Janīna: “Dzīve ir izdevusies!”

Pa šiem gadiem daudz ir piedzīvots, taču darbā viņa allaž ierodas labā omā, raizes atstājot aiz durvīm. Līdz šai publikācijai tikai paši tuvākie cilvēki zināja noslēpumu, ka feldšeres laborantes profesiju Janīna sākotnēji nemīlēja un izvēlējās to tikai tāpēc, ka viņas mamma savulaik strādāja Krāslavas slimnīcā par māsu-saimnieci ķirurģiskajā nodaļā un uzstāja, lai meita apgūst ar medicīnu saistītu profesiju.

“Šodien daudzi bērni neklausa savus vecākus, bet manā jaunībā retais uzdrīkstējās iet pret vecāku gribu,” stāsta Janīna. ”Tajā laikā, ko mamma un tēvs sacīja, tas bija jādara. Mēs dzīvojām Krāslavā, es mācījos Krāslavas 1. vidusskolā, pēc tam devos uz Rīgas 2. medicīnas skolu, kur apguvu feld-šeres laborantes specialitāti. Pēc trim gadiem saņēmu diplomu un 1970. gada 20. jūlijā sāku strādāt Dagdas poliklīnikā par laboranti. Daži nespēj ne mācīties, ne strādāt ar asinīm, jo baidās no tām. Man tas netraucēja ne skolā, ne darbā. Medicīnas skolu pabeidzu ar vienu četrinieku diplomā, visi pārējie bija piecnieki (tolaik tā bija zināšanu novērtējuma augstākā balle). Es darbojos mikrobioloģijas pulciņā, un docente vēlējās, lai es paliktu strādāt pie viņas Augusta Kirhenšteina Mikrobioloģijas un viru- soloģijas institūtā, bet tamdēļ man bija vajadzīgs dzīvoklis Rīgā. Nebiju no bagātas ģimenes, vecāki nevarēja ne nopirkt, ne īrēt man dzīvokli galvaspilsētā.

Tā kā mamma neuzstāja uz konkrētu specialitāti, tad es izvēlējos tieši šo, jo par medmāsiņu vispār negribēju mācīties. Turklāt Rīgas 2. medicīnas skolā par laboranti mācījās mana draudzene, kura (atšķirībā no manis) bija klusas un mierīgas dabas cilvēks. Es esmu viņas pretstats, man ir strauja daba, kas pilnvērtīgāk realizējama, darbojoties kultūras jomā, tālab es gribēju doties uz kultūras darbinieku tehnikumu. Vēl man patika veidot skaistas frizūras — sapņoju arī par šo profesiju. Atnācu uz Dagdu, pirmajos gados man darbā bija ļoti smagi, jo profesija patiesi nepatika. Mani pievilka pavisam citas lietas. Pa kluso veidoju krāšņas frizūras paziņām, arī līgavu frizūras. Lai realizētu sevi kultūras jomā, devos dejot. Ar to sastāvu ieguvām Tautas deju ansambļa nosaukumu. Es dejoju vidējās paaudzes deju kolektīvā, dziedāju korī, dziedāju ansamblī. Kad aiziešu pensijā, noteikti atgriezīšos kultūras dzīvē, sevišķi mīlu dejot. Kā mūzika ieskanas, kājas pašas cilājas. Profesijā biju nostrādājusi gadus desmit, bet jutos tik slikti, ka biju gatava visu pamest un mainīt darbu — Kaplavā bija atbrīvojusies kultūras nama vadītājas vieta. Pēc nopietnām pārdomām no tik radikāla soļa tomēr atturējos, jo man nebija atbilstošas izglītības, un tas nozīmēja, ka atkal būs jāiet mācīties.”

Šodien Janīna jūtas laimīga savā profesijā. Kas tad tik kardināli izmainīja viņas dzīvi un palīdzēja iemīlēt nemīlamu darbu? Varbūt ģimene? Varbūt draugi? Vai kāds cilvēks, notikums?

“Veicot laborantes pienākumus, man bija jābrauc arī uz kvalifikācijas celšanas kursiem,” turpina Janīna. ”Kursos man paveicās satikt brīnišķīgu cilvēku. Tas kā skolā — viens pasniedz priekšmetu garlaicīgi, citā klausies atvērtu muti. Daktere Krūmiņa mani ļoti labi saprata un ieteica citādu pieeju darbam. Viņa sacīja, lai iedomājos, ka tas ir radošs darbs, ka izmeklēju kādu slimību, ka glābju cilvēkam dzīvību. Es mēģināju tam tā pieiet, un man sanāca! Pamazām darbs sāka iepatikties, tajā iedziļinājos vairāk un vairāk, daudz braucu uz kursiem. Tas bija liels grūdiens manā izaugsmē.

