Sižets gluži kā pēc pasūtījuma

Aizejošā atklātā ūdens sezona bija ne visai sekmīga. Retumis veicās samu ķērājiem, kuri ar pastāvīgu neatlaidību spēja izvilkt ūsainos plēsoņas, gan izmantojot dziļūdens voblerus, gan dzīvās ēsmas ar tā saucamajiem “kvokiem”. Man vairākkārt nācies klausīties stāstus par upes monstriem, kurus nespēja izturēt neviens zvejas rīks. Grūtāk upē kļuvis noķert arī līdakas, tās pastāvīgi vajā gan krasta spiningotāji, gan trolingisti, kuri nevar rimties. Aizejošo gadu nevar nosaukt par sekmīgu arī plaužu ķērājiem, pa visu vasaru man izdevās noķert tikai četrus skaistuļus. Tiesa, lielākais svēra 3,4 kilogramus, tāda veiksme negadās bieži. Bija laiks, kad vienā rītausmā laimējās noķert trīs četras zeltainās zivis. Turpretim tagad pa upi šurpu un turpu šaudās motorlaivas, bet klusums, kā zināms, ir plaužu sekmīgas zvejas pirmais nosacījums. Ministrijās turpina pārklāties ar putekļiem noteikumi par motorlaivu izmantošanas aizliegšanu dabas parka “Daugavas loki” teritorijā. Pēc mums kaut vai ūdens plūdi?

Tikšanās reizēs un arī telefonsarunās makšķernieki bieži pārmet man, ka laikraksta lappusēs pazudusi copes tēma. Es pieņēmu kritiku, taču saprotiet arī mani, ka interesants stāsts vienkārši tā, no gaisa nekrīt, turklāt kurš tev noticēs, ja nebūs fotoattēlu?
Beiguši raudu rudens copes ar iebarošanu sezonu, abi ar paziņu Aleksandru apbruņojāmies ar spiningiem. Un izvēlējāmies dienu, kad pat sinoptiķi nesolīja nekādu dižo copi — atvasara jau garām. Pareizi saka, ka laba griba ir pārāka par piespiešanu. Svina mākoņi pie horizonta mūs ne pārāk biedēja — mūsdienīgs ekipējums pasargā no jebkāda slapjdraņķa. Pirmsausmas miglā Daugava uzreiz iepriecināja mūs ar negaidītu vasarai raksturīgu rosmi: visur bija redzami zivju radītie šļaksti, bet piekrastes ūdenī asari medīja sīkzivis. Paretam ar prieku pamanījām pazīmes, ka arī līdakas devušās medībās. Katrs no mums izvēlējās savu taktiku. Sasapņojies par asariem zupai, apgādāju spiningu ar trešā numura spožu rotējošo vizuli. Mans pārinieks skaļā balsī paziņoja, ka šajā dienā cer noķert pamatīgu zaļsvārci, tāpēc izraudzījās lielu tvisteri.

Tas rīts bija nevis vienkārši brīnišķīgs, bet skaistuma ziņā fantastisks. Retumis mākoņu starpā pavīdēja saule, un tad tās spilgtie stari ar savu zeltu iekvēlināja krastmalas bērzus. Man visu laiku bija jānoliek malā spinings un jāņem rokās fotoaparāts. Pamanīju, ka labajā krastā ērti iekārtojušies trīs makšķernieki. Teleobjektīvs palīdzēja saskatīt pazīstamo copes fanu Viktoru Petrinčiku, kurš, es to skaidri zinu, nelaiž garām nevienu laba laika dieniņu. Iekšlietu ministrijas inspektors var atļauties sev tādu prieku. Laiku pa laikam copmaņi vilka no ūdens nelielas raudas, pārliecinot mūs, ka pareizi darījām, nomainot makšķeres pret spiningiem. Rīts bija veiksmīgs arī man. Ar rotējošo vizuli man izdevās noķert trīs asarus un pāri līdaku (katra svēra ne mazāk kā kilogramu). Bet mans neatlaidīgais kompanjons turpināja sūtīt silikona ēsmu tuvāk upes centram.

