Palīdzēja nejauša tikšanās

“Savulaik vecāki dzīvoja Vaivodos. Tā kā mammai nācās daudz strādāt, mani atdeva audzināt vecmāmiņai uz Svariņiem,” Anna kavējas atmiņās. ”Arī šobaltdien dzīvoju vecmāmiņas lielajā mājā. Manā bērnībā tā bija pilna cilvēku, te dzīvoja vecmāmiņa ar vectētiņu, kuriem bija trīs bērni, tante ar savu ģimeni, es. Pamazām tā palika tukšāka un tukšāka — kurš nomira, kurš mainīja dzīvesvietu, šodien tajā dzīvoju viena pati. Pārtieku no invaliditātes pensijas un nelielās piemājas saimniecības.

Par invalīdu brālību “Nema” biju informēta sen, tostarp daudz izlasīju “Ezerzemē” par šīs nevalstiskās organizācijas aktivitātēm”, bet kaut kā neuzdrošinājos viņus traucēt, nemeklēju kontaktus, lai gan vienai dzīvot nav viegli. Palīdzēja nejaušība — šovasar paziņa devās saņemt pārtikas paku uz brālības noliktavu un es sastādīju viņai kompāniju. Šeit satiku “Nema” priekšsēdētāju Mārīti Zariņu, sākām sarunāties, un viņa mani pārliecināja atnākt ciemos vēlreiz, lai iepazītos ar citiem biedriem, paskatītos, ar ko šeit nodarbojas. Jūlijā es šeit tikai ciemojos, bet šodien jau esmu pilntiesīga biedre.”

Anna uzsver, ka tieši jaunas kontaktēšanās iespējas viņai bija ļoti svarīgs arguments iesaistīties biedrības aktivitātēs. Brālības biedri deva iespēju Annai strādāt noliktavā un atkal sajust sevi noderīgu sabiedrībai — arī tās ir labas izjūtas, kuru dēļ katru otrdienas rītu ir vērts mērot ceļu no Svariņiem uz Dagdu. Lai gan darbs ir tikai dienas pirmajā pusē, Anna mazpilsētā spiesta pavadīt visu dienu, jo sabiedriskais autotransports kursē reti — mājupceļā var doties tikai piecos vakarā.

“Es ļoti nožēloju tikai to, ka neatnācu parunāties ar Mārīti agrāk,” turpina Anna. “Tiem invalīdiem, kuri šodien šaubās: nākt vai nenākt, es silti iesaku nebaidīties, noteikti atnākt uz brālību un pamēģināt atrast šeit sev kaut ko interesantu. Es nekad savā mūžā neesmu darbojusies nevienā amatierkolektīvā, bet šeit man pavērās tāda iespēja. Nekad neesmu dejojusi, šeit mani iemācīja dejot, nekad neesmu uzstājusies uz skatuves, šeit man radās tāda iespēja: pirmoreiz es dejoju uz skatuves invalīdiem veltītajā pasākumā Gulbenē.”

Brālības “Nema” valdes priekšsēdētāja Mārīte Zariņa pastāstīja, ka Anna pierādījusi sevi arī citās jomās. Viņa bija pirmā no biedriem, kura izteica gatavību piedalīties Veselības dienas pasākumos Dagdā kā nūjotāja. Anna cenšas iet kopsolī ar laikmetu — viņai ir mobilais tālrunis, televizors, portatīvais dators ar interneta pieslēgumu, pateicoties tam paveras plašas komunicēšanas iespējas ar tuviniekiem un paziņām citās pilsētas.

Brālība saņēmusi ielūgumu uz pareizticīgo konferenci, kas 27. ok-tobrī notiks Rīgā, Anna nekavējoties internetā izpētījusi visu iespējamo informāciju un padalījusies tajā ar citiem biedriem. Anna kļuvusi par koordinatori starp brālību un kādu smagas slimības piemeklētu gulošu invalīdi Svariņos, kura arī ir brālības biedre.

Mārīte: “Tā ir ļoti jauka meitene, gribam, lai arī viņa jūtas maksimāli labi. Anna palīdzēs uzturēt šo saikni, jo mums arī nav iespēju bieži izbraukāt uz laukiem. Gribu pateikt, ka mūs visus šajā darbā vieno savstarpējs pievilkšanās spēks. Ir cilvēki, kuri mūsu aktivitātēs noraugās no malas, sauc mūs par trakajiem un ļoti, ļoti saudzē paši sevi. Mēs, slimi būdami, paši brīnāmies, nez, no kurienes rodas šis spēks darīt citiem labu, kad dažreiz pat veselie tādu slodzi neiztur. Bet mums tā ir interesantāk dzīvot, mēs jū- tamies labi, darot labu otram. Kad cilvēks smagi saslimst, viņš vai nu kļūst labsirdīgs un ļoti izpalīdzīgs, vai nu uzreiz noslēdzas, kļūst agresīvs un visos saskata ļaunumu, bet pats mokās šajā negatīvismā. No tā vissmagāk cieš viņa tuvinieki. Tieši sirsnības un pozitīvas attieksmes priekšā visas slimības atkāpjas.”

Arī Anna uzskata, ka nevar slīgt pesimismā: “Pat ja šķiet, ka dzīve beigusies, vajag spēt pārvarēt sevi. Galu galā katram līdzās ir kaimiņi, kas var nākt palīgā. Man ir ļoti labi kaimiņi, ar kuriem labi sadzīvoju un vienmēr varu rēķināties ar viņu palīdzību, kad tā ir nepieciešama. Ar visiem radiem labi sadzīvoju, viņi apciemo mani, es cenšos apciemot viņus. Internets lieti noder, lai es sazinātos ar radiem un tuviniekiem Dagdā, Valmierā, Rīgā, ar brālēnu Londonā, bet nekas nespēj aizstāt tiešos kontaktus.” Viens no Annas hobijiem ir puķu audzēšana — viņa sagādāja lielu pārsteigumu brālības biedriem, atnesot klēpi pašas izaudzēto gladiolu, kuras dāvināja projekta “Dzīve ziedu pļavā” noslēguma pasākuma dalībniekiem. Audzē arī citas puķes, vienīgi rozes viņai neaug. Vēl Anna aizraujas ar kulināriju, konkrēti patīk cept tortes un pīrādziņus, kurus jau degustējuši un atzinīgi novērtējuši arī brālības biedri. Vecajā piemājas dārzā aug ābeles, ogu krūmi, avenes, zemenes. Anna mīl vārīt dažādus ievārījumus, visus pati nespēj apēst, bet ir kas palīdz — izdala radiem, liek galdā ciemiņiem. Annai vasarā nav laika skumt, vientulība biežāk piezogas ziemā, kad sniegs nošķūrēts, malka sanesta un vairs nav ko darīt. Agrāk Anna ņēma rokās adāmadatas, lai adītu siltus svīterus un sieviešu cepures, bet tagad adīt vairs nevar, būs jāmeklē jauna nodarbe.

Juris ROGA