Visjaunākais uzņēmējs

Mūsu dīvainā valsts taču nežēlo līdzekļus milzīgajai ierēdņu armijai, kuri arī noveda Latviju līdz liktenīgai robežai, nemaz nerūpējoties par daudzbērnu ģimenēm. Drosmīgie vecāki, kuri ir ļoti ticīgi cilvēki, iemācījušies paļauties tikai uz saviem spēkiem un Dieva palīdzību. Lieliski atceros, kā, mainoties laikmetiem, es gadījos vienā braucienā uz Poliju ar Jevģēniju un Olgu, kur viņi dzīvi interesējās par tirgus ekonomikas ābeci. Grūtajos deviņdesmitajos gados pēc postošajām naudas reformām Jevģēnijs uzdrošinājās eksperimentēt, kad atvēra mūsu pilsētā makšķerēšanas piederumu kiosku. Pēc padomju laiku totālā preču deficīta tas privātais tirdzniecības punkts mums, makšķerniekiem, šķita īsta Klondaika. Un pirmos importa zvejas rīkus mēs ar azartu iegādājāmies kioskā Rēzeknes un Raiņa ielu krustojumā. Tā sākās komercprocess, un ar laiku individuālais uzņēmums “Kotra” pārtapa par firmu “Reta”, kura pašlaik nodrošina darba vietas ne tikai tēvam un mātei, bet arī vecākajai meitai Marijai. Tēvs nodarbojas ar apgādes jautājumiem un stāv aiz letes, nepieciešamības gadījumā pārdevēja pienākumus pilda sešpadsmit gadus vecā meita, bet māte ir ģimenes firmas grāmatvede..

Tikai šodien runa nav par viņiem, bet par visjaunāko Krāslavas uzņēmēju. Pavļikam Podjavam ir tikai četrpadsmit gadu. Darbīgais devītās klases audzēknis pēc mācībām skolā steidzas uz ... savu velodarbnīcu, kurai tēvs ierādīja telpu makšķerēšanas piederumu ģimenes veikalā. Arī pirms tam Pavļikam nācās noņemties ar divriteņiem, kuru ģimenē ir tieši seši. Neskaitot septīto, vecmāmiņas braucamrīku. Tā jau nu sa- gadījās, ka mūsu sarunas laikā veikalā iegriezās vecmāmiņa Veronika un, uzzinājusi par mana apciemojuma iemeslu, pateica vajadzīgu frāzi: “Savos 77 gados es turpinu griezt pedāļus — citādi visur nevar paspēt. Agrāk mans vecais velosipēds ripoja gliemeža gaitā, bet pēc tam, kad to pārmontēja mazdēliņš, traucas gluži kā spārnos. Malacis puika!”

Tēvs norādīja uz zēna neatlaidību: “Ja apņemas kaut ko izdarīt, nepametīs, kamēr paveiks līdz galam, kas meistaram ir ļoti svarīgi.” Es jau labi zinu: rakstura vien ir par maz, katram amatam vienmēr ir savi noslēpumi. Ļoti savlaicīgi krustdēla audzināšanā iesaistījās Rīgas tēvocis Nikolajs. Viņš arī iepazīstināja Pavļiku ar bijušo velobraucēju Arkādiju, vienu no labākajiem galvaspilsētas divriteņu transporta remontstrādniekiem. Velodarbnīcā Teikā nedēļas laikā zinātkārais puika ar prieku uzņēmās meistara palīga pienākumus. Strādāja vienādi ar pieredzējušiem meistariem, visu “lika aiz auss”, uzdeva daudz jautājumu. Tagad taču izplatītas daudzas velosipēdu markas, bet katrai firmai savas viltībiņas, tās tad arī centās izdibināt mūsu Pav-ļiks. Toreiz arī noskaidrojās, ka īstā velodarbnīcā jābūt speciālām atslēgām, stendiem, citiem remonta piederumiem un, protams, rezerves daļu klāstam. Visu nepieciešamo Pavļika individuālajam uzņēmumam palīdzēja iegādāties tēvs. Kad laikrakstā “Ezerzeme” parādījās reklāma par jauno velodarbnīcu, sāka pienākt pasūtījumi pat no Dagdas. Sākumā bija kautrība, un, lai pirmie kucēni nebūtu jāslīcina, jaunais meistars patrenējās ar drauga Kirila divu riteņu transportu. Pilnībā pārmontēja velosipēdu ar sarežģītu ātrumu pārslēgu, un viss izdevās! Vēlāk, kad remonta procesā radās problēmas, palīgā nāca tēvs. Tā ar katru dienu iesācējs meistars krāj nepieciešamo pieredzi: līmē kameras, uz stenda iztaisno riteņus, nomaina spieķus, regulē konusu savilkšanu un bremžu klučus, viegli var noteikt velotransporta ķēžu nodilumu... Viņš remontē pieaugušo un bērnu velosipēdus, invalīdu ratiņus.

Pirmā alga ir neaizmirstams notikums katram cilvēkam. “Par ko tu sapņo, Pavļik?” es pajautāju. Un meistars uzreiz atbildēja: “Krāju naudu skuteram, gribu pats nopirkt.”

Noslēdzot šo neparasto tēmu, es nodomāju, lūk, ko. Bezdarbs ir mūsu grūtās dzīves lāsts. Un tajā pašā laikā mūsu pilsētā nav mājamatnieku remontdarbnīcu, kur varētu salabot lietussargu un citus sadzīves sīkumus, uzasināt nažus, šķēres, vēl jo vairāk saremontēt elektrisko zāliena pļāvēju, makšķeru spoles un kātus, skuteru, mopēdu... Ceru, ka 14 gadus jaunā Pavļika pieredze var noderēt pieaugušajiem onkuļiem, kuri nebeidz gausties, lai viņi pievērstos amatiem, kas ir pat ļoti pieprasīti. ... Agri nobriedušais jauneklis cenšas paspēt visur — mācībās, sportā, nodarbībās mūzikas skolā. Tēvs aizrāva viņu ar makšķerēšanu, un Pavļiks pastāstīja man, ka kādu reizi ar gruntsmakšķeri izvilka 2,5 kilogramu smagu plaudi. Tāda laime uzsmaida ne jau kuram katram pieaugušajam.

Aleksejs GONČAROVS