Smagā darbā gūti panākumi

“Īpaši liels prieks ir, kad skolā strādāt atgriežas mūsu bijušie skolēni, jo viņi labi zina šo vidi un cilvēkus,” uzsver V. Gekiša. “Vācu un angļu valodas skolotāja Marija ir ļoti aktīva un velk līdzi ne tikai skolēnus, bet arī savus kolēģus. Bieži vien gadās tā, ka Latvijā cilvēki nevar apgūt pat otru valodu, bet Marija ir apguvusi vairākas. Viņa ir nozīmīgs palīgs skolas administrācijai. Viņa ir ne tikai ideju ģenerators, bet pati tās arī realizē. Es ar prieku apmeklēju Marijas stundas, kas ir ļoti labi organizētas, interesantas, un vecāki ļoti apmierināti, ja viņu bērna klasei par skolotāju tiek Marija. Viņa, protams, ir ļoti prasīga, jo pati daudz dara un motivē uz darbu citus.

Marija iesaista skolēnus dažādās aktivitātēs, viena no tādām ir Eiropas Comenius projekts, kas pavēra sadarbības iespējas ar ārzemju bērniem, agrāk mums tā nebija. Pateicoties tieši viņai, mūsu skolēniem un skolotājiem bija iespēja apceļot daudzas valstis, arī pie mums ciemojās šo valstu delegācijas. Tas ir liels ieguvums, jo tā mūsu skolēni labāk apgūst valodas. Ikdienā bērni bieži vien baidās komunicēt svešvalodā — blakus sēž latvietis, vieglāk pajautāt latviski. Bet, aizbraucot uz ārzemēm, viņš nonāk vidē, kur neviens nesaprot ne latviešu, ne krievu valodu. Gribi vai negribi, jāsāk runāt, un tiek nojaukta barjera, kas ir ļoti daudziem. Kad nav citas iespējas komunicēt, kā tikai svešvalodā, mūsu skolēni bieži sev par pārsteigumu atklāj to, ka zina angļu valodu pat labāk nekā citu valstu skolēni. Tas arī ir Marijas nopelns.

Vēl viena būtiska lieta: vienmēr ir tā, ka vajag paspēt ielekt īstajā vilcienā. Marija uzrakstīja projektu, līdz ar to ievilka mūsu skolu tajā vilcienā, tālab šodien pie mums mācās spāņu skolēni (šajā projektā varēja iesaistīties tikai tad, ja skola piedalījās iepriekšējos). Atkal mūsu bērni skolā runā angliski, jo citā spāņi nerunā. Skatos, arī 5. un 6. klases bērni komunicē ar viņiem, jo visiem ir interesanti. Tas, savukārt, veicina valodas apguvi, kas saskan ar vecāku vēlmi — aptaujā pirmajā vietā viņi lika svešvalodas.

Četri mūsu bērni decembrī bez maksas dosies uz Spāniju — tas arī ir Marijas nopelns. Kad mēs braucam uz ārzemēm, mūs visi tur pamana, jo Marija ir ļoti komunikabls cilvēks, turklāt nekad nebrauc tukšām rokām, vienmēr izdomā veidu, kā skaisti prezentēt Latviju un Dagdu.”

Pirmā skola

Marijas Micķevičas dzimtā vieta — Konstantinovas pagasta Nartiši. No pirmās līdz ceturtajai klasei mācījās Ščedrātu sākumskolā. Starp citu, jau tajos laikos skolā bija apvienotās klases, jo trūka bērnu. Tieši tālab skolotāja, kura dzīvoja kaimiņos, pierunāja Marijas vecākus laist bērnu skolā jau sešu gadu vecumā, un viņa izrādījās jaunākais skolēns visā sākumskolā, kura tomēr tika reorganizēta. Tālākās skolas gaitas Marija turpināja Dagdā. 5. un 6. klase pagāja, mācoties ēkā, kur tagad atrodas novada dome, pēc tam skola pārcēlās uz lielo ēku, kur tagad ir pirmsskolas izglītības iestāde. Pēc pamatskolas izglītības iegūšanas Marija turpināja mācības Dagdas vidusskolā, kuru pabeidza 1981. gadā un iesāka vācu valodas studijas Latvijas Universitātes svešvalodu fakultātē neklātienē. Valodas tolaik bija topa augšgalā, konkurss — vienkārši milzīgs.

Pirmā darba vieta

Līdz ar studijām Marija sāka strādāt Skaistas pamatskolā, kur mācīja ģeogrāfiju, vācu valodu, strādāja par internāta skolotāju, bija direktora vietniece audzināšanas darbā. Ar 1995. gadu sāka strādāt Dagdas vidusskolā amatu apvienošanas kārtībā par vācu valodas skolotāju. Tolaik vidusskolā bija daudz vācu valodas stundu un toreizējā skolas direktore palūdza Mariju izlīdzēt, uzņemoties mācīt vismaz dažas stundas nedēļā. No dzīvesvietas nebija tālu, sabiedriskais transports kursēja labi, nebija problēmu.

