Ar pragmatisku skatu uz dzīvi

Irēna dzimusi Šķeltovas pagasta Krīviņos nelielā ģimenē — viņai ir tikai viena māsa Valija. Pat viņas bērnībā tas bija neliels ciems ar septiņām mājām, no kurām saglabājušās vairs tikai trīs: viena arvien apdzīvota, Irēnas vecāku māja tiek uzturēta kārtībā un vēl viena šodien stāv vientuļa un tukša. Sirreālistiskā aina ir likumsakarīgs īstenotās lauku politikas rezultāts, un mūsdienās tāda vērojama daudzviet laukos.

Mācības Irēna uzsāka Peipiņu astoņgadīgajā skolā, kurā savulaik bija vairāk par 100 skolēniem. Bet šajā skolā pabeidza tikai pirmās divas klases, jo Peipiņu skolu likvidēja, ēku izjauca un pārveda uz Šķeltovas centru. Divus turpmākos gadus par Irēnas skolu kļuva baznīcas māja. Tajā skolā mācījās 20 bērnu, līdz ar to klases bija mazas — pirmā apvienota ar trešo, otrā ar ceturto. Tālākas skolas gaitas Irēna turpināja Izvaltas vidusskolā, kas bija dzīvesvietai tuvākā skola. Nomācījās līdz 9. klasei, bet, tā kā klasē bija deviņi skolēni, kas vidusskolas klasēs jau bija par maz, mācības nācās turpināt Krāslavas 1. vidusskolā, kas atradās pils ēkā. Pēc 11. klases Irēna sāka strādāt Šķeltovas veikalā par pārdevēju, iestājās Rīgas kooperatīvajā tehnikumā neklātienē un paralēli darbam kļuva par grāmatvedi.

Pārdevējas darbu pildīja astoņus gadus, veikals tirgoja plašu preču sortimentu — sākot ar maizi, beidzot ar naglām. Darba diena bija nogurdinoša, bet Irēna atrada laiku un spēku arī sabiedriskajām aktivitātēm — vairākus gadus viņa bija kolhoza “Molodaja Gvardija” vietējās komjaunatnes organizācijas vadītāja, kurā bija 42 komjaunieši, kā arī aktīvi piedalījās pašdarbībā: dejoja, lasīja dzeju, vadīja konkursus. Kopā ar komjauniešiem piedalījās rajona salidojumos, talkās, strādāja lauku darbos. Obligāti bija valsts svētki, komjauniešu uguntiņas. Šobaltdien par tiem gadiem atgādina komjauniešu stādītās papeles pie Šķeltovas fermas — daži koki vēl ir palikuši.

Lielās pārmaiņas Irēnas dzīvē sākās, kad rajona partijas komitejas instruktors Boļeslavs Ostrovskis 70. gadu beigās pierunāja viņu iestāties partijā un pēc tam pāriet darbā uz Krāslavas rajona komjaunatnes komiteju par instruktori. Ar savu izredzēto Irēna iepazinās Šķeltovā — Pēteris bija nesen pārnācis no dienesta armijā. Vecticībnieks, arī nāk no nelielas ģimenes, viņa vecāki dzīvoja šajā pašā Šķeltovas pagastā uz Grāveru pusi. Pavasarī Irēna pārcēlās uz Krāslavu, vasarā apprecējās, rudenī jaunajai ģimenei piešķīra nelabiekārtotu dzīvoklīti Maskavas ielā (tagad — Rīgas iela).

1979. gadā piedzima meita Ilona, atgriešanās darbā pēc dekrēta atvaļinājuma atkal nesa pārmaiņas — Irēnu pārcēla uz rajona zinību biedrību, kura nodarbojās ar politisko izglītošanu. Šis darbs viņai nepatika, jo nejuta, ka tas kādam vajadzīgs. Taču ne viņas raksturā bija palaist visu pašplūsmā, Irēna arī šajā darbā centās visu paveikt godam. Uz rajona brauca dažādi lektori no Rīgas, bija orga- nizēti lekciju cikli, tika veikts cits darbs. Partijas komitejā ievēroja apzinīgo darbinieci un gribēja nosūtīt viņu mācīties uz Viļņas partijas skolu. Šajā brīdī jaunā sieviete nolēma, ka jādzemdē otrs bērns. Kad bija jābrauc mācīties, Irēna aizgāja dekrēta atvaļinājumā. 1983. gadā piedzima Liene un Irēna vairs negribēja atgriezties vecajā darbā. Laimīgi sagadījās, ka Šķeltovā veikalam ievajadzējās jaunu vadītāju, 1984. gada rudenī Irēna ar ģimeni atgriezās dzimtajā pusē un sāka strādāt veikalā. Vīrs Pēteris, šoferis-elek-triķis, strādāja vietējā par kolhozā mehanizatoru, un jau pēc gada ģimenei piešķīra dzīvokli.

