Kā liktenis lēmis — tā būs!

Tamāras vectēvs Kārlis Štelmahers bija robežsargs, apbedīts Šķaunē. Arī Aleksandra dzimtā bijuši karavīri: onkulis Mihails bija virsnieks, bet cits onkulis Nikolajs krita frontē Lielajā Tēvijas karā. Tā kā bērnu izvēle saistīt savu dzīvi ar dienestu armijā nedz tēvam, nedz mātei nenāca kā sniegs uz galvas. Vecāki respektējuši arī Pāvela lēmumu pamest dienestu un doties tēva pēdās: Aleksandrs sovhoza laikā bija mehanizators uz T-150K, kā arī ļoti labs šoferis. Viņam ir visas autovadītāja kategorijas no B līdz E, pēdējo no kurām ieguva 2000. gadā. Taču tas nav vienīgais, ko viņš savā dzīvē ir iemācījies un kam iemācījis citus.

Visam pamatā ir fakts, ka Aleksandrs nāk no lielas ģimenes, un ļoti agri nācās pieaugt, jo viņa tēvs nomira, kad puikam bija 7 gadi. Taču mazajam zēnam laimējās ar audzinātāju, kura lomu uzņēmās vectēvs — arī Aleksandrs.

“Klausies mazdēl, daudz strādāsi, nopelnīsi labu naudu, būs nauda — būsi paēdis, būsi paēdis — būsi vesels.” Šos vectēva vārdus Aleksandrs iegaumēja uz mūžu, un, sekojot šim padomam, viņš spēja pārvarēt vissmagākās dzīves situācijas, nezaudējot cieņu apkārtējo acīs. Aleksandrs ir dzimis jūrmalnieks, bet māk visus lauku darbus un lepojas, ka pats mācījis slaukt govi sievu un dēlus.

“Savulaik es pats gribēju palikt virsdienestā Padomju Armijā, bet māte neatļāva,” stāsta Aleksandrs. “Mammai bija liela ģimene — astoņi bērni, bet tēva jau nebija. Kad viņš nomira, jau-nākajai māsiņai nebija apritējis pat pusgads. Armijā man viss gāja no rokas. Nebiju izgājis nekādu mācību daļu, bet jau pēc trim dienesta mēnešiem piešķīra jefreitora uzplečus, tad jaunākais seržants, seržants, vecākais seržants, jau apsolīja staršinas uzplečus, bet tamdēļ vajadzēja palikt virsdienestā. Māte lūdza palīdzēt, lai spētu paēdināt divus brāļus un sešas māsas.”

Aleksandrs tic liktenim. Savā dzīves laikā viņš trīs reizes ir slīcis, bet vienmēr izglābts vai izglābies. Ja viņš būtu palicis virsdienestā, jau pēc sešiem mēnešiem būtu nonācis Padomju Armijas ierobežotā kontingenta sastāvā Afganistānā veikt varoņdarbus kopā ar saviem dienesta biedriem. Varbūt tieši tas nostiprinājis Aleksandra ticību liktenim, un dēla dienesta laikā Afganistānā viņš gulējis mierīgi.

“Var sacīt, ka es faktiski biju ceļā uz Afganistānu, bet, tā kā nācās braukt palīgā mātei, tad pēc gadiem uz Afganistānu aizbrauca dēls it kā manā vietā,” turpina Aleksandrs. ”Ko velti baidīties? Tad jau no visa ir jābaidās. Es saprotu tā: katram dots savs liktenis no Dieva. Ja lemts, tad arī uz vietas nekas nepasargās. Pie mums laukos cilvēki mirst no šņabja, dažs iet bojā avārijā, vēl kāds citā ceļā zaudē dzīvību. Tā ka pārāk nemoku sevi. Neteiktu, ka tagad tur drošāk nekā tolaik — karš ir un paliek karš. Kad dēls pirmoreiz bija Afganistānā, divus viņa cīņu biedrus ievainoja, vienu nogalināja. Ievainotos izglāba afgāņi, ja neizglābtu — droši vien tos arī nogalinātu.