1999. gadā Marijas karjera Skaistas pamatskolā beidzās, jo viņai piedāvāja darbu rajona izglītības nodaļā. Paralēli jaunajam darbam viņa joprojām turpināja strādāt Dagdas vidusskolā, kur strādā arī šodien. Viņai ir saglabājies daudz patīkamu un spilgtu atmiņu par to darba mūža daļu, kas pavadīts Skaistas pamatskolā. Tieši tajos gados viņa ieguva veselības mācības skolotājas izglītību un bija pirmā Krāslavas rajonā, kura sāka aktīvi popularizēt veselību veicinošo skolu ideju, sāka dibināt veselību veicinošo skolu tīklu, jo toreiz parādījās jauns mācību priekšmets — veselības mācība. Šajā jautājumā Marijai daudz domubiedru visā Latvijā, ar kuriem viņa satiekas, atceras daudz interesanta no tiem laikiem.

“Tieši tajos gados sākām startēt projektos,” atceras Marija. ”Skaistā bijām tik droši, ka uzaicinājām cilvēku no Anglijas, kas pie mums veica aptauju par veselīgas ēšanas paradumiem. Šie pirmie soļi darbā ar projektiem man parādīja, ka ir nepieciešams apgūt angļu valodu. Iestājos Daugavpils universitātē neklātienē studēt angļu valodu un 2002. gadā saņēmu diplomu. Angļu valodas studiju laiks bija varbūt pats smagākais dzīvē, jo mācības nācās savienot ar darbu un rūpēm par ģimeni. Pirms tam biju ieguvusi maģistra grādu pedagoģijas apakšnozarē. Maģistra darba tēma bija par skolas un ģimenes sadarbības aspektiem. Veicu pētījumu, ar kuru piedalījos starptautiskajā semināra Vācijā, šo pieredzi apkopoju un pastāstīju arī Latvijā.” Kad administratīvi teritoriālas reformas rezultātā izveidojās novadi, par Marijas pamatdarbavietu kļuva Dagdas novada Izglītības, kultūras un sporta nodaļa. Viņa ir nodaļas vadītāja un amatu savienošanas kārtībā turpina pasniegt vācu un angļu valodas stundas vidusskolā. Kopā ar citiem skolotājiem viņa piedalās projektā “Pedagogu konkurētspējas veicināšana izglītības sistēmas optimizācijas apstākļos”, bet no visa Dagdas novada pedagogu saimes ir vienīgā, kura pretendē uz visaugstāko līmeni — piekto kvalitātes pakāpi.

Atkarīga no transporta

“Arī tas prasa papildus ļoti daudz darba,” atzīst Marija. ”Ne jau algas dēļ man to vajag, jo skolotāja darbu valsts šodien apmaksā hobija līmenī. Pretendējot uz piekto kvalitātes pakāpi, esmu iesākusi vākt portfolio — tas māca apkopot un sistematizēt to pieredzi, kas iegūta iepriekšējā darba posmā. Bet ne jau papīri ir galvenais, svarīgākais ir atskats uz paveikto. Nozīmīgākais mana darba rezultāts ir mani bijušie un tagadējie skolēni.

Katrs cilvēks var kļūdīties, bet katrs skolotājs vairāk vai mazāk cenšas kaut ko darīt bērnu labā, rīko dažādus ārpusstundu pasākumus, piedalās projektos, pēc iespējas interesantāk organizē mācību stundas, ievieš informācijas tehnoloģijas. Šajā mācību gadā īpaši man patīk iet uz savām stundām, jo kabinets ir pilnībā renovēts, aprīkots ar jaunām mēbelēm, ir dators ar interneta pieslēgumu. Viss jauns, skaists, ir bauda strādāt. Katru vakaru mājās ilgu laiku pavadu, gatavojoties savām stundām, izplānojot, kā būtu interesantāk tās novadīt. Patīk izstrādāt jaunas un jaunas tēmas, pastāstu arī citiem skolotājiem lietas, ar kurām varu padalīties pieredzē.

Jā, tas prasa daudz laika, faktiski visa dzīve aizrit darbā. Ja man būtu autovadītājas tiesības, es varētu skriet ātrāk. Tas ir liels trūkums, ka jābrauc ar reisa autobusu, esmu ļoti atkarīga no transporta.”

Ģimene

Šodien Marija dzīvo Krāslavā personīgajā mājā. Intervijas laikā viņa vairākkārt uzsvēra: “Man atbalstoša un saprotoša ģimene, kad bērni bija mazi un es daudz mācījos, ļoti atbalstīja dzīvesbiedrs.”

Marijas ģimenē ir divas meitas — Anete un Evija. Abas nolēmušas iegūt ārsta profesiju, abas studē Rīgas Stradiņa universitātē attiecīgi ceturtajā un pirmajā kursā. Savulaik, strādājot Krās- lavā rajona izglītības nodaļā, Marijas darba specifika bija saistīta ar skolotājiem un bērniem. Viņai bija iespēja iesaistīt bērnus dažādās starptautiskās aktivitātēs, tāpēc viņa tam arī nežēloja spēkus un laiku, un deva iespēju ceļot arī saviem bērniem, piedaloties dažādos projektos. Viņi bija nometnē Krasnodarā (Krievija), Zviedrijā, Anglijā un Spānijā. Marija akcentē, ka valoda ir palīglīdzeklis kāda noteikta mērķa sasniegšanai. Viņas meitām interesē eksaktās zinātnes, un pašlaik, studējot augstskolā, valodu zināšanas viņām atvieglo nepieciešamo priekšmetu apguvi. Literatūra var būt krievu, angļu un vācu valodā, viņām tas problēmas nesagādā.

