Lai dzīvo mans ciemats...

Sieviešu vokālais ansamblis “Viktorija”. Trešā jubileja, 15 gadu... Lauku “biznesa šovs” īpašs — tas ir visgrūtākais. Izrauties no nebeidzamām lauku rūpēm un atlicināt dārgās stundas mēģinājumiem, koncertiem un pat viesizrādēm ir grūti izpildāms uzde- vums, bet, ja dziesma ir kļuvusi par tavas dvēseles daļiņu, neiespējamais kļūst par iespējamu. Viņām aplaudēja Latvijas pilsētās un ciemos, viņas godam pārstāvēja mūsu novadu Polijā un Baltkrievijā. “Viktorijas” repertuārā ir vairāk nekā pussimta dziesmu latviešu, krievu, baltkrievu, poļu un ukraiņu valodā. Jubilejas programmā bija arī “Santa Lučija”, kas izskanēja itāļu valodā. Raksturīgi ir tas, ka koncerta laikā jau ar pirmajiem akordiem trokšņainā zāle momentā apklusa, burvīgais daudzbalsu dziedājums valdzināja klausītājus.

Pirmā dziesma ar piedziedājumu bija par dzimto ciemu, kurā izskanēja mūsu laikmeta sāpes. Tā gribas dzīvot normālā valstī, kur katrai ģimenei, ciemam, ciematam, pilsētiņai ir nākotne, bet... Ar mazo dzimteni taču sākas īsts patriotisms, un pilnīgi veltīga nodarbe ir sanaidot tautas, kuras vēlas vienu — mieru un labklājību.

Tikai auglīgā augsnē nobriest īsta raža, tajā skaitā dziesmu raža. Lūk, kāpēc jubilejas koncertā vairākkārt skanēja komplimenti, kas bija adresēti Ērikai Gabrusānei, vadītājai pēc sirds aicinājuma.

... Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidus bija lūzuma un juku laiks. Uz vienas valsts drupām mēs cēlām jaunu — neatkarīgu, demokrātisku valsti. Rajonā tika izsludināts vokālo ansambļu konkurss... Ērikas kundze lūdza dziedošās dāmas apvienoties tā, kā to prot darīt tikai viņa. Vai tad atteiksi? Marija Karole, mūzikas pedagoģe un diriģente, ļoti nopietni iesaistījās darbā, un rezultāts neizpalika. Sekmīga debija, sirsnīga uzņemšana, bet drīz vien arī atzinība iedvesmoja un aizrāva tā, ka skatuve kļuva par īstu “slimību”. Kuplā pasākuma laikā ilgi ritēja karstas diskusijas par pašlaik plaši pazīstamā sieviešu vokālā ansambļa izcelsmi, taču riskēšu izteikt savu neatkarīgo viedokli. Viktorija — tā ir uzvara! Uzvara pār dienu pelēcību, garlaicību un vienaldzību. “Nevis gausties, bet dzīvot!” — šī devīze ir vislabākais līdzeklis pret jebkuru krīzi.

Izskanēja versija, ka skanīgais nosaukums cēlies no pirmā sastāva dalībnieces Viktorijas Ivanovas vārda. Starp citu, radošā kolektīva veterānes sēdēja pie goda galda kopā ar jubilārēm un arī pelnīti saņēma ziedus un apsveikumus. Bet vēl pastāvīgi dziedāja līdzi lieliskajam sekstetam un aplaudēja visazartiskāk. Labi pazīstamās sejas — Viktorija Ivanova, Vladislava Koleda, Regīna Kudiņa, Sofija Gorenko, Svetlana Mančinska... Bez dzies-mas kā bez maizes un ūdens cilvēks nevar dzīvot, un ir divtik patīkami, kad varasvīri atbalsta mūzas.

Robežniekiem tajā sestdienā laimējās: starp sajūsminātajiem viesiem bija trīs novada domes deputāti — Gunārs Upenieks, Viktorija Vengrēviča, Jāzeps Dobkevičs, bet vēl izglītības un kultūras nodaļas vadītāja Lidija Platonova. Sirsnīgie vārdi, ziedi, balvas, dāvanas un pastāvīgie saucieni: “Viktorija” — Krāslavas novada vizītkarte!" Viesu improvizācija sita augstu vilni un pat radās trīskāršs efekts. Aplausiem skanot, deputāte Viktorija pasniedza ansamblim “Viktorija” firmas torti “Viktorija” ar šokolādes skaitli “15", kas arī pielēja eļļu spožajā jautrības ugunskurā. Oriģinalitātē un atjautībā no novada vadības neatpalika arī pašdarbības mākslas kolēģi. Indras dziedātājas iznāca uz skatuves ar pretenziju, ka jubilejas pasākumā neskanēja dziesmas latgaliešu valodā un kopā ar jubilārēm nodziedāja ”Rūžeņu". Un, kā tas bieži notiek, dzimto melodiju dziedāja visa zāle. Dziesmu dāvanas gaviļniecēm atveda Asūne un Piedruja, bet vietējais harmoniku spēlētājs Pēteris Pleiko-Ižiks veltīgi mēģināja uzstāties solo — atkal iznāca jauktais koris. Kā lai nedzied, sadzirdot dziesmu par sarkanrīklīti... Savu zvaigžņu stundu sagaidīja un azartiski uzstājās Svariņu ansamblis “Večerinka”, kurš iesniedza kooperācijas novatorisma ideju — izpildīt deju pavadījumu “Viktorijai”! Dejojošo dāmu pirmais numurs “Meičas pašā spēku briedumā” pagāja kā pa diegu. Jubilāres uzreiz lika izslēgt fonogrammu un pašas atkārtoja dziesmu tā, ka kopīgā atkārtotā uzstāšanās kļuva par svētku programmas “naglu”.

Tapšanas periodā Robežnieku ansamblis apvienoja 12 izpildītājas, tagad uz skatuves iznāk sešas. Un te saskatāma likumsakarība: kvantitātes pāreja kvalitātē. Piektais skatuves tērpu komplekts arī daudz ko liecina. Sirsnīgs paldies jums, Marija Karole, Tatjana Rāciņa, Antra Kalviša, Lilija Dauģerte, Ludmila Dobriņina un Ināra Murāne par talantu, dvēseles dāsnumu un nesavtību. Jūs esat ne tikai lieliskas saimnieces, gādīgas māmiņas un omītes, bet arī skatuves un dzīves rota. Radošums no sirds cildina ne tikai jūs, bet arī mūs, klausītājus. Lai neizsīkst dziesmu avots, dāvājiet prieku apkārtējiem! Ar to arī izskaidrojams mūžīgās jaunības noslēpums.

Aleksejs GONČAROVS