Jā, Afganistānā karo, bet pie mums šeit arī karo: dzērumā viens trenkā ar cirvi otru, jo abi strādāt negrib. Muļķības, ka darba nav. Pēc sovhozu un kolhozu sabrukuma es strādāju mežā pie saimnieka: zāģēju kokus, vilku no mežā, pārvadāju. Arī tagad var sameklēt sev darbu mežā, vajag tikai gribēt. Vienkārši cilvēki ir tik tālu palaidušies slinkumā, ka tālāk laikam nav kur. Pie tā es vainoju varu, manis pēc vienalga, kurš ir prezidents, kāda partija valda, lai tikai jauno paaudzi pieradina pie darba. Šodien daudzi tikai raud un prasa pagastā naudu, lai pēc tam nodzertu. Valsts to palaida garām. Daudziem skauž, ka tev ir lietota automašīna, ka tu strādā. Bija tāds gadījums. Atvedu motoru automašīnai “Žiguļi”, palūdzu divus jaunus puišus to izcelt no bagāžnieka, jo taisījos vēl ceļā un negribēju pārģērbties. Viņiem divatā nepietika spēka! Laikam roka adaptējusies citam svaram — neko smagāku par glāzīti vairs pacelt nevar. Pārģērbos un viens pats to dzinēju izcēlu.”

Aleksandram ir daudz arodu. Pārsteidzoši, bet daudz ko viņš apguvis pašmācības ceļā, lasot literatūru. Pirmo plīti samūrējis savā divistabu dzīvoklī Egļevā. Tā nevainojami kalpoja ilgus gadus, šogad Igora atvaļinājuma laikā tēvs ar dēlu plīti izjauca tikai tāpēc, ka grib samūrēt vēl mazāku. Aleksandrs iemācījās mūrēt arī krāsnis, kamīnus, visu.

Zināšanas smēlies ne tikai no grāmatām, izrādās, viņa tēvs Pāvels un vectēvs Aleksandrs bija būvnieki. Turklāt Aleksandram ir ļoti laba redzes atmiņa: pirmo plīti izjauca, paskatījās, kā tā salikta, un salika savu. Krāsnis, plītis un kamīni nav tas sarežģītākais. Aleksandrs spēj no pamatiem uzbūvēt kūtis, šķūņus, pirtis, plītis, māju, ievilkt elektrību. Tiesa, mājas būvniecībā vajag palīgu.

Pie plītīm un krāsnīm palīga lomā ir viņa sieva Tamāra: “Esmu no Bērziņu puses, jaunībā trīs gadus nostrādāju Dagdas sadzīves pakalpojumu kombinātā par šuvēju. Piedzima bērni, kopš tā laika kļuvu par mājsaimnieci. Padomju varas gados turējām divas govis un sivēnmāti, vīrs pelnīja naudu algotā darbā, man bija jārūpējas par bērniem un saimniecību. Tagad galvenais, ka abi dēli strādā, abi iekārtojuši savas dzīves un vēl mums palīdz, neko neprasot pretī. Abiem ir ģimenes, ir viena mazmeita, arī vecākajam dēlam gaidāms ģimenes pieaugums.”

Aleksandrs: “Visu esam panākuši ar savu darbu, savu prātu, savām rokām. Māte tēva zemi atdeva vecākajai meitai, mēs paši nopelnījām un iegādājāmies dažus hektārus zemes Egļevā. Nav daudz, bet mums pietiek. Savulaik turējām lopus, bija zirgs, bet lauksaimnieciskā darbība kļuva neizdevīga, arī sievai pirksti sāp, visu likvidējām. Piens lēts, salīdziniet, ko padomju gados varēja nopirkt par litru piena un ko šodien? Litrs benzīna vai dīzeļdegvielas nekādi nesanāk...”

Vārds pa vārdam, izrādās, Aleksandrs arī mašīnu spēj pats saremontēt. Kad palika bez darba sovhozā, iekārtojās autoservisā Zilupē. Šogad gribējis iekārtoties darbā uz autovilciena un vest kravas pa Eiropu. Tiesības ir, darbu kaut šodien viņam iespēja dabūt, bet mājās vēl daudz darāmā. Gribas uzbūvēt labāku garāžu un lielu pirti ar atpūtas istabu bērniem, lai brauc biežāk ciemos. Pamati jau ielieti, laiks ķerties klāt sienām. Ja vien tas laiks būtu... Atpūsties sanāk vien miegā. Nedaudz vieglāk var uzelpot ziemā, bet arī tad gads no gada atšķiras. Dzīvesbiedri labi dzīvojuši gan padomju varas laikā, gan tagad nesūdzas. Vienīgi tagad nav stabilitātes sajūtas un pašam par visu jādomā, arī par veselību. Tālab fiziskas aktivitātes viņus tikai priecē.

Juris ROGA