Jaunākā meita gāja bērnudārzā, vecākā devās mācīties Šķeltovas pamatskolas 1. klasē ar krievu mācības valodu. Kad pabeidza 9 klases, Irēnas māsa Valija vecāko meiteni paņēma pie sevis uz Daugavpili, kur bija plašākas izglītības iegūšanas iespējas. Mazākā skolas gaitas uzsāka 1990. gadā, un tas sakrita ar laiku, kad pēc skolas vadības un vecāku iniciatīvas Šķeltovas pamatskolā tika izveidota latviešu 1. klase. Tajā sāka mācības kādi desmit bērni, bet valodas problēmu dēļ laika gaitā daudzi atsijājās un četras latviešu klases pabeidza ne visi. Irēnas bērns turpināja mācīties Izvaltā, kur pabeidza vidusskolu un devās uz Daugavpili. Bet vecāki par pusotru tūkstoti latu nopirka dzīvokli saviem bērniem šajā pilsētā.
Šodien abām meitām jau ir savas ģimenes. Ilona dzīvo Daugavpils novada Kraujā, strādā firmā par lietvedi. Viņas ģimenē aug divi bērni: Ilona mācās 3. klasē, Vladislavam apritējuši seši gadi. Tā sanācis, ka puika nosaukts vecmāmiņas tēva vārdā. Irēnas jaunākā meita Liene ir sākumskolas skolotāja, dzīvo Daugavpilī, bet bērnus māca Skrudalienas pamatskolā, jo Daugavpilī nespēja atrast darbu specialitātē. Viņas ģimenē aug Renāte, kurai ir trīs gadi. Liene trīs dzīves gadus pavadīja Anglijā, kur kopā ar savu vīru pelnīja naudu savam dzīvoklim, kuru iegādāties palīdzēja arī vecāki. Tieši svešajā zemē viņa satika savu mīlestību, kurš izrādījās puisis no Biķernieku pagasta, kas ir Aglonas kaimiņu novads. Redz, kā tagad dzīvē ir — jābrauc uz ārzemēm, lai satiktu savu izredzēto, kurš dzīvo tepat netālu.

Vecākās meitas ģimene dzīvesvietas jautājumu risināja citādi: pārdeva dzīvokli, kuru vecāki nopirka savām meitām un par iegūto naudu nopirka Kraujā nepabeigtu māju, kuru pašu spēkiem uzbūvēja līdz galam. Liela loma bija arī tam, ka Irēnas znota tēvs ir celtnieks, līdz ar to visiem bija pārliecība, ka būvdarbi būs pa spēkam. Šodien tā ir ļoti skaista māja, kurā mīt parasti darba rūķi.

90. gadi ienesa kārtējās lielās pārmaiņas Irēnas darba mūžā. Viņa negribēja pamest darbu tirdzniecības nozarē, bet vietējie partijas biedri pierunāja viņu spert izšķirošo soli: 1990. gada 14. februārī Irēnu ievēlēja par Šķeltovas pagasta tautas deputātu padomes priekšsēdētaju, ar ko sākās viņas karjera pagasta līmeņa vadošajā darbā. Toreiz pat iedomāties nevarēja, kādi notikumi sekos, kādas milzīgas pārmaiņas sagaida ļaudis. Tas bija Latvijas neatkarības atjaunošanas laiks.

Irēna: “Spilgti atceros “puča” dienas, kad divatā ar ļoti gudru sievieti —pagasta sekretāri Antoņinu Vagali — sēdējām bezmaz uz čemodāniem un prātojām, kas tik tagad būs? Tajā pašā laikā kolhozs “Mologaja Gvardija” nodeva ekspluatācijā nupat uzbūvēto jauno lopu fermu Alksnienā. Bet mēs sēžam pie radio un klausāmies, kas ar to “puču” notiek...”

Gāja laiks, pagastam bija jāuzņemas jaunas un jaunas funkcijas, bet nodrošinājuma nekāda. Daudzas pirmās nepieciešamības preces tirgoja pēc pagastu izsniegtajiem taloniem, kuri savā ziņā kļuva arī par valūtu. Vajag pagastam iztīrīt ūdens smelšanas aku, bet naudas nav. Atlika viens ceļš — maksāt ar taloniem. Sākās zemes mērīšana, darbā tika pieņemti jauni kadri, jau izveidojās darba kolektīvs.