Gāja gadi, lielu prieku man sagādāja tas, ka darbā parādījās moderna aparatūra. Agrāk leikocītus, eritrocītus un trombocītus skaitījām Gorajeva kamerās ar mikroskopa palīdzību. Tas bija ļoti darbietilpīgi un nogurdinoši. Ja skaits nojūk, jāsāk no gala. Skaitīšanas bija ļoti daudz, arī urīna analīzes veicu ar mikroskopa palīdzību.

Man nebija grūti apgūt jauno aparatūru. Uzstādīja to meistars, viņš arī parādīja, kā ar iekārtām strādāt. Es visu pierakstīju, ja bija nepieciešamas papildu konsultācijas, sazvanījāmies. Pāris mēnešu laikā viss pilnībā tapa skaidrs. Žēl, ka tādas modernas aparatūras nebija darba pirmajās desmitgadēs. Savulaik Dagdā bija pilnvērtīga slimnīca ar dzemdību, infekciju, bērnu, ķirurģijas, ginekoloģijas, terapijas nodaļu — visiem vajadzēja analīzes. Agrāk visa slodze bija laboratorijai, izņemot bioķīmiskās analīzes — tās ņēma slimnīcas māsiņas un nesa šurp. Tagad analīžu apjoms laboratorijā pamatīgi sarucis, asinis uz vietas laboratorijā ņemu vienīgi bērniem un veciem cilvēkiem, kuriem sliktas vēnas. Lielākoties asinis analīzēm atnes no procedūru kabineta, es tikai dokumentēju un veicu analīzes. Cilvēki varbūt domā, ka asins analīzes parāda pilnīgi visu, tomēr tas tā nav. Piemēram, hronisku apendicītu var arī neatklāt. Savukārt akūtu iekaisumu asins analīze parādīs, vienmēr labi atklājas asins saslimšanas.”

Četrās desmitgadēs notikušas arī mazāk pamanāmas pārmaiņas, bet ļoti būtiskas no pacienta viedokļa, proti, tagad Janīnas rīcībā ir automātiskās vienreizējās lancetes, ar kurām iedur pirkstā, lai ņemtu asinis. Bērniem savas, pieaugušajiem savas. Šīs lancetes krietni mazinājušas nepatīkamās sajūtas. Bet atsevišķos gadījumos Janīna izmanto arī visiem ierastā vecā izskata lancetes, piemēram, kad jānosaka asins recēšana. Tamdēļ jāiedur auss ļipiņā, automātiskā lancete šim mērķim īsti neder.
Pirmajos darba gados Janīna strādāja bez medicīniskajiem cimdiem, šodien to grūti pat iedomāties, ka tā reiz bija. Šodien cimdi ir obligāti — jāsargā gan sevi, gan pacientus.

Man lielākais pārsteigums bija uzzināt, ka Janīnai, kura mīl tehniskas lietas, nav mobilā tālruņa. Vai tiešām pie vainas kādi aizspriedumi? Patiesība, izrādās, triviāla — nav par ko nopirkt. Arī laboranti nebūt nav labāk atalgoti par citiem mediķiem. Bet mājās un darbā Janīnai ir stacionārais tālrunis, tālab viņa nejūt vajadzību pēc mobilā. Turklāt tagadējam vīram Andrim mobilais ir, ja nepieciešams iztiek ar viņa.

Janīnai ir tikai viens bērns no pirmā dzīvesbiedra Vladimira Uškanova, kurš nu jau aizsaulē. Ar viņu kopā nodzīvojusi četrarpus gadus, laulība izjuka, ar Andri viņa kopā ir 25 gadus.

Janīnas meita Anželika Pokule izmācījās par bērnudārza audzinātāju, vada populāro bērnu ansambli “Dardedzīte”, dzied ansamblī “Oremus”.

Janīnas vecākais mazdēls Aleksandrs kļuva par automehāniķi, bet nespēja atrast darbu pieredzes trūkuma dēļ. Sagaidīja, kamēr draudzene pabeidza skolu, un abi devās uz Angliju. Sākumā gājis visādi, bet tagad viss kārtībā. Mazmeita Katrīna mācās 9. klasē, pabeidza mūzikas un mākslas skolu, savulaik dziedājusi “Cālī”. Viņa ne tikai muzikāla, bet arī ļoti skaisti zīmē — šis talants mantots no Janīnas pirmā vīra, kurš brīnišķīgi zīmēja un spēlēja akordeonu. Rihards mācās 3. klasē, dejo sporta dejas, ir čempions savā grupā. Elīnai būs četri gadi, viņa apmeklē bērnudārzu.

