Ar smaidu un labsirdību pa dzīvi soļojot

Viņas vecāki satikās Padomju Sociālistisko republiku savienības Komi autonomajā republikā. Tur iepazinās, samīlējās un izveidoja ģimeni. Līdz ar to Tatjana nāca pasaulē plašās Krievzemes ziemeļos, tiesa, Komi republiku par savu dzimteni viņa var saukt nosacīti, jo kopš četru gadu vecuma dzīvo Latvijā. Vienīgās atmiņas par Komi pavadīto laiku ir saistītas ar milzīgajiem mežu masīviem. Turklāt tās vairāk asociējas ar tēva stāstīto, kurš bija meža strādnieks gan Komi, gan ģimenei pārceļoties uz Latviju.

Tatjana: “Tēvs ilgus gadus bija meža strādnieks un vēlāk mehanizators, tagad — pensionārs. Mamma visu dzīvi strādāja putnu fermā Ūdrijā, jau labu laiku kā mirusi. Starp citu, mammas dzimtene ir pavisam netālu — Baltkrievijā, bet es nekad neiedomājos pajautāt, kāpēc vecāki pārcēlās uz Latviju, nevis uz Baltkrieviju? Tas bija tālajā 1974. gadā, man tolaik bija četri gadiņi. Sākumā dzīvojām Krāslavā, tēvs strādāja mežā. Reiz viņš atbrauca uz Ezernieku pagastu veikt meža darbus, un šeit viņam ļoti iepatikās. Sovhozu ”Ezernieki” tolaik vadīja direktors Jonins, ciematā bija uzbūvēts jauns bērnudārzs, tepat bija arī skola, darbojās tūristu bāze, blakus ļoti skaists ezers, vārdu sakot, atradās daudz iemeslu, kādēļ bija vērts atkal pārcelties. Te es gāju bērnudārzā, pēc tam skolā no pirmās līdz astotajai klasei. Pēc tam devos uz Jaunaglonas Lauku profesionāli tehnisko skolu mācīties par pavāri. Ieguvu profesiju un devos uz Daugavpili: biju jauna un zaļa, domāju, ka tur labāk būs. Tikko atvērtajā Daugavpils Eksperimentālajā vidusskolā nostrādāju gadu un atgriezos Ezerniekos. Lieta tāda, ka vēl agrāk biju iepazinusies ar puisi no Krievijas Amūras apgabala, un mēs samīlējāmies viens otrā. Viņam šeit bija ieprecējusies māsa, pie kuras viņš atbrauca ciemos. Man bija kur dzīvot, bet viņam tajā laikā nebija nekādu izredžu pierakstīties Daugavpilī. 1990. gada 30. jūnijā Ezerniekos svinējām kāzas un savu turpmāko dzīvi saistījām ar šo skaisto vietu. Tieši tobrīd vecāki aiz skolas bija nopirkuši māju, un viss notika tur — laukā pie mājas teltī bija jautras kāzas.”

Tatjana kādu laiku pastrādāja ēdnīcā ciemata centrā, bet drīz sākās juku laiki un līdz ar sovhoziem un kolhoziem sabruka arī viss sabiedriskās ēdināšanas sektors laukos. Viņai paveicās iekārtoties aptiekā par sanitāri, bet aptuveni pēc gada aizgāja dekrētā. Pirmais bērns — meita Aleksandra — piedzima 1991. gadā, jau 1993. gadā pasaulē nāca otrs bērns — meita Jūlija. Diemžēl tie bija gadi, kad daudzas sievietes pēc bērnu laišanas pasaulē vairs nevarēja atgriezties savā iepriekšējā darbā. Arī Tatjana nogaršoja sūro bezdarbnieces augli, kaut kāds algots darbs bija tikai viņas vīram. Bet tad viņai neticami paveicās.

“Skolas ilggadīgā pavāre Tamāra Dorofejeva saslima, viņai bija jābrauc ārstēties,” Tatjana turpina atmiņu stāstu. ”Tajā situācijā viņa ieteica direktoram mani, lai aizvietoju uz slimības laiku. Nostrādāju mēnesi, pavāre atgriezās savā vietā, bet es atkal pāris gadus biju bez darba. Tolaik par trauku mazgātāju skolā strādāja Ļuda Dubra, viņa arī kurināja krāsnis tā saucamajā mazajā skolā. Kādu dienu viņa uzrakstīja atlūgumu, jo nolēma pārcelties uz Rīgu pie meitas. Man pačukstēja, sak, ātrāk skrien uz skolu, varbūt varēsi strādāt. Tā mani šeit pieņēma darbā mazgāt traukus un kurināt krāsnis mazajā skolā. Biju priecīga, ka vispār ir darbs, par pavāres darbu pat nesapņoju.

