“Mēs paši” ar Hipotēku bankas palīdzību jeb Žēlsirdības skola

Miljardu latu parādu muklājā grimstošā un pamazām izmirstošā valsts, kur tiek slēgtas slimnīcas un skolas — tādi ir mūsu augstākās elites galvenie “nopelni”. Jāsaka, ka tā nav nokritusi no mēness, bet to apzināti un neapzināti ievēl elektorāts, kurš dod priekšroku emocijām, nevis veselajam saprātam. Taču ne viss ir tik slikti... Krīze, kurai neredz gala, pamodina cilvēku sirdīs labākās īpašības — līdzcietību sērdienim, nabagajam, slimajam, vientuļajam. Lūk, kāpēc Hipotēku bankas klientu kluba “Mēs paši” eksperti, starp kuriem bija arī mūsu laikraksta pārstāvji, vienprātīgi atbalstīja projektu “Dagdas novada Šķaunes pagasta sociāli neaizsargāto iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošana”. Veļas mazgātavas atvēršana savstarpējās palīdzības centrā neaizņēma daudz laika, jo saņēma pašvaldības atbalstu. Kādam daži simti latu nav liela nauda, bet Latgales nomalei tā ir īsts kapitāls. Pamatsummu — 396 latus — piešķīra Hipotēku banka, Šķaunes pagasta līdzfinansējums bija 95 lati, bet vēl gandrīz 50 Latvijas Sarkanā Krusta vietējās nodaļas biedru savāca 176 latus. Tas gadījums, kad salmiņš pie salmiņa un putniņam ligzdiņa...

Labie darbi paši par sevi nenāk. No ilggadējās pieredzes zinu, ka katra labdarības projekta realizēšana — tā vienmēr ir viena vai vairāku cilvēku dvēseles dziņa, jo zem guloša akmens ūdens netek... Un kārtējais žēlsirdības akts attālajā pierobežas pagastā ir jāuzskata kā likumsakarība. Ar darbīgo sievieti Sandru Drozdovu esmu labi pazīstams kopš tā laika, kad pirms deviņiem gadiem Šķaunē viņa organizēja LSK nodaļu. Laikraksts vairākkārt stāstīja par Šķaunes brīvprātīgo labajiem darbiem, un vadītāja gadu no gada izmantoja katru iespēju atvieglot dzīvi tiem cilvēkiem, kuriem radušās sadzīves problēmas.

Latvijas Sarkanā Krusta Krāslavas, Dagdas un Aglonas novada komitejas izpilddirektore Sand- ra Molotoka ar īpašu sirsnīgumu atsaucas par S. Drozdovu, kura, teicami zinot vietējo situāciju, prot nospraust nodaļai aktuālu mērķi un panākt tā realizēšanu. Turklāt tas tiek darīts tikai pēc sirds aicinājuma, bet labdarības darbā Sandra pamatojas uz personīgo principu “Tas, ko tu dod, ir tavs”.

Pēc Krāslavas piemēra pirms pusotra gada attālajā ciematā tika atvērts savstarpējās palīdzības centrs. Galvena-jā administratīvajā ēkā pagasts ne tikai ierādīja nepieciešamās telpas, bet arī palīdzēja tās izremontēt. Te pienāk palīdzība no ārzemēm un valsts, arī vietējie cilvēki uz šejieni labprāt nes apģērbus, apavus, pārtikas produktus, kas tiek sadalīti tiešajiem adresātiem. Cita projekta rea- lizēšanas rezultātā pirms gada savstarpējās palīdzības centrā tika ie-viests štata aprūpētāja amats, kas tika uzticēts Inārai Krainei. Cilvēka ar īpašām vajadzībām iekārtošana darbā arī ir humāns akts, un labdarības ofisa saimniece no visas sirds pateicas par viņai dāvāto uzmanību. Ināras dzīve piepildījusies ar jaunu jēgu. Ja tu kādam dari labu, tas atgriežas pie tevis, un, kas ir svarīgi: savstarpējās palīdzības centrā cilvēki iegriežas ne tikai tāpēc, lai saņemtu materiālo palīdzību, bet arī lai kontaktētos, kam ir īpaša vērtība lauku apvidū. Nav lielākas nelaimes par vientulību...

Spriežot pēc Ināras teiktā, centrā vienmēr iegriežas cilvēki, bet ir arī tādas dienas, kad apmeklētāju skaits ir divi vai trīs desmiti cilvēku. Kāds kaut ko atnes, kāds kaut ko aiznes. Bieži vien ziedotāji nosauc adreses, uz kurieni viņi gribētu nodot savus ziedojumus, un šāda vēlme obligāti tiek apmierināta.

Tagad, kad savstarpējās palīdzības centrā parādījies jauns dators ar pieslēgumu Internetam, uz šejieni sāka nākt vidējā un vecākā gadagājuma cilvēki, kas liecina par paaudžu pēctecību žēl- sirdības darbā. Bez datora iegādes ar Hipotēku banku kopīgā projekta realizēšana ļāva iegādāties firmas “Indesit” automātisko veļas mazgājamo mašīnu, firmas “Bosch” gludekli, gludināmo dēli un citu sabiedriskajai veļas mazgātavai nepieciešamo iekārtu. Pagasta strādnieks Vladimirs Vitkovskis pieslēdza sadzīves ierīces elektrotīklam, veica nepieciešamos santehniskos darbus un pat uzstādīja ūdens filtrus. Pirmie klienti no trūcīgo kategorijas jau novērtēja visas jauno bezmaksas pakalpojumu priekšrocības, kas agrāk nebija pieejami.

Zinot Sandras Drozdovas nemierpilno raksturu, es piedāvāju savai senajai paziņai uz mirkli nodoties sapņiem. Nodaļas vadītāja tūdaļ pavēstīja racionālu ideju — pārvērst vienu no tukšajiem labiekārtotajiem dzīvokļiem par sociālo. Tālajās viensētās dzīvo vientuļi un slimi cilvēki, kurus vēlams uz ziemu pārvietot uz ciematu un piedāvāt viņiem sociālās gultas. Ciematā nav pirts, un iekārtotā dušas telpa ar boileru sociālajā dzīvoklī varētu būt pieejama arī citiem trūcīgajiem. Doma ir pilnīgi pareiza — neviens nav pasargāts no nelaimēm un vientulības.

Sandras Drozdovas sirds dāsnuma avoti man ir labi zināmi. Māte, kura uzaudzināja četrus bērnus, lieliski pazīst dzīvi visā pastāvošo problēmu daudzveidībā, kas ar laiku tikai pieaug. Cilvēku labdarībā viņa saskata pareizu līdzekli, kā paglābties no visām dzīves likstām. Ar savu pieticīgo tehniskās darbinieces amatu skolā viņa nežēlo spēkus žēlsirdībai. Un no sirds pateicīga dzīvesbiedram Jurim, kurš neiebilst pret Sandras sabiedrisko misiju un arī pats nāk palīgā citiem.

Izmantojot gadījumu, mana sarunbiedre lūdz izteikt publisku pateicību visiem nesavtīgajiem palīgiem un pirmām kārtām Aritai Rimšai, Jadvigai Ceicānei, Konstantīnam Andžānam, Valentīnai Šuplinskai, Vilhelmam Andžānam, Venerandai Prusakai, Larisai Turutai, Zojai Andžānei, Irēnai Gžibovskai, firmai “Ledinki”, Baltajai baznīcai un, protams, sponsoriem no Zviedrijas, kā arī Sandrai Molotokai, ar kuras vieglo roku top un tiek realizētas jaunas idejas žēlsirdības druvā.

Aleksejs GONČAROVS