Hobiji

Viens no Marijas hobijiem ir ģimenes puķu dārza ierīkošana. Mazā sirdij mīļā mājiņa vasarā slīkst puķēs. Bija laiks, kad Marijai ļoti patika gladiolas, dažus gadus dārzā ziedēja līdz 200 gladiolām, bet tad tās piemeklēja slimība, un šīs puķes nācās likvidēt. Katru gadu Marija nopērk un iestāda kādu rozi — viņai tās arī ļoti patīk, līdzīgi kā ziemas dālijas un jebkura cita puķe. Katru vasaru Marija gaida ar lielu nepacietību, jo tas ir laiks, kad atpūšas kopā ar ģimeni: “Esam visi četri kopā ceļojuši uz Poliju, Zviedriju, Horvātiju, Slovākiju, Ungāriju un Ukrainu. Kad meitām sākās studiju laiks augstskolā, ceļojām nepilnā sastāvā. Divus gadus pēc kārtas ceļoju uz Turciju, šogad tā bija kā dāvana jaunākajai meitai par skolas beigšanu. Cilvēkam ir jāredz, kā dzīvo citi, jāiepazīst cita kultūra. Kāpēc mani tik fascinē Turcija, ka braucu turp divas reizes? Jā, man sacīja, ka tur baisi iet pa ielu, baidīja, ka nozags meitas un stāstīja citus briesmu stāstus. Patiesībā Turcijā tiek maksimāli daudz darīts viesu drošībai un šī valsts ir iemīļotākais ceļojuma galamērķis tūristiem no Eiropas. Tur ir komforts. Silta jūra, gaiss, tās dienas pavadījām jūrā un saulē.

Palīdz ticība

Marijai nākas daudz lidot, tāpēc neatturējos pajautāt: “Vai nav bail kāpt lidmašīnā?” Sarunbiedre apgalvo, ka, darbojoties skolu projektos, lidojums kļuvis par pierastu lietu. Bieži iznāk lidot kopā ar skolēniem, tiek izmantoti dažādu aviokompāniju pakalpojumi. “Neviens nezina, kas mūs sagaida, bet ir jādomā gaišas domas,” turpina Marija. “Es vienmēr domāju, ka viss būs labi, un Dieviņš mūs ir sargājis. Psiholoģiski ir sarežģīti, bet, kaut arī neesmu aktīva baznīcas apmeklētāja, es tomēr esmu katoliete, un ir jātic. Kad esmu ārzemēs, vienmēr apmeklēju maksimāli daudz dievnamu, neraugoties uz to, kādai konfesijai tie pieder. Man palīdz ticība.”

Kolekcijas

Cilvēki, kuri daudz ceļo, parasti mīl fotografēt, kā arī ir lieli kolekcionāri. Marija nav izņēmums. Tiesa, gadu gaitā akcenti ir mainījušies. Sākumā no katra ceļojuma pārveda kādu krūzīti — to sakrāts pilns plaukts. Pēc tam veda šķīvīti ar uzrakstu, no kuras vietas tas ir. Pēc tam tos nomainīja pavisam neliela, bet tāpat praktiska manta — plakans magnētiņš ar kādu konkrētai valstij raksturīgu attēlu, kuru var pielipināt pie ledusskapja durvīm vai citur. Visbeidzot — salvetes. Tas ir ļoti spēcīgs Marijas hobijs, par kuru tā neaizmirst ne mirkli. Šis intervijas laikā Marija nodemonstrēja viņas kolekcijā vēl nebijušu salveti, kuru nupat bija atvedusi no Asūnes. Viņa domā kādu dienu sarīkot salvešu izstādi, tikai jāpārdomā koncepcija un vajag skaisti noformēt. Ne tikai darba specifikas dēļ Marija vispār mīl lasīt grāmatas. Pēdējā laikā viņu vairāk saista psiholoģiska un pedagoģiska satura grāmatas. Pagaidām pēdējā izlasītā grāmata ir Stīvena Koveja “Veiksmīgu cilvēku septiņi paradumi”.

Marija: “Tajā atradu interesantus izteicienus, piemēram, ”Mēs varam mainīt tikai sevi, nevis otru” vai “Zini, ka tev katrreiz ir izvēle un atbildība par savu rīcību!”. Šīs un citas dzīves gudrības cenšos iemācīt arī saviem bērniem. Tagad viņiem iznāk reti būt mājās, daudz komunicējam attālināti. Manas meitas pieradušas pie grūta darba, jo augot redzēja, ka citādāk dzīvē neko nevar sasniegt. Tikai smagi un godīgi strādājot!”

Juris ROGA