Palīdzība dievnamam

Kā lai nepalīdz tik cildenā darbā! Zoja Taraseviča, kura piezvanīja redakcijai, veic Svētā Nikolaja pareizticīgo baznīcas vecākā pienākumus. Draudze, kā vairākums laukos, ir neliela, uz dievkalpojumiem pulcējas labi ja pāris desmiti ticīgo. Taču ne par to ir runa. Galvenais, ka dievnams dzīvo. Kaut arī ne bieži, taču te notiek dievkalpojumi, tos vada tēvs Mihails, kurš bez Šķeltovas apkalpo vēl trīs draudzes. Turklāt šopavasar, maijā, ticīgie kuplā skaitā nosvinēja senās koka baznīcas 175 gadu jubileju.
“Tieši toreiz, jubilejas atzīmēšanas dienā, mūsu pagasta pārvaldniece Irēna Maļuhina arī piedāvāja nokrāsot dievnamu,” stāsta Zoja. “Baznīca patiešām izskatījās nepievilcīga. Tāpēc šo ideju mēs ar prieku ņēmām vērā. Tēvs Mihails parūpējās par krāsu iegādi, bet pārvaldniece atsūtīja pie mums bezdarbniekus “simtlatniekus”. Turklāt ne jau kuru katru, bet tādus, kuri daudzmaz orientējas remonta jautājumos. Un darbs sāka kūsāt. Turklāt Irēna pati vairākkārt apmeklēja objektu, kontrolēja, deva lietišķus padomus. Vispār viņa ir apbrīnojami labestīgs un atsaucīgs cilvēks, kurš uzticētos pienākumus pilda nevis formāli, bet no visas sirds. Viņa ir pirmais palīgs visu draudzes svētku organizēšanā. Un, cik man ir zināms, ne tikai mūsu baznīcā, bet arī pārējos dievnamos, kas atrodas pagasta teritorijā. Tāpēc novēlu viņai un visai viņas ģimenei stipru veselību, panākumus darbā, Dieva svētību. Lūk, tādu monologu man nācās noklausīties. Un es pēkšņi nodomāju, cik tomēr daudz ir atkarīgs no tā, kā rokās atrodas vadības groži. Un, iespējams, tieši te jāmeklē iemesli tam, ka laukos vēl kūsā dzīve. Kas sakāms konkrēti par Šķeltovu, mūsu laikraksts vairākkārt stāstīja, ka te vēstures gaitā iedibinājusies dažādu konfesiju pārstāvju mierīga līdzāspastāvēšana. Arī, manuprāt, lielā mērā pateicoties tam, ka draudzes netika dalītas uz vairāk vai mazāk svarīgām, bet vēl tāpēc, ka ir gudrs cilvēks, kurš spējīgs visu aptvert un par visu parūpēties...

Lūk, ko vēl es gribu pateikt: pašreizējais vidēji statistiskais iedzīvotājs bieži ar neslēptu baudu meklē skabargu svešā acī, ar patiku norāda uz trūkumiem, reizē uzpūšot no mušas ziloni — it kā mūsu dienās nebūtu citu rūpju un ieganstu priekam, izņemot prieku par sava tuvākā nelaimi. Starp citu, vērot, kā mēs aizvien dziļāk grimstam naidā un skaudībā, ir ļoti sāpīgi — tā arī cilvēka cieņu var ātri zaudēt. Tāpēc, kad parādās tādi, lūk, “gaismas stariņi” labu vārdu un labu jaunumu veidā, dzimst ticība, ka ne viss vēl ir zaudēts un viss vēl būs...

Marina NIPĀNE