Gadatirgus diena Andrupenē

Gadatirgus Andrupenē sen nebiju apmeklējis. Pēdējoreiz tur gadījās būt laikā, kad tirgotāji pulcējās skolas sporta laukumā. Turklāt par gadatirgu to varēja saukt visai nosacīti — dominēja labas un sliktas kvalitātes rūpniecības preces, lauksaimnieki ar savu produkciju bija mazākumā. Tālab bija liels pārsteigums šoreiz ieraudzīt gadatirgū vienīgi amatnieku darinājumus un lauksaimnieku pašu saražoto produkciju. Vismaz pirmajās tirgus darba stundās tā bija.

Turpinot vērtēt salīdzinošās kategorijās, jāatzīst, ka šis sestdienas gadatirgus nebija ļoti apmeklēts un ļoti bagāts. Līdzīgi, kā citur laukos, arī Andrupenē retākas kļuvušas tirgus rindas, mazāk pircēju un vienkārši interesentu. Pēc iemesliem nav tālu jāmeklē — iedzīvotāju skaits laukos sarucis katastrofāli. Vecāka gadagājuma ļaudis viens pēc otra aiziet viņsaulē, bet jaunatne un cilvēki brieduma gados pamet dzimtās vietas, dodoties uz lielpilsētām un ārzemēm. Bet ne viss ir drūmās krāsās — Dagdas novadā netrūkst labu amatnieku un veiksmīgu lauksaimnieku gan tā saucamajā mazo zemnieku kategorijā, gan lielo zemnieku pulkā. Dažs tirgotājs bija mērojis pat ļoti tālu ceļu.

Keramiķi Pauliņi no Krāslavas atveda savus darinātos podus, vāzes, dažus svečturus un svilpauniekus. Virpotie podi pilnībā atspoguļo Latgales etniskās keramikas iezīmes. Mūspusē katrs zina, ka īpaši iemīļota Valdim Pauliņam ir melnā svēpētā keramika, kuras pirmsākumi ir meklējami vēl senajās baltu ciltīs ap 5. gadsimtu. Tālab neviltotu izbrīnu radīja fakts, ka šoreiz piedāvājumā bija tikai glazētā keramika.

Valdis Pauliņš: “Pirms šī brauciena nebijām kurinājuši cepli, tālab atvedām to, kas mums bija. Starp citu, mums daži ekskursanti ar vilšanos balsī ir sacījuši tā: ”Esam pieraduši pie tā, kas bija, kad paši bijām jauni — tolaik Latgales keramika bija spīdīga ar glazūru. Kur to melno ķēra?” Bet melnā svēpētā ir krietni senāka par glazēto. Pirmsākumos glazūru neviens nezināja, vienkārši zināja, ka māls sacietē. Ja to apdedzina — kļūst vēl cietāks. Ar to kādreiz viss sākās.”

Nepaspēju pabeigt sarunu, kad fotoplenēra dalībnieki jau lika Valdim žonglēt ar savām vāzēm un krūkām. Un Valdis nebūs Valdis, ja neatsauksies lūgumam, pat riskējot nejauši sasist drumslās savu darbu.

Līdzās Pauliņiem amatniecības darbus tirgoja daiļa jauniete — Rēzeknes ģimnāzijas 11. klases skolniece Jūlija Ivanova. Izrādās, ka koka lāpstiņas pannām, salvešu turētājus un nelielas koka kastītes, kuru pielietojums var būt visdažādākais pēc pircēja ieskatiem, ir izgatavojis meitenes tētis — amatnieks, koka darbu meistars Viktors Ivanovs, kurš pats atbraukt nevarēja. Interesanti, ka gadatirgus apmeklētāji vislabāk pirka tieši koka lāpstiņas.

Par produkcijas noietu nesūdzējās arī andrupenietis Jānis Beitāns, kurš tirgoja ļoti garšīgus cūkgaļas žāvējumus.
Zemnieku saimniecības “Eži” āboli un bumbieri gāja, kā saka, no rokas. Pārdevējs pastāstīja, ka kopumā šogad bijusi diezgan laba ābolu raža, nedaudz ir arī bumbieru. Ticamākais, ka nākamā gada oktobrī šī saimniecība ābolus netirgos, jo tos varēs uzglabāt jaunajā glabātuvē un pārdot par izdevīgāku cenu. Interesanti, ka Šķaunē ābolus pirkuši slikti, bet Andrupenē — labi. Z/s “Eži” nemitīgi attīstās un pilnveido piedāvājumu. Nu jau arī dabīgās sulas spiež.

Lielākā konkurence bija starp medus tirgotājiem: E. Brenčs piedāvāja Latgales ziedu medu no Bērziņiem, saimniecība “Pakalni”, tirgū bija nopērkams medus arī no Dagdas biteniekiem Gunāra Ciganoviča un Jāņa Viļuma. Jānis vēl ir arī amatnieks un pēc divdesmit gadu pārtraukuma atsācis pīt klūgu grozus un šķīvjus. Tirgū atvestie bija no pavasarī sagatavotā materiāla, bet Jānim mājās glabājas pat 30 gadu vecs materiāls.

Kāda tantiņa no Mežmalas tirgoja skalu grozus. Lai gan ogu laiks beidzies, bet ragavas taču gatavo vasarā! Tālab dzīvespriecīgā tirgotāja nezaudēja optimismu, cerot, ka kāds iegādāsies arī viņas preci.

Zemnieku saimniecība “Ziedi” no Daugavpils novada Višķu pagasta atveda dažādus augļu koku stādus par pieņemamām cenām, jo arī pie viņu furgoniņa ik pa laikam kāds kaut ko nopirka.

Bet nevienam neklājās tik labi, kā muzeja saimniekiem — pēc pašu izstrādātās receptes no rīta cepto maizi izķēra kādas pusstundas laikā. Muzejā tagad ir otrs darbinieks — saimniece Lilita Šatilova. Divatā var paveikt vairāk, un sestdien visus tirgus apmeklētājus cienāja ar muzejā vārītu zupu, par kuru dzirdēju ļoti labas atsauksmes. Par laimi, zupas katls bija gana liels, un, šķiet, neviens ēdiena gribētājs bešā nepalika.

Kamēr tirgošanās nebija sasniegusi kulmināciju, tautas mana direktors Dainis Platacis aicināja iegādāties ekspresloterijas biļetes. Pazīstot Daini, varēja nojaust, ka būs pārsteigumi. Tie kļuva zināmi izlozē, kurā balvu laimīgos īpašniekus noteica divi eksperti: Žanis, aizgriežot galvu sānis, Daiņa turētajā groziņā ar roku sataustīja un izvilka laimīgās lozes, bet Atis pienesa un pasniedza balvas. Pretenziju pret tādu kārtību nevienam nebija. Interesanti, ka laimesti tika visiem trim pirmajiem numuriem, bet izvilka arī biļetes ar numuriem no otrā, trešā, ceturtā un piektā desmita. Dažus laimestus un laimētājus sagaidīja publikas ovācijas. Vislielākā sajūsma bija par diviem garaušiem, kuriem balvu īpašnieki par laimi spēs atrast jaunu dzīvesvietu. Viens no viņiem aizceļos uz Bukmuižu, otrs, visticamāk tagad mitināsies Bērziņos. Loterijā bija tikai lauksaimnieciska rakstura balvas. Gadatirgus Andrupenē patiesi bija gadatirgus, nevis tā atvasinājums.

Juris ROGA