Pie austrumu robežas

Šajā dienā arestēts un iznīcībai nolemts bija vairāk nekā simts robežsargu, kas savus dienesta pienākumus pildīja uz valsts austrumu robežas. Tas bija sākums turpmākajām plaši izvērstajām vajāšanām. Daudzu ģimeņu apgādnieki tika apcietināti, bet viņu tuviniekiem pavēlēts izvākties no saviem dzīvokļiem pierobežā. Arestēto robežsargu tuvinieki zaudēja visu — vīru vai tēvu, pajumti un cerības.

Kā ir tad, kad mūža garumā nezūd sāpe par zaudēto tēvu, par to netaisnību, kas nodarīta neko ļaunu nedarījušiem trim cilvēkbērniem un viņu māmuļai. Viņu tēvs tikai godīgi pildīja savu pienākumu — sargāja savas Tēvzemes robežu. “Uz robežas galvu liku, /Sargāj’savu Tēvu zemi./ Labāk manu galvu ņēma,/ Nekā manu Tēvu zemi,/”teikts tautasdziesmā.

Man gadījās būt klāt un pavadīt divus cilvēkus jau gados, Ezernieku vidusskolas skolotājus, brāli un māsu — Irēnu un Ēriku Lavrinovičus, viņu tik kvēli ilgotajā braucienā uz savas bērnības zemi un viņu tēva, Jāņa Lavrinoviča, Latvijas robežsarga, bijušo dzīves un dienesta vietu Indrā un tās apkaimē. Brauciens notika 9. oktobrī, datumā, kad uz Latvijas austrumu robežas vairākās vietās notiek pasākumi represēto robežsargu piemiņai.

Ceļš no Ezerniekiem līdz Dagdai, tālāk līdz Robežniekiem nav tāls. Robežniekos ceļu krustojumā atrodas interesants koks ar norādēm, ļoti noderīgs ceļiniekiem, jo satur daudz informācijas. Robežnieku robežsardzes nodaļā mums laipni paskaidroja, kā ērtāk nokļūt līdz vajadzīgajiem objektiem — Indrā un Kuļbovā. Dodamies uz Indru. Ir svētdienas rīts, visapkārt bieza migla, kas pārklājusi visu apkārtni.Te, ceļa labajā pusē, piekalnītē no akmentiņiem saliktais vārds “Indra” liecina, ka esam pareizajā vietā. Lai labāk orientētos, esam sarunājuši palīgu, kas laipni piekrita parādīt mums gan Indru, gan arī ātrāk atrast piemiņas vietas. Skolotāja Anna Zarovska (dzim., Kumpiņa), bijusī Ezernieku vidusskolas absolvente un arī skolotājas Irēnas Lavrinovičas skolniece ir mūsu gide. Vispirms dodamies uz Indras dzelzceļa staciju, kuras tuvumā ir atradusies strūklaka, pie kuras bērnībā fotografējusies Irēna ar savu tēvu. Strūklaka ir, bet cita. Te pāri dzelzceļam ir bijusi iestaigāta taciņa uz Indras pamatskolu. Ēriks rāda fotogrāfiju, kurā redzams, kā Indras stacijas laukumā robežsargu ierinda 1937. gadā (datumu noskaidrot neizdevās), kurā stāv arī Jānis Lavrinovičs, sagaida robežsargu brigādes komandieri ģenerāli Ludvigu Bolšteinu. (Starp citu Rīgā, bijušajā Valsts policijas ēkā, Brīvības ielā 61, jeb tā dēvētajā “Stūra mājā” , kur bija ievietots apcietinātais ģenerālis, un kur ģenerālis 1940.g.21.jūnijā izlēma aiziet no dzīves, viņš atstāja vēstuli mātei un savai zemei. Vēstulē L. Bolšteins rakstīja: ”..cilvēks, kurš ir stāvējis pie Latvijas šūpuļa, nevar stāvēt pie tās kapa…”)

Šī vieta Indrā ir pagātnes notikumu traģikas pilna, bet mazie Jāņa Lavrinoviča bērni toreiz vēl to neapzinājās. Vēlāk viņi daudz ko uzzinās no mātes, Helēnas Lavrinovičas (dz. Leitāne) stāstītā. Otra vieta, kas ir saistīta ar šīs un pārējo robežsargu ģimeņu likteņiem, ir robežsargu bijusī dzīvojamā māja Rīgas ielā (agrākais nosaukums Tirgus iela). Pie ēkas ir uzstādīta piemiņas zīme — robežstabs ar plāksni, uz kuras rakstīts: “Šeit Indrā līdz 1940. gada 9. oktobrim bija 1. Dagdas robežsargu bataljona 1. rota, kuras komandieris kapteinis Jānis Bīrnbaums, rakstvedis seržants Arvīds Liģeris, 10. sardzes priekšnieks Jānis Lavrinovičs un daudzi citi robežsargi gājuši bojā Gulaga nāves nometnēs. Atceries! Latvijas robeža ir svēta!”
Irēna un Ēriks Lavrinoviči te aizdedzināja svecītes tēva piemiņai.

Indras skola. Skaista, balta četru stāvu ēka, ļoti līdzīga Ezernieku skolai. Pie ārsienas piestiprināta piemiņas plāksne vēsta: “Šajā namā 1940.gada 9. oktobrī tika apcietināti un vēlāk nomocīti GULAGA nometnēs Robežsargu brigādes Dagdas bataljona Indras un Navļānu rotu robežsargi (seko 24 vārdi un uzvārdi, ar nr.9 — Lavrinovičs Jānis)”.

