Acīmredzamais neticamais

Svešiniekam šodien būs grūti noticēt, ka 2005. gadā Andrupenes pamatskolā mācījās gandrīz 200 skolēnu, jo sešu gadu laikā viņu skaits ir krasi sarucis un šodien izglītības iestādē no 1. līdz 9. klasei mācās vien 82 skolēni! Iznāk, ka tagad jāpriecājas jau par to vien, ka ir visas klases. 1. klasē sāka mācīties 10 bērnu, izlaiduma klasē ir deviņi skolēni. Darbojas vairāki pulciņi. Skolā strādā 15 skolotāji un pieci tehniskie darbinieki.

Nudien neticami. Tā vien šķiet, ka visi, kuri spēj kustēties un kuriem ir kaut mazākā iespēja, ir devušies uz Rīgu un ārzemēm. Andrupenes pamatskolas direktors Arvīds Babris pastāstīja, ka 1. septembrī atskaitīja no skolas trīs skolēnus, jo viņi mainīja dzīves vietu uz ārzemēm. Labi, ja tas būtu izņēmuma gadījums, bet līdzīgi notiek ik gadu — pa 2-3 skolēniem tieši no skolas sola aizbrauc kopā ar vecākiem.

Pusdienas skolā maksā 65 santīmus, trūcīgajiem tās apmaksā caur sociālo palīdzību. Direktors apgalvo, ka pusdieno praktiski visi bērni. Pērn gan bija kāds skolēns, kurš principiāli neēda pusdienas skolas ēdnīcā. Skola piedāvā arī launagu, bet pēc tā pieprasījums nav liels. Rēķini kā gribi, bet aptuveni 20 santīmu launagam vajag, ne katrs šos izdevumus var atļauties.
Pagājušajā mācību gadā skolu absolvēja desmit skolēni, direktors apgalvo, ka visi turpina mācības arodvidusskolās vai vidusskolās. Starp citu, andrupenieši vēsturiski iecienījuši Dagdas, Aglonas un Rēzeknes vidusskolas.

Andrupenes pamatskola ir pirmā Dagdas novadā, kura reģistrējusies skolvadības sistēmai E-klase, kas ir lielākā Latvijā ar visplašāko skolu tīklu, nodrošinot ar projekta pakalpojumiem 15000 skolotāju un 110000 ģimeņu visā valstī. Skolas direktors pastāstīja, ka E-klase ļoti atvieglo skolotājiem darbu, gatavojot dažādas atskaites un informējot vecākus par skolēna mācību gaitām. Vislielākais ieguvums ir tajā, ka skolā vairs nav papīra žurnālu un informācija par notiekošo stundā tiek operatīvi ievadīta datu bāzē. Viņš var arī mājās izlabot kādu pārbaudes darbu un izlikt atzīmi, jo klases žurnāls pieejams no jebkuras vietas, kur ir internets. Agrāk žurnālu uzglabāja skolotāju istabā, nedod Dievs, ja to kāds paņemtu mājās. Tagad šie pārdzīvojumi lieki. Arī skolēni var piekļūt žurnālam, bet tikai katrs savai informācijai, skolasbiedra atzīmes nav iespējams uzzināt, ja vien tikai kāds pats ar tām nepalielīsies. Bērniem tas ir bezmaksas pakalpojums, bet, tā kā E-klase ir biznesa pasākums, pakalpojuma sniedzēji par samaksu piedāvā ērtākus pakalpojumus gan skolai, gan skolēniem un vecākiem, piemēram, var nosūtīt īsziņas vecākiem uz viņu mobilo tālruni par bērna gaitām skolā. Ir daudz citu interesantu piedāvājumu.
“Mūsu bērnu vecāki zina, ka ir tādas iespējas, bet laukos ir maza problēma — ja māja stāv nomaļus no centra, tad interneta tur nav,” stāsta A. Babris. “No skolotāju viedokļa E-klase ir ļoti izdevīga un ērta. Var saņemt arī detalizētu analīzi par skolēnu sekmību. Mazā skolā varbūt tas nav aktuāli, bet lielā tas ļoti palīdz skolotājiem.”

Diemžēl tehnoloģiju izmantošanā daļēji ierobežoti ir ne tikai vecāki, bet arī pati skola. Septembra mēnesī tika solīts, ka skola saņems datorus, bet nu jau ir oktobris, bet no jaunās tehnikas ne vēsts. Tas nebūtu tik smieklīgi, ja vien šis projekts IZM nebūtu ievilcies jau piecus gadus, un tik sola, ka tūlīt, tūlīt būs. Šāda nenoteiktība tracina visvairāk: ja jau nedosiet, tad pasakiet skaidri un gaiši, lai skolas zina, ar ko tām jārēķinās.

Juris ROGA