Šobaltdien spilgtā atmiņā tā diena, kad skolas direktors man paziņoja, ka būšu pavāre, jo Tamāra dodas pensijā. Pēc tam viņš ilgi mani centās pierunāt, lai es piekrītu šim darbam. Bet es biju pret, raudāju un pārdzīvoju, jo zināju, ka iepriekšējā pavāre latiņu uzcēlusi ļoti augstu, ka vajag ēst sagatavot ļoti labi, lai bērniem garšotu. Es ļoti baidījos, ka viņiem ēdiens nepatiks, negaršos. Ja nu viņi sāks piekasīties, ja nu būs pavisam slikti, ko tad darīšu? Pirmajā dienā cieši turēju īkšķus — ka tik ēstu, ka tik viss būtu labi! Šodien es priecājos — malači, bērni, ēd labi!”

Skola iegādājusies zupas terīnes, lai ēdiens uz galda neatdziest — silts ēdiens vienmēr ir garšīgāks par aukstu. Bērni paši salej šķīvjos. Otro ēdienu saliek šķīvjos īsi pirms paša zvana. Ēdina skolēnus trīs maiņās, visiem reizē ēdnīcā nepietiek vietas. Uzslavas pienākas arī pašai pavārei. Droši vien Tatjana neizpelnītos bērnu un vecāku neviltotu paldies vien ar atbildīgu savu pienākumu pildīšanu — viņa šajā darbā iegulda sirdi un dvēseli. Pavāre atzīst, ka pieaugušie nav tik prasīgi ēdiena jautājumos, kā bērni. Ir tādi skolēni, kuri neēd gaļu, ir tādi, kuri neēd zivis vai vēl ko.

Tatjana cenšas darīt visu iespējamo, lai arī viņi nepaliek tukšiem vēderiem: “Es jau pieradu, pat zinu, kurš bērniņš ko neēd un cenšos ielikt viņiem šķīvī, piemēram, vairāk salātu. Katram bērnam vajag atrast pieeju, bet ir jāatzīst — kopumā ēdiena jautājumā bērni ir izlutināti. Es precīzi zinu, ka ļoti labi ēdīs borču no sarkanajām bietēm un makaronus ”po flotski”.”
Tatjana atzīstas, ka mājās gatavot ēst nemīl — kā kurpnieks bez kurpēm. Toties gatavot patīk viņas vīram, kurš pēc profesijas ir traktorists un celtnieks, šobrīd ir Nodarbinātības valsts dienesta uzskaitē kā bezdarbnieks. Turklāt viņam sanāk garšīgi ēdieni. Bērni jau ir projām no vecāku ligzdiņas. Vecākā meita pabeidza Ezerniekos 9 klases, iestājās Rīgā stila un modes skolā, izmācījās par frizieri vizāžisti, tagad mācās turpat, kur jaunākā meita: abas Jaunaglonas arodvidusskolā apgūst lauku tūrisma pakalpojumu programmu. Tā kā meiteņu vecāki dzīvo daudzdzīvokļu mājā, tad lauku tūrisma biznesu tajā neiesāksi, bet mamma nepārdzīvo. Lai tik mācās, tad jau redzēs, kur dzīve aizvedīs.

“Priecājos, ka meitas negāja manās pēdās un izvēlējās citu profesiju,” uzsver Tatjana. ”Pavārs ir ļoti smaga profesija, tu visu laiku esi uz kājām, slodze milzīga. Apsēsties vari tikai pēc tam, kad visi paēduši. Mizot kartupeļus ir vislielākā svētlaime! Varu izstiept kājas, atpūtināt...”

Tatjanai nav daudz hobiju, bet tie ir mīļi. Viņa dzied tautību studijā, ļoti mīl dziedāt arī darbā, kur ļoti laba akustika. Dzied tā, ka visa skola skan, protams, ne jau stundu laikā. Caur dziesmu Tatjana zina vairākas valodas: latviešu, latgaliešu, ukraiņu, krievu un arī baltkrievu, jo viņas mamma ir baltkrieviete, un Tatjanas bērnība pagāja pie vecmāmiņas. Viņai patīk visas dziesmas. Sākumā dziedāja sieviešu vokālajā ansamblī, kuru vadīja Nils Dārznieks. Dominēja latviešu dziesmas. Tagad dzied ukraiņu, krievu, ļoti patīk dziedāt arī latgaliešu. Mīl dejot, bet vecais tautas nams nojaukts, jauns nav uzbūvēts, nav kur realizēt šo hobiju. Tatjana nesmādē arī rokdarbus. Adīt gan nepatīk, bet viņai ļoti patīk izšūt krustdūrienā, vienīgi šim hobijam mūžīgi pietrūkst laika.

Tatjanu laiku pa laikam aicina rīkot banketus, agrāk to bija vairāk, tagad — mazāk. Viņa ir saimniece kāzās, bēres, jubilejās, gatavo ēdienu pasākumu dalībniekiem. Visā pavāres karjerā viņai gadījies tikai viens misēklis — aizdomājusies un kompotā iebērusi kaltētas dilles citronskābes vietā. Nācās izliet un vārīt no jauna.

Juris ROGA