Ar dziļu mīlestību un atvērtu sirdi

Ināras dzimtene ir Asūnes pagasts — tur pagāja viņas bērnības gadi, tur viņa mācījās skolā. Darba gaitas uzsāka 1990. gadā Preiļos par pārdevēju veikalā, kur nostrādāja ļoti īsu laiku. Nākamā darba vieta bija kolhozs “Robežnieki”— Okolicas fermā Ināra slauca govis. 1992. gadā apprecējās un jau decembrī piedzima dvīnīši: Aleksandrs un Anatolijs. Trīs gadus atradās bērnu kopšanas atvaļinājumā, pēc tam stājās bezdarbnieku uzskaitē Nodarbinātības valsts dienestā. Bet darbu atrada, pateicoties toreizējās Skuku pasta nodaļas vadītājai Žannai Ļackai, kura burtiski pierunāja Ināru iet strādāt par pastnieci. Inārai pastnieces darbu īsti negribējās, jo bērni tomēr vēl bija mazi, jaunais darbs nozīmēja daudz laika pavadīt ceļā, braukt uz velosipēda... Tas viss šķita sarežģīti, bet viņa piekrita un nostrādāja gandrīz desmit gadus: no 1997. gada janvāra līdz 2006. decembrim, kad vietējā pasta nodaļa tika slēgta un štatu samazināšanas procesā Ināra atkal palika bez darba.

Viņa sāka apgūt jaunu profesiju un 2007. gada maijā ķērās pie darba Skuku aprūpes centrā. Var sacīt, ka atgriezties darba tirgū palīdzēja gan liktenīga sakritība, gan veiksme, gan pašas uzņēmība. Lūk, kā to laiku atceras centra vadītāja Konstance Kirsanova: “Jaunajam aprūpes centram vajadzēja darbiniekus, un kadru piemeklēšanas jautājumā es cieši sadarbojos ar toreiz vēl pagasta padomes priekšsēdētāju Ēriku Gabrusāni. Viņa man nosauca tos, kuri palikuši bez darba, tostarp arī Ināru, un ieteica tikties ar šiem cilvēkiem, veikt pārrunas un izvēlēties centram darbiniekus. Es tā arī izdarīju. Sadarbībā ar rajona padomi mums bija uzrakstīts projekts, lai apmācītu jaunos darbiniekus. Viens no projekta dalībniekiem saprata, ka nebūs spējīgs strādāt šo darbu un atteicās no mācībām. Līdz ar to Inārai radās iespēja iegūt profesiju — viņa studēja Sociālās pedagoģijas un sociālā darba augstskolā ”Attīstība”, mācības tika organizētas uz Daugavpils universitātes bāzes. Iesākusi strādāt, Ināra mācījās arī šoferu kursos un ieguva autovadītājas tiesības.”

Ieguvusi 1. līmeņa sociālā darbinieka specialitāti, Ināra atkal iestājās augstskolā un pirms gada to pabeidza, izvēlētajā profesijā saņēma kārtējo izglītības dokumentu par jau 2. līmeņa sociālā darbinieka specialitāti. Centrā viņa arvien ir kā sociālā aprūpētāja, saņem minimālo atalgojumu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ģimene tur palielu saimniecību: četras govis, sivēnus, vistas. Ināras vīrs Sergejs ir robežsargs, divatā varētu iztikt ar ienākumiem no algas, bet ir jādomā par bērniem, kuriem decembrī būs 19 gadu. Abi studē Daugavpilī Latgales sakaru un transporta skolā, būs elektriķi. Jo bērni lielāki, jo lielākas ir vēlmes un arī objektīvi vajag vairāk ko pirkt.

Ināra var palīdzēt pie datoriem, var salabot radio, apmācīt strādāt ar mobilo tālruni, pieskrūvēt plauktu un daudz ko citu. Centrā nav darbinieka, kas risinātu tamlīdzīgas tehniskas dabas problēmas, visi vēršas pie Ināras. Viņa arī fotografē pansionāta pasākumus. Cenšas visu iemūžināt — sākot ar jubileju, beidzot ar radinieku apciemojumiem. Video ir labi, bet fotogrāfijas veciem cilvēkiem ir tuvākas sirdij. Sirmgalvji labprāt pārcilā ne tikai savas jaunības un darba mūža fotogrāfijas, bet arī tās, kas tapušas viņu jaunajā dzīvesvietā.

— Ināra! Masu saziņas līdzekļos parādās informācija, ka jūsu profesijas pārstāvji aiziet no darba niecīgā atalgojuma dēļ. Kāds īsti ir sociālā aprūpētāja darbs, ja jau tas tik zemu novērtēts?

— Darbs ar veciem cilvēkiem ir pats smagākais, kāds var būt. Ļoti sarežģīti strādāt. Šie ļaudis ir nodzīvojuši garu mūžu, gadu gaitā viņiem izveidojies katram savs noturīgs dzīves stereotips. Daži mūs, jaunos, vairs pavisam nesaprot, bet arī ieskaidrot viņiem neko nevar atšķirībā no maza bērna, kurš aug un attīstās. Uz viņiem nevar paaugstināt balsi — vecīši uzreiz apvainojas. Ja vakarā vai naktī viņi sastrīdas vai kas cits atgadās, jau agri no rīta sēž gaitenī un gaida mūs, lai padalītos savā sāpē. Viņi visi ļoti gaida kādu, ar kuru var vienkārši parunāties, kurš viņus uzklausītu. To, cik ļoti viņi bija noilgojušies pēc manis, es sevišķi stipri sajutu, kad atgriezos no atvaļinājuma.

— Vai kādu no saviem aprūpējamajiem pazīstat kopš darba pastā?

— Pastu es iznēsāju citā iecirknī, no tās teritorijas neviena šeit šobrīd nav. Bet abiem darbiem ir līdzīgas iezīmes. Arī pastā strādājot, bija bieži jātiekas ar veciem cilvēkiem, viņi labi zināja, kurā dienā atnākšu, un ļoti gaidīja. Vienmēr parunājās, centās izzināt kādus pagasta jaunumus, lūdza kaut ko nopirkt un atnest. Arī tagad man nākas uzturēt sarunu ar pansionāta iemītniekiem, kaut ko nopirkt un atnest pēc viņu lūguma, samīļot, nogludināt konfliktus.

Jāatzīst, ka ne visi spēj šeit iejusties, kaut arī aprūpes centrs atrodas viņiem ierastajā lauku vidē. Daudziem ir ļoti smagi aiziet no mājām, lai sāktu dzīvot šeit, grūti adaptēties. Katru dienu kādu mierinām, sak, vecums pienācis, ko darīt, ja spēki zūd. Kad bija bagātāki gadi, centāmies aizvest parādīt, kas notiek dzimtajās mājās. Gadās, ka radi paņem paciemoties un atved atpakaļ. Te katram savs raksturs: viens ātrāk samierinās ar pārmaiņām, cits lēnāk, viens neprasās mājās, cits par mājām vien runā, jo tiešām nav vienkārši pamest māju, kurā mūžs nodzīvots.

— Mūsdienu sabiedrībai bieži pārmet vienaldzību. Kādi ir šo veco ļaužu radinieki?

— Dažādi. Ir tādi, kuri atved savus tuviniekus un ilgi šeit vairs nerādās. Kad radu aizmirstais centra iemītnieks aiziet mūžībā, mums nākas uzklausīt dažādus pārmetumus. Ļoti smagi ir brīži, kad kāds nomirst. Tas skar visus. Pirmām kārtām ziņojam direktorei un radiem, ja tādi ir. Varbūt viņi paši gribēs apglabāt, varbūt mums nāksies to darīt. Paziņot par nāvi ir ļoti smagi, bet kaut kā taču tas ir jāpasaka. Tomēr vēl smagāk ir redzēt, kā cilvēks dziest tavu acu priekšā. Sākumā bija neizturami smagi, tagad jau esam samierinājušies, jo sapratām, ka no tā izvairīties nav iespējams.

Man gan vairāk gribas stāstīt un akcentēt pozitīvos piemērus. Centrā dzīvo vecmāmiņa, kurai novembrī apritēs 91 gads. Viņu regulāri apciemo meita, bet vēl biežāk — znots, kurš sirmgalvi ļoti mīl un sava atvaļinājuma laikā vasarā aizved uz laukiem paciemoties. Kādai citai mūsu iemītniecei dēls un meita dzīvo ārzemēs, bet, viesojoties Latvijā, vienmēr paņem māti uz savām mājām Daugavpilī. Ir kāda vecmāmiņa, kuru regulāri apciemo mazmeita no Krāslavas. Vienai citai vecmāmiņai mazmeita dzīvo Anglijā un vismaz divas reizes nedēļā piezvana parunāties. Turklāt mazmeita piemaksā par vecmāmiņas dzīvošanu aprūpes centrā. Kad atbrauc ciemos, vienmēr atved ciemakukuli. Šāda tuvinieku attieksme arī centra darbiniekiem rada sirdsprieku, jo neviens no mums, kaut cik mīļš un rūpīgs būtu, nevar aizstāt bērnus un radus. Katrs centra iemītnieks gaida savus tuviniekus, ļoti viņus mīl.

Mums ir prieks, kad izveidojas pāri. Centrā mīt veci cilvēki, bet arī viņiem rodas savstarpējas simpātijas, kas pāraug mīlestībā. Tas tā notiek, jo iemītnieki daudz laika pavada kopā: skatās televizoru, dodas uz ēdnīcu, pastaigājas, apmeklē koncertus, kurus sniedz dažādi mūsu sadarbības partneri. Pirmais pāris, kas izveidojās centrā, mīt vienā istabiņā. Tagad redzam, ka ir izveidojies vēl viens. Tā viņi vieglāk pārvar vientulību. Kad mēs atrodam sev otru pusīti, mums taču arī kļūst vieglāk dzīvot!

— Paldies par jūsu ļoti vajadzīgo darbu! Lai centrā vairāk laimīgu brīžu!

Juris ROGA