Slimības dēļ nomira pagasta sekretāre. Irēna juta, ka lielā slodze sašķobījusi arī viņas veselību, un nolēma pamainīt darbu uz vieglāku: “Paaicināju pie sevis Andri Badūnu, piedāvāju viņam uzņemties priekšnieka amatu. Sacīju, ka pati ar prieku pārietu sekretāres darbā. Nākamajā dienā Andris piekrita, kopīgā tandēmā nostrādājām no 1993. gada 21. aprīļa līdz 2009. gada 30. jūnijam. Tas bija brīnišķīgs darba posms, bija izveidojies ļoti labs kolektīvs, kadri bija izglītoti, prieks strādāt. No viena vietējā koo-peratīva atpirkām kluba ēku, kas jau bija pārdota. Tagad šeit atrodas gan tautas nams, gan bibliotēka, gan pasts, gan pagasta speciālisti. Ja tas toreiz netiktu izdarīts, tad ēkai būtu tas pats liktenis, kas piemeklējis fermas.”

Bet Badūna kungs bija aktīvs priekšnieks, jau 1998. gadā viņš tika ievēlēts par Krāslavas rajona domes priekšsēdētāju un Irēna kļuva par viņa vietnieci. Viņas iepriekšējais darbs viņu atkal atrada, jo Andris daudz laika atdeva tieši rajonam un reģionam, lai gan viņam bija pieņemšanas dienas Šķeltovā.

Irēna nenodala savu un Badūna darbu, viņa uzsver, ka laika gaitā tika pilnībā nomainīta apkure bērnudārza un pagasta ēkā, tika saglabāta skola, iespēju robežās veikti remonti abās šajās iestādēs. Malku pašvaldība iepirka strikti no vietējiem iedzīvotājiem — tas viņiem bija liels atspaids, jo bezdarba līmenis pagastā bija ļoti augsts. Sākās sabiedriskie darbi, uz kuriem nāca jūra cilvēku, un pagasta vadība īsti nezināja, kā visus nodarbināt. Pamazām viss iegāja sliedēs, ar šo cilvēku rokām tika sakārtotas daudzas lietas, piemēram, izcirsti ceļmalu krūmi, sagatavota malka, uzturētas kārtībā kapu un visu triju baznīcu teritorijas. Pašvaldība gādāja, lai tiktu nokrāsota Peipiņu baznīca, ar daļēju pašvaldības atbalstu tika iegādāti jauni paklāji. Visām baznīcām vienmēr tika sagatavota malka un citādi palīdzēts.

Šodien šķeltovieši var baudīt ūdenssaimniecības projekta dotās priekšrocības, bet tajos gados pagasta vadībai bija jādomā, kā vispār nodrošināt jelkādu ūdens padevi. Kad pajuka centralizētā apkures sistēma, pašvaldība nopirka ķieģeļus, lai mazākajā daudzdzīvokļu mājā iedzīvotāji var samūrēt sev krāsnis. Palīdzēja arī lielākajai mājai — pie tās piebūvēja mazu katlu māju, apkuri iedzīvotāji veic paši. Tas katls savu laiku jau nokalpojis un jauno mājas iemītnieki pirka par saviem līdzekļiem, bet tolaik pašvaldības ieguldījums bija vitāli svarīgs.

Pēc administratīvi teritoriālās reformas izveidojās Aglonas novads, 2009. gada 1. jūlijā Irēna tika ievēlēta par Šķeltovas pagasta pārvaldes vadītāju. Būtiskākā atšķirība no agrākajiem gadiem — ne visu var izdarīt paši. No rīta saplāno vienu, pienāk zvans no Aglonas, un plāni jāmaina.

“Esam tikai izpildītāji,” turpina Irēna. ”Viss tiek koordinēts no centra. Ieguvumi? Tagad ir iespēja vairāk strādāt ar projektiem, kas ir būtisks ieguvums. Ūdensvada un kanalizācijas projekts pabeigts, uz beigām iet Saieta nama renovācija, iesniegts projekts par jaunu mēbeļu un aprīkojuma iegādi Saieta namam. Nez vai to varētu izdarīt, ja mēs paliktu kā viens neliels pagasts.”