Ieturējām pusdienas, par ēstgribu abi nesūdzējāmies. Visu laiku strādājām neslinkodami un vēl ar laivu noairējām vismaz trīs kilometrus. Laika apstākļi pasliktinājās... Drīz vien mūs pārsteidza stipra lietusgāze, taču mēs tam bijām pilnībā gatavi. Pēc pusstundas, nometuši samirkušos lietusmēteļus, turpinājām otro copes posmu. Zivju rosība upē apsīka, tas nozīmēja, ka mūsu izredzes mazinājās. Atgriežoties mēs pamanījām, ka trīs makšķerniekus pusdienu lietusgāze aizdzina mājās, kas mums deva tiesības lepoties ar savu vīrišķību. Drīz vien mēs satikām divus pazīstamus krasta spiningotājus. Gan Dmitrijs Brovkins, gan Sergejs Bondarevs, pazinuši mani, kautrīgi atzinās, ka pagaidām pozēt nav gatavi. Taču vēl bija atlikušas pāris vakara copes stundas, kas viesa cerības. Copmanis, gluži kā bokseris, sitas līdz pēdējam elpas vilcienam...

Te velns mani dīdīja pateikt Aleksandram: “Ātrāk ķer krokodilu, citādi laikraksts paliks bez zvejnieku stāsta.” Viņš mēģināja atjokot: “Tūdaļ izvilkšu, tikai skaties, kāds melns mākonis tuvojas mums.” Es uzgūlos airiem, bet draugs turpināja ar ēsmu pievilināt zivis. Pēkšņi sākās nevis vienkārši lietus, bet spēcīga lietusgāze ar krusu. Nu un kas: copmanim sīksti jāpārvar visas mūsu vaļasprieka grūtības un likstas, ko mēs arī pastāvīgi darām. Te pēkšņi Aleksandra spinings saliecās lokā, un mēs abi sapratām: lūk, mūsu laime! Spēcīga zivs spieda uz leju, un pagāja ne mazāk kā desmit minūtes, kamēr duļķainajā ūdenī saskatījām upes skaistules dzelteno vēderu. Drīz vien plēsoņa jau lēni spirinājās lielā ķeselē — mums viss ir pārdomāts līdz sīkumiem. Sākumā mēs bijām vienisprātis, ka līdaka būs vismaz 4 kilogramus smaga un centāmies panākt pa krastu aizejošos puišus, kuriem bija līdzi elektroniskie svari. Mūsu aprēķins attaisnojās, taču vēl pirms panākšanas mēs pamanījām, kā Dmitrijs izvilka no upes balto zivi. Mana korespondenta dvēsele gavilēja: ir divkāršs sižets publikācijai. Rudens mežavimba ir reta veiksme, bet Sašas līdaka uz elektroniskajiem svariem svēra 3,280 kg. Liecinieku klātbūtnē, bet mans kopējais loms sasniedza divarpus kilogramu. Teicama diena, būs ko atcerēties un par ko uzrakstīt.

Īsās vakara atpūtas laikā Dmitrijs pastāstīja, ka jūnijā rītausmā uz Rušona ezera viņam laimējās izvilkt pāri zandartu (katrs svēra ap trim kilogramiem), bet Sergejs aizejošo gadu atcerēsies ar kilogramu smaga asara noķeršanu Daugavā. Starp citu, spiningošanas sezona turpinās, tāpēc jauni pārsteigumi pilnīgi ticami. Vakara debesis drīz vien noskaidrojās. Dzērvju atvadu klaigas solīja tuvojošos aukstumu. Pavasara un vasaras mēneši paiet kā burvīgs sapnis, bet vēlais rudens un ziema velkas ilgi un mokoši...

Aleksejs GONČAROVS