Pastāvīgs klients: sāpju ceļi

Saņēmis visu gribasspēku un izcietis vēl diennakti, viņš pacilātā noskaņojumā pārkāpa kabineta slieksni — nu šie murgi drīz beigsies! Mierīgā garā ļāvis ārstam veikt visas nepieciešamās manipulācijas, saprazdams, ka tā jābūt, jau pēc divdesmit minūtēm Pāvels izgāja no kabineta ar jaunu plombu zobā, kas viņam sagādāja problēmas. Norēķinājies nodaļas kasē, Pāvels devās uz izeju, nemaz nešaubīdamies, ka problēma nu ir atrisināta un viņš uz šejieni nenāks nekad...

Tomēr tā nevajadzēja domāt. Atgriezties viņam nācās. Turklāt ļoti ātri, burtiski pēc pāris mēnešiem un ar sūdzībām par to pašu zobu — tam izkrita plomba. Pāvela pirmā reakcija toreiz bija sašutums un aizvainojums: kā tad tā, samaksāja bezmaz 15 latus, bet gribas jautāt — par ko. Atkal dodoties jau pa pazīstamo ceļu uz zobārsta kabinetu, vīrietis bija stingri apņēmies rast skaidrību un taisnību. Starp citu, kaujinieciskais noskaņojums, tuvojoties kabinetam, noplaka, dodot vietu citām domām — kā es strīdēšos ar sievieti, kaut kā neērti; nav arī fakts, ka ārste visā vainīga. Starp citu, novērtējis situāciju no visiem rakursiem, Pāvels izlēma, ka pareizāk būtu tomēr nenoskaidrot attiecības un nemeklēt vainīgos. Tāpēc, nekoncentrējot uzmanību tam, ka iepriekšējās plombas mūžs izrādījās īss (starp citu, zobārstei šis fakts diez vai palika noslēpums — viņa taču redzēja pacienta karti), Pāvels stingri, vīrišķīgi pārcieta nepatīkamo procedūru, atvadījās, vēlreiz samaksāja un devās uz mājām.

... Lai vēl pēc nepilna pusgada pieklauvētu pie tām ļoti pazīstamā kabineta durvīm. Kā tur teicis kāds kla- siķis: “Tas viss būtu smieklīgi, ja nebūtu tik skumji...” Uz vīrieša jautā-jumu, kāpēc tā notiek un viņš spiests ikreiz, sēžoties pie galda, baidīties, ka kopā ar pusdienām norīs arī savu jauno plombu, ārste atbildēja, ka zobs esot ļoti slikts, praktiski nav uz kā piefiksēt plombu, pats vainīgs — kāpēc bija jānovilcina līdz šādam stāvoklim. Vispār bija jāizrauj, un visas problēmas tiktu atrisinātas! Taču Pāvels, atceroties par to, ka zobi nav mati, un viņa vecumā naivi cerēt, ka tie izaugs no jauna, tomēr nolēma saglabāt to, iznākumā šķiroties no ne mazāk iespaidīgas kā iepriekšējo reizi summas. Tagad, lūk, gaida, kas būs...

Kopumā samaksājis gandrīz četrus desmitus latu viena nelaimīgā zoba ārstēšanai, vīrietis uzdeva pilnīgi pamatotu jautājumu: vai tad tiešām tā arī jābūt un nekādas atlaides un garantijas ārsta atkārtota apmeklējuma gadījumā, turklāt tik īsā laikā, nav paredzētas?

Kā zināms, ārsta rīcība un ārstēšana šī vārda plašā nozīmē pēc savas būtības vienkāršam mirstīgajam ir maz saprotams jēdziens. Parasti mums nav ļauts apzināties, kāpēc, piemēram, šīs zāles ir piemērotākas, lai atbrīvotos no kaites, salīdzinājumā ar citām, analoģiskām. Un kāpēc nepieciešamas tieši šīs procedūras un manipulācijas, bet ne citas. Ja ārsts pateica, ka vajag, tas nozīmē — vajag! Ārsta pieņemto lēmumu pacients uzdrošinās apšaubīt tikai tad, ja rodas, lūk, tādas nepatīkamas situācijas. Varbūt patiešām taisnība: tajā ziņā, ka vīrietis kļuva par pastāvīgu klientu zobārsta kabinetā, ir vainojama arī ārste, kura ne visai apzinīgi pildīja savus pienākumus? Ja pieņemsim, ka tā ir taisnība, tad pacientam ir pilnas tiesības cerēt uz kompensāciju, zaudējuma atlīdzināšanu, garantijas ārstēšanu — vārdu sakot, uz savu pretenziju apmierināšanu. Tomēr tiesības gan ir, tikai diez vai var tās izmantot, jo tādā gadījumā katram ārstam būtu vajadzīgs inspektors, kurš vērtētu viņa darba kvalitāti un kompetenci kopumā. Bet katram zobārsta kabineta pacientam — vēl viens novērotājs, kurš modri sekotu tam, vai šis cilvēks nesen salabotos zobus neizmanto kā rīku, lai pārkostu riekstus vai atvērtu alus pudeli? Un vai tas ir iespējams? Vai vajadzīgs? Lai rastu skaidrību šajā neviennozīmīgajā jautājumā, mēs nolēmām painteresēties par tā niansēm pie vietējiem speciālistiem.

Krāslavas poliklīnikas zobārstniecības nodaļā, kur vērsāmies ar jautājumu, kādas ir pacientiem dotās garantijas, atbildēja, ka šajā konkrētajā nodaļā simtprocentīga garantija plombām tiek dota uz pusgadu. Turklāt ārsta prombūtnes gadījumā, kurš ārstēja iepriekšējo reizi, ar tādiem pašiem garantijas noteikumiem viņu aizvieto cits speciālists. Turpretim ja plomba izkrīt jau pēc pusgada, arī šajā gadījumā pacientam paliek cerība, ka pilnu summu nenāksies maksāt — te jau situā-ciju vērtē ārsts un pieņem lēmumu.

Zobārste Svetlana Gorenko, kurai Krāslavā ir privātprakse, norādīja: kaut arī tādas oficiālas garantijas un noteikto termiņu visiem nav, zobārstu vidē pastāv nerakstīta ētika, tāpat kā starp citu specialitāšu mediķiem. Jebkurš sevi un pacientus cienošs ārsts, konstatējot, ka par problēmas iemeslu kļuva kādi tā trūkumi, tos noteikti izlabos. Cita lieta, ka viņas praksē ir bijuši gadījumi, kad neapzinīgi pacienti, kuri pirms vairākiem gadiem apmeklēja citu zobārstu, nāca pie viņas un mēģināja ieskaidrot, ka ārstējušies tieši pie viņas un tagad, kad radušās problēmas, grib, lai viņus apkalpotu ar atvieglotiem noteikumiem, aizmirstot, ka visa informācija tiek fiksēta pacienta kartē.

Tiešām mūsu sarunas beigās ārste pateica vienu frāzi, ar kuru, starp citu, arī bija jāsāk: “Labi un profesionāli ielikta plomba izkrīt reti.” Noteikums, kas acīmredzot izplatīts tālu ārpus medicīnas nozares robežām: ja dari kaut ko, tad izdari labi. Tāpēc es domāju, ka visā, kas skar veselību, jāorientējas nevis uz iespēju ekonomēt, bet uz ārstēšanas kvalitāti, speciālista kvalifikāciju un uz tā, cik precīzi viņš ievēro šo nerakstīto noteikumu.

Marina NIPĀNE