Lasītāji raksta

Man atņēma tuvu mājai esošo zemi. Bez brīdinājuma un paskaidrojumiem. To pārdeva rīdziniekiem. Likumīgi. Ar centrālās zemes komisijas lēmumu. Un neviens neņēma vērā to, ka šo zemīti lietoju jau ilgus gadus. Asaras. Negulētas naktis. Kā rīkoties un dzīvot tālāk? Likvidēt saimniecību? Piebiedroties slaistu un dzērāju pulkam? Sakrustot rokas un gaidīt “kaulaino”? Bet visu mūžu ir strādāts! Tāda sajūta, ka tu, vienkāršais cilvēk, nevienam neesi vajadzīgs. Viss tiek pirkts un pārdots.
Dzīve nekad nav lutinājusi, daudz kas pārciests, arī onkoloģiska operācija, invaliditāte. Zemīte un mājlopiņi palīdzēja atgūt spēkus. Neesmu skandalozs cilvēks, čīkstētājs un lūdzējs, taču savā sestajā gadu desmitā nācās lūgt palīdzību augstākstāvošās instancēs. Paldies visiem, kas mēģināja man izpalīdzēt.

Šobrīd ap sirdi ir viegli un gaiši. Esmu piedevusi pāridarītājiem. Un, galu galā, neesmu jau soģis. Pienāks brīdis, kad mums visiem nāksies atbildēt par sastrādātajiem darbiem un nedarbiem. Zinu un ticu, nākotnē viss būs labi, jo tepat blakus dzīvo un strādā zinošs, radošs un cēlsirdīgs cilvēks. Un nu acīs sariešas ne vairs aizvainojuma, bet gan prieka asaras. Un dzīve kļūst gaišāka. Un vairs neliekas aktuāla kādreiz izlasītā un atmiņā palikusī frāze, ka mēs esam nākotnes norieta liecinieki. Mums taču ir Ērikas kundze, cilvēks, kurš ar prātu ir nākotnē, bet ar sirdi — cilvēkos. Un, ja jau mūsu mīļajā Latvijā dzīvo un strādā tādi cilvēki kā Indras pagasta pārvaldniece Ērika Gabrusāne, tad, ticiet man, viss vēl nav zaudēts!

Pateicoties Ērikas kundzes rūpēm, atradās arī brīva zemīte, to man iedalīja citā, kaut arī mazāk izdevīgā vietā.

Pateikties Indras Saimniecei gribu ar dzejnieces Birutas Žukovskas vārdiem:

“Sadali savu zeltu
Visiem vienlīdzīgi.
Teiksi — Tev viņa nav?
Pirmkārt, jau visi mīļie vārdi,
Otrkārt — padomi labu labie.
Rūpes un raizes
Par likteņiem daudziem.
Tas jau viss zelta vērtē arvien.
Ar naudu daudzkārt
Nevar atsvērt to,
Ko cilvēks
Ar sirds siltumu spēj.”
Šos brīnišķīgos vārdus svētkos veltu arī visiem “Ezerzemes” lasītājiem.

Ina CIMOŠKEVIČA, Indrā