanizēti. Palika vien sadedzināt vai aizvākt. Arī to viņa nevar izdarīt, bet naudu saņem. Domāju, cilvēks saprot, bet skatos — nekā. Runāju ar pagasta pārvaldes speciālistiem. Sacīju, ka tā to neatstāšu, iešu uz redakciju, sociālo dienestu. Saprotu, ka simtlatnieku daudz, pilnībā visu izkontrolēt nevar fiziski. Nesaprotu, kāpēc valsts nevar atdot šo naudu uzņēmējiem, zemniekiem, kuri nemaksās par nepadarītu darbu, kuri liks un iemācīs strādāt. Nestrādāsi — nesaņemsi. Tagad būtībā maksā visiem pēc kārtas, nav svarīgi, strādā vai nē. Tie ir mūsu nodokļi, es nekad nekavēju nodokļus valstij, bet kāpēc tos izšķērdē uz šiem sliņķiem? Tā turpinot, agrāk vai vēlāk būsim spiesti ievest cilvēkus sazini no kurienes, bet ne savējos nodarbināsim, jo viņi degradējušies. Sāp sirds uz to raudzīties. Jautājums jārisina kardināli, visi zina, visi runā, bet vezums nekust ne no vietas. Tauta dzer un degradējas. Labi, daudzus no tiem jau neatgriezīsi sabiedrībai, bet bērnu un mazbērnu žēl, kuriem veidojas tāds pats pasaules uzskats, kā viņu vecākiem: atnāks tēvocis, iedos naudu!”

Juris ROGA