Vietā, kur dzīvo īpašo rūpju bērni...

Tā kā skolā mācās izglītojamie ar viegliem, vidēji smagiem un smagiem garīgās attīstības traucējumiem, viņiem nepieciešama speciālās pamatizglītības programma, kas atšķiras no tās, kas ir vispārizglītojošajā skolā.

Izglītības iestādi vada direktore Anita Malinovska, viņas pakļautībā strādā 38 pedagogi (internāta un priekšmetu skolotāji), kā arī 23 tehniskie darbinieki.

— Šodien visā valstī vērojams neliels klašu piepildījums. Cik lielas klases ir jūsu skolā?

— Visā valstī ir ap 9000 šādu bērnu un mazāk nekļūst. Mūsu skolā A un B līmenī klašu piepildījums ir līdz 12 bērniem, C līmenī — līdz sešiem. Mums ir dažas apvienotās klases, jo skolēnu skaits nav liels. Uz šī fona šķiet, ka pedagogu un tehnisko darbinieku skolā ir ļoti daudz, bet jāņem vērā, ka mums ir divas struktūrvienības — skola un internāts, arī visu saimniecisko darbību veicam paši. Mūs finansē valsts, pašvaldība savu iespēju robežās palīdz, ko spēj. Piemēram, organizē iepirkumus, noņemot mums šo slogu, sarūpēja dāvaniņas pirmklasniekiem — tas bērniem bija ļoti patīkams brīdis.

— Pie jums mācās tikai Dagdas novada bērni?

— Ne tikai. Šeit ir arī Krāslavas, Rēzeknes un Daugavpils novada bērni, no Daugavpils un Jelgavas. Tie skolēni, kuru vecāki dzīvo tuvākajā apkārtnē, katru dienu brauc uz skolu un atgriežas mājās — tie ir tā saucamie mājas bērni. Bet ir tādi, kuri mājas apmeklē reizi nedēļā — ar skolas transportu viņus aizvedam mājās piekt- dienās. Vienreiz mēnesī pilnīgi visi aizbrauc mājās ar skolas transportu. Tādu, kuri internātā dzīvotu no brīvlaika līdz brīvlaikam, vairs nav, arī pa vasaru bērni brauc mājās.

— Ko īsti iemāca šajā skolā?

— Bērni, kuriem ir viegli garīgās attīstības traucējumi, 1.-9. klasē mācās pēc A un B līmeņa programmām, pēc tam viņi divu gadu laikā (1. un 2. kurss) apgūst kādu no profesionālās pamatizglītības programmām jeb aroda pamatiemaņas. Šobrīd mums ir licencētas četras šādas programmas. Pieprasītākās programmas ir mājkalpotāja (vai mājkalpotājas) un palīgs lauksaimniecībā. Pirmo izvēlas gan zēni, gan meitenes, jo šī profesija dod iespēju meklēt darbu un strādāt viesu namos, viesnīcās un arī modernā zemnieku saimniecībā, kur ir daiļdārzniecība un citas nozares. Bērni apgūst gan ēdiena gatavošanas pamatus, gan daiļdārzniecību, gan lauksaimniecības pamatus, gan adīšanu, gan tamborēšanu, vārdu sakot, — ļoti daudzus arodus un kārto kvalifikācijas eksāmenus šajos priekšmetos. Palīgs lauksaimniecībā ir programma, kuru visbiežāk izvēlas puiši, jo tajā ir sava odziņa — iespēja iegūt traktorista tiesības, ja veselība atļauj. Viņi iziet medicīnisko apskati, nokārto eksāmenu, saņem tiesības un var strādāt.

Šogad neizdevās nokomplektēt būvstrādnieku grupu, taču tāda programma — būvstrādnieks — mums ir licencēta un varam mācīt bērnus, ja ir gribētāji.

Palīgšuvējs ir programma tiem, kuri pēc tam var strādāt šūšanas firmās. Divos gados viņi apgūst šūšanas pamatus, pēc tam šos bērnus labprāt uzņemt profesionālās izglītības iestādes, kur viņi arodu mācās padziļināti, bet principā var arī uzreiz meklēt darbu.

Šīs programmas licencējām, vadoties pēc faktiskās situācijas mūsu reģionā, kur nav lielu ražotņu, toties ir viesu nami un daudzmaz attīstīta lauksaimniecība.

Bet mūsu skolā ir arī bērni ar vidēji smagiem un smagiem garīgās attīstības traucējumiem, un tādu ir vairāk par 30 skolēniem. Ja A un B līmenis mācās pēc kopējās programmas, tad C līmenim ir individuālas programmas, proti, skolotājs sastāda tieši konkrētam bērnam piemērotu programmu. Arī šie bērni iegūst pamatizglītību, bet tālākajā izglītošanās posmā viņiem ir tā saucamās darba iemaņu veidošanas klases, kuras darbojas trīs gadus, tajās faktiski mācās sevi apkalpot, lai varētu patstāvīgi dzīvot. Strādāt viņi nevar, lai gan mācību laikā apgūst dažādas zināšanas un iemaņas.

— Kur paliek jūsu skolēni, kad viņi kļūst pilngadīgi?

— Daļa uzsāk darba gaitas Latvijā, bet ir piemēri, kad mūsu skolas beidzēji ir aizbraukuši uz ārzemēm un tur veiksmīgi strādā. Tie, kuri nevar strādāt, paliek vecāku aprūpē vai nonāk pansionātos. Bet tādu, kuri būtu nonākuši pansionātos, pēdējos gados ir maz. Tieši no skolas uz pansionātiem mums nav nācies vest bērnus vismaz pēdējos piecus gadus. Ja viņi tur nonākuši, tad tāpēc, ka vecāki pēc kāda laika no viņiem atteikušies.

— Līdz kādam vecumam bērni uzturas jūsu skolā?

— Valsts pedagoģiski medicīniskā komisija diagnozi nosaka līdz 21 gada vecumam. Reizēm sastopamies ar situāciju, ka bērns dažus gadus ir nomocījies vispārizglītojošajā skolā, skaitās, piemēram, 5. klasē, bet netiek pārējiem līdzi un ir jāatstāj uz otru gadu. Diemžēl vecāki paši rada