Janīna: “Mazbērni mani apciemo katru dienu, par ko liels prieks. Žēl, ka Aleksandram bija jāpamet dzimtene, bet nebūsim pesimisti. Būs jauna valdība, varbūt visi mazbērni neaizbrauks. Esmu dzimusi Kaķa gadā, pēc zodiaka zīmes — lauva, esmu optimiste un nekad nekrītu panikā. Visvieglāk ir sēdēt uz mūrīša, skatīties no malas un kritizēt.”

Janīna seko politiskajām norisēm valstī. Viņa savulaik bija aktīva tautfrontiete, piedalījusies 18. novembra lielajā demonstrācijā krastmalā, kur bija daudz cilvēku no Dagdas. Atceras, ka ceļā uz Rīgu viņus baidīja ar tankiem pie Ogres, bet nekādus tankus nesatika, taču helikopteri virs mītiņotāju galvām krastmalā lidinājās gan. Slimnīcā Janīna izplatīja tautas frontes avīzi “Atmoda”. Dagdā interfronte bija vāja, tomēr sarkanbaltsarkano karogu naktī kāds norāva un iemeta upē. Tautfrontieši karogu izglāba, salāpīja un paņēma uz Rīgu, kur domubiedriem izstāstīja tā vēsturi.

Janīna: “Es uzskatu, ka dzīve ir izdevusies. Jā, bija pieļautas kļūdas, bet kurš ir dzīvojis bez kļūdām? Es jūtos laimīga! Kad sapulcējas mani un vīra bērni un visi mazbērni, tā ir tāda liela kompānija! Mums visiem ir ļoti labas attiecības, arī ar Andra bērniem un mazbērniem. Mēs arī neesam tādi, kuri ieraujas kaut kur kaktiņā un nerādās sabiedrībā. Tikai tad, kad jūtos ļoti slikti, relaksēties cenšos vienatnē.”

Janīnas hobijs ir dārzs un puķes. Tas pamanāms iztālēm. Dažus soļus no Līvānu mājas, kur izvietojusies laboratorija, aug baltā akācija. Janīna izstāstīja, ka tā ir atvase, kuru devusi pie viņas mājas augošā akācija. Uz rudens pusi atvasi nācās vēlreiz pārstādīt, tādēļ ziemā nosala galotne, bet akācija vienalga turpina augt. Laboratorijas ēkai piebūvētais vējtveris atgādina oranžēriju. Arī laboratorijas telpās puķes ir visur. Daudz puķu Janīna atdevusi veselības un sociālo pakalpojumu centrā nodaļām. Viņai personīgi patīk amariļļu dzimtas puķes. Patīk šlumbergeras, kas pieder kaktusu dzimtai. Patīk vīteņrozes, kuras gan ir jāsedz uz ziemu, tālab viņa plāno tās nomainīt pret ko citu. Mīl dažādas lilijas, kuru ir 15 vai 16 šķirņu, bet vislabāk patīk baltas krāsas ziedi.

Darbs puķu dārzā, siltumnīcā pie tomātiem Janīnai ir atpūta no pamatdarba. Grāmatas lasa, bet ziemā, kad sniega sega sedz zemi. Datora mājās nav, tajos retajos gadījumos, kad nepieciešams kaut ko noskaidrot, izlīdz meita.

Janīna: “Citreiz ļaudis jautā par slimībām, bet, tā kā laborants ir šaura profila speciālists, nav tik traki kā māsiņām. Es varu vien paaicināt uz analīzēm. Diemžēl cilvēki nodarbojas ar pašārstēšanos - medikamentu reklāmas un internets atstājis savu zīmogu. Sevišķi grēko veci cilvēki. Tā nevar, jāiet pie ārsta. Arī pati apmeklēju ārstu, kad tas nepieciešams. Šodien grūti iztēloties, kāda būs pēdējā darba diena, kas pienāks pēc pāris gadiem. Ja pakalpojumu centralizācijas apstākļos laboratorija tomēr pastāvēs, tālākais būs atkarīgs no veselības — varbūt pastrādāšu arī pensijā būdama.”

Juris ROGA