No Irēnas Lavrinovičas stāstījuma: “1940.gada jūnijā jaunā vara robežsargus pieņēma strādāt. ”Jums nekas nedraud,” tā tika solīts. Oktobrī paaicināja robežsargus uz Indras skolu saņemt algu. Tur viņus sašķiroja un aizturēja. Ziņnesis, VDK darbinieks, atnāca uz mājām un paziņoja, ka Jānis Lavrinovičs ir aizturēts. Atnesa tēva algu. Prasījis sievai, ko jūs tagad darīsiet? Divi mazi bērni un ar trešo stāvoklī. Sieva atbildējusi, ka brauks pie vecākiem uz Šķauni. Ziņnesis ieteicis, lai labāk braucot uz pilsētu pie radiem, ja tādi esot. Prātīgāk esot iejaukties pilsētas vidē. Mamma sazvanījās ar tēva māsu Mariju Kauliņu Rīgā, un, saņēmusi uzaicinājumu, ģimene drīz atstāja Indru. Sākumā tēvs bijis ievietots Daugavpils cietoksnī, tad pārsūtīts uz Rīgas Centrālcietumu. Rīgā 30. martā Helēnai piedzima trešais bērns — Valdis. No cietuma Helēna saņēmusi no vīra vienu vēstuli, kurā viņš lūdzis paziņot, kas ir piedzimis un kā nosaukts. No Rīgas tēvs pārvests nezināmā virzienā.

Vācu laikā māsa Marija tika ielaista Centrālcietuma noliktavā, kur atradās cietumnieku fotouzņēmumi — pretskatā un sānskatā. Māsa atrada brāļa Jāņa foto. Ēriks Lavrinovičs pēc dienesta padomju armijā centās noskaidrot tēva pēdas, uzzinājis, ka tēvs kādu laiku atradies Komi apgabalā. Sūtījis pieprasījumu. Atbilde pienāca, ka no Komi Jānis Lavrinovičs pārsūtīts uz Ahtjubinskas apgabalu Tamiras rajonu. No turienes at- bildēts, ka tāds tur nav bijis. Tā tēva pēdas pagaisušas Komi. Tēva līdzgaitnieks, viens no nedaudzajiem, kam izdevās izdzīvot un atgriezties Latvijā, stāstījis Jāņa Lavrinoviča paziņām, ka Komi cietumā latvieši aicināti brīvprātīgi pieteikties karaspēka daļā, kas dosies atbrīvot Latviju no vāciešiem. Daži gāja. Klīda baumas, ka viņi pa ceļam nošauti. Tuvinieki neizslēdz varbūtību, ka arī viņu tēvs varēja pieteikties…”

Informācija no interneta: “Jānis Lavrinovičs, rotas rezerves sardzes priekšnieks Indrā, seržants, dzimis 1902. gada 12. maijā Abrenes apriņķa Tilžas pagastā. Robežapsardzībā no 1928. gada. Dienējis Kuļbovā, Maksimovā. Apcietināts 1940. gada 9. oktobrī Indrā. Līdz arestam dzīvojis Indrā, Tirgus ielā 11.Tiesāts SA 1941. gada 19. aprīlī ar brīvības atņemšanu uz 8 gadiem. Miris 1943. gadā 29. augustā Komi apgabalā. Izmeklētāji Melans, Savenko. VDK krimināllieta Nr. p6288. (Latvijas Robežsardzes vēstures mazpētītās un traģiskās lappuses. Arvīds Turlais, robežsardzes rezerves majors, Valsts robežsardzes preses dienests.)”

Indras katoļu jeb Baļbinovas draudzes Vissvētākās Trīsvienības baznīca. Anna nokārto baznīcas atslēgšanu. Mācītājs gan esot izbraucis, bet atnāk sieva ar atslēgām un atver dievnamu. Baznīcas atslēgu turētāja izrādās Irēnas un Ērika vienaudze — Irēna Neverovska. Viņus saista kopīgas bērnības atmiņas un sarunā tiek minēti vairāku kopēju paziņu vārdi. Viens no viņiem kāds pans Bulavskis, kurš bērnus cienājis ar gardiem āboliem. Kāda negaidīta satikšanās!

Baznīcā Ēriku saista kāda piemiņas plāksnīte, uz kuras redzams jauna priestera attēls un teksts: “D+M Prāvests Vladislavs Litavnieks, dzimis 1909.gadā, no boļševikiem nomocīts 1941.g. 26.VI.-
Šo Dieva mājokli uzcēli,
Rūpēs par dvēselēm dedzi,
Mocekļa vainagu saņēma.-
Dusi mierā!
Baļbinovas draudze.”

Prāvests V. Litavnieks bija Ērika iestiprināšanas krusttēvs.

No Indras, braucot Paternieku virzienā, drīz esam nonākuši arī Kuļbovā, pie bijušā robežsardzes posteņa jeb kordona, kā saka Ēriks. Satikšanās ar savas bērnības vietām vienmēr mūs aizkustina, un kā lai te būtu citādāk?

Esam nobraukuši tikai nelielu ceļa posmu gar mūsu valsts austrumu robežu. Šis brauciens bija ļoti nozīmīgs diviem cilvēkiem no Lavrinoviču ģimenes, ļoti personīgs un savās zaudējuma sāpēs svēts.

Mīļš paldies Annai un Nikolajam Zarovskiem, Indras skolotājiem par sirsnīgo līdzdalību, atsaucību un viesmīlību šajā Irēnas un Ērika Lavrinoviču nelielajā ceļojumā. Paldies arī atsaucīgajiem robežsardzes nodaļu vīriem Robežniekos un Šķaunē!

Anna SVARINSKA (Kuzina)