Laimīgā rudens biļete

Gadatirgus Šķaunē man nācies apmeklēt vairākkārt. Viss tiek iepazīts salīdzinot, un diemžēl nevaru teikt, ka šis sestdienas gadatirgus būtu ļoti apmeklēts un bagāts. Ievērojami retākas kļuvušas tirgus rindas, mazāk bija skatītāju arī svētku kultūras pasākumā. Cēloņi ir zināmi: Latgales nomalē paliek aizvien mazāk cilvēku. Vecie cilvēki aiziet viņsaulē, bet tie, kuri ir gadu un spēku plaukumā, turpina pamest dzimtās vietas un dodas uz lielpilsētām un svešām zemēm. Iznākums loģiski bēdīgs: pašlaik Šķaunē ir tikai trīs pirmklasnieki, tāda, lūk, “perspektīva”.

Man ļoti gribējās nobildēt augļu un sakņu dārzu labumu rosīgu pārdošanu, tikai nekas neiznāca. Ābeles, bumbieres, plūmes un pat ķirši šogad atpūtās, bet ar dārzeņiem lauku tirgū nevienu nepārsteigsi. Saimniekiem, kuri ciena sevi, piemājas dārzā aug viss nepieciešamais, bet, ja pilsētas tirgus atrodas tālu, te nav pieņemts audzēt pārpalikumus pārdošanai. Mani visvairāk pārsteidza tas, ka te nebija pat augļu un ogulāju kultūru stādu. Iespējams, stingra robež- kontrole kļuva par nopietnu šķērsli atbraucējiem komersantiem. Tā ka visu ēdamo produkciju varu pārskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Kūpinājumus, kas ir pieprasīta prece, jaunie uzņēmēji piegādāja no Aglonas, bija arī dzērvenes (1,5 lati par litra burku), bet tām nebija pieprasījuma, vēl trīs pārdevēji piedāvāja medu. Un te komerccīņā ārpus konkurences bija Bērziņu piemājas saimniecības “Pakalni” īpašnieki Einārs un Olga Brenči. Mani senie paziņas slavēja šo vasaru. Dziednieciskā dzintarkrāsas produkta ievākums no sešiem desmitiem stropu sasniedza trīs tonnas! Tāda veiksme uzsmaida reizi piecos gados, un veselības zelta eliksīru tirgus apmeklētāji pirka labprāt. Tas ir gadījums, kad precei nebija vajadzīga reklāma — gandrīz visi pircēji labi pazīst dzīvesbiedrus Brenčus. Un vispatīkamākais ir tas, ka kopā ar vecākiem tirgus komerciju apgūst septītās klases skolniece Olita un trešā klases audzēknis Edmunds. Brenčs seniors godīgi atzinās: bites baro ģimeni. Ja tikai nebūtu visuresošo caunu, kuras pastāvīgi izgrauž koka stropos caurumus. Šīs gardēdes neatpaliek no pekaiņiem, kuri pēdējos gados retāk šķērso robežu un pārstājuši uztraukt Bērziņu biteniekus. Brenčs mednieks iemanījies likt slazdus caunām, slikti ir tikai tas, ka to kažokādai vairs nav nekādas vērtības. Es vairākkārt gāju klāt saldajai tirgus vietai uz riteņiem, virs kuras visu laiku sanēja bites. Aizraujoša aina ir vērot, kā bieza zeltaina tērcīte lēnām piepilda stikla trauku. No vērojuma vien uzlabojas noskaņojums, bet ja vēl atļauj nogaršot... Katrā ģimenē taču obligāti iegādājas medus krājumu ziemai. To arī novēroju gadatirgū.

Netrūka rūpniecības preču, par ko parūpējās pārdevēji no tuvienes un tālienes. Iepriecināja tas, ka cenas bija minimālas, tagad laukos cilvēki nav izlepuši. Pazīstamais robežsargs Jānis Moisejenoks iegādājās ziemai Lietuvas un Ķīnas ražojuma siltas zeķes. Tādas, lūk, lietas...

Galvenā vietējā rudens rozīnīte — loterija, kurā nebija zaudētāju. Jūs neticēsiet: vispopulārākā pasākuma organizētāji pārdeva vismaz 250 biļešu. Kā te lai nepriecājas, ja par 50 santīmu monētu tu kļūsti par dzīva sivēna, truša, maisa graudu vai pudu smaga ķirbja īpašnieku. Dāvanas gatavoja visi, un katrs piedāvāja tādu, kas sagādā prieku. Kā tik te nebija: viss augļu un sakņu dārzu sortiments, svītrains arbūzs, medus, ievārījums, sālījumi, dzērieni no kvasa līdz “šmakovkai”. Puķu dēsti plašā klāstā, savukārt rokdarbnieces - meistares piedāvāja savus darinājumus — vilnas zeķes. Gaidot ziemu, tās tika izpirktas ar patiesu prieku. Bija arī uzjautrinošas balvas, piemēram, apakšveļa, ko publika prasīja tūdaļ uzlaikot. Visu laiku skanēja smiekli, it sevišķi tad, kad dāmu piederumi tika stiprā dzimuma pārstāvjiem un otrādi. Kad stiprais saimnieks Pēteris Burcevs nesa sprostu ar kviecošu sivēnu, zāle zem klajas debess apveltīja viņu ar skaļām ar ovācijām. Jaunā Aija no deju ansambļa “Dancari” laimēja pārīti — cukurgailīti un cukurvistiņu un, visiem redzot, pasniedza dāvanu vecmāmiņai. Vēlāk es uzzināju, ka šo vērtīgo balvu loterijas rīkotājiem piedāvāja Natālija Rudenska, lāga dvēsele. Dzīvie sivēni un kombinētā barība — tā bija firmas “Šķaunes bekons” sponsoru dāvana. Vērtīgas balvas sarūpēja zemnieku saimniecības “Bebri”, “Pakalni”, “Jaunozoli”, bet Valērijs Medvedskis atdeva šķirnes trusi.

Šķaunes loterija guvusi plašu popularitāti. Ražas svētkos es redzēju ne mazums viesu no kaimiņu pagastiem. Dzīvesbiedri Dzeņi no Ludzas novada pastāvīgi sūta balvas uz Šķauni, jo novads un pagasts atrodas kaimiņos, pie robežas. Tas, ka loterijai bija panākumi, ir visu cilvēku cēlsirdības piemērs, kad katrs cenšas iepriecināt tuvāko. Un es biju liecinieks tikai vienam gadījumam, kad mājas ražojumu laimēja pats autors. Viņš tūdaļ atzinās un trauku ar dziedniecisko dzērienu nodeva dāvanu loterijas organizētājiem.

Vērtīgo balvu pasniegšana par biļetēm ar simbolisku vērtību noritēja uz plašā svētku koncerts fona, kurā piedalījās labākie Šķaunes un Asūnes pašdarbnieki. Tā jau sagadījās, ka sapulcējušos cilvēkus uzrunāja divas jaunās pagastu vadītājas — Tatjana Munda (Šķaune) un Inese Plesņa (Asūne). Gados jaunā vadība iepriecina un vieš cerības...

Miķeļdienas gadatirgus izdevās, par ko es no visas sirds esmu pateicīgs vietējai “kultūras ministrei Leontīnei Višņevskai. Uzmanība un gādība par cilvēkiem ir tas galvenais kapitāls, kas vēl ir daudzcietušās Latgales balsts. Mēs visi esam tā nogaidījušies pārmaiņas.

Aleksejs GONČAROVS