Sarunbiedre apgalvo, ka reformas rezultātā Šķeltovas pagasta ļaudīm būtiskas neērtības nav radušās, jo gandrīz visu var atrisināt pagastmājā. Jā, ir cilvēki, kuri skrien uz Aglonu, jo varbūt domā, ka tur vairāk iedos vai uz vietas kaut ko nepareizi dara, bet drīz pārliecinās, ka velti iztērējuši naudu un laiku ceļam. Nav nekas citādi, kā viņiem sacīts uz vietas. Vēl ir gudrinieki, kuri domā, ka labāk brauks saņemt naudu uz Aglonu, jo Šķeltovā viņam izskaitīs parādu par ūdeni, taču aizmirst, ka grāmatvedība vienota un Aglonā tas parāds tāpat redzams.

Irēna: “Īstenībā visu var atrisināt uz vietas, izņemot to, kas nodots novadam, piemēram, zemes jautājumi, dzimtsarakstu jautājumi. Katrā ziņā nav bijis gadījuma, ka cilvēkiem būtu speciāli jābrauc uz Aglonu pārvaldes slikta darba dēļ. Palīdzam visu, ko vien varam.”

Šodien Irēna var lepoties ar augstāko izglītību — viņa neklātienē Krāslavā studējusi SIA “Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā ”Attīstība””, kuru pabeidza 2004. gadā 23. jūlijā un ir ieguvusi sociālā darbinieka kvalifikāciju un profesionālā bakalaura grādu sociālajā darbā.

Vienīgi atpūsties viņa nemāk. Kopš viņa uzņēmās atbildību par pagasta ļaudīm, nekad nav bijusi normālā atvaļinājumā, jo vienmēr tā laikā bija jāiet darbā. Vienīgi šogad bija pateikusi meitām, lai tās atved savus bērnus uz divām nedēļām, lai izbaudītu atvaļinājumu.

“Pirmoreiz pēc ilga laika atkal biju mājās ar bērniem, jo nevarēju ik dienu staigāt ar viņiem uz darbu, turpina Irēna. ”Bet tā tas nav tikai pie mums, tā tas ir daudzās pašvaldībās, kad vadītāji savā atvaļinājumā strādā. Nav tā, ka darba diena rit no plkst. 8 līdz plkst. 17. Man var piezvanīt rītā septiņos un vakarā desmitos, jo dzīve rit. Žēl tikai, ka ar katru gadu pagastā paliek mazāk apdzīvotu māju, bet vairāk kapu kopiņu kapos.”

Irēnai ir arī piemājas saimniecība: liellopi, četri rukši, vistas, suņi, kaķis un puķu dārzs. Puķes viņai ļoti patīk. Pateicoties meitas Lienes ziemā uzdāvinātajai grāmatai, Irēna šogad pievērsusies biškopībai.

Irēna: “Pa ziemu grāmatu izlasīju un izdomāju, ka jānopērk stropi. Meklēju internetā, bet nekā pieņemama nedabūju. Netālu nomira viens biškopis, viņa māsas lēti izpārdeva stropus. Atvedu uz mājām, lai gan stropi bija labā stāvoklī, tomēr tos izberzu un noliku tajā vietā, kur izdomāju, ka tiem tur jāstāv. Ievietoju sludinājumu “Ezerzemē”, ka nopirkšu bites, bet, kamēr tas iznāca, man jau piezvanīja kāds cilvēks un piedāvāja pirmo spietu. Pēc pāris dienām nopirku vēl divus. Bitītes manas pūles dāsni atlīdzināja — pirmajā gadā ieguvu 50 litru medus, kas ir maz stabilām saimēm, bet pirmajā gadā — pat ļoti labi. Vīrs neiet pie bitēm veselības dēļ, bet es ar viņām ātri saradu. Bijuši visādi atgadījumi, vienreiz sakoda 23 bites uzreiz. Paveicās, ka caur drēbēm. Bet bites garantē, ka maize man vienmēr būs. Es tev medu — tu man maizi, vai ne tā? Tagad jāgādā, lai bites izdzīvo, tad varēs paplašināt ražošanu un doties pelnītā atpūtā. Man ļoti patīk risināt krustvārdu mīklas, tas mani nomierina. Ar krustvārdu mīklu rokā varu pat aizmigt.”

Irēna vispār ļoti pragmatiska. Vai viņai šodien vajag lopus, vajag sešos mosties un iet pie tiem? Bet vienalga tur ar domu, ja atkal notiek kāda reorganizācija un, nedod Dievs, rīt paliek bez darba, būs saimniecība, kas nodrošinās iztiku.
Irēna lepojas ar to, ka viņas tuvākie cilvēki pārstāv dažādas ticības un tautības, kas nemaz netraucē dzīvot patiesā cieņā un saskaņā. Viņa uzsver: “Man ir ļoti labs vīrs un brīnišķīgi bērni!”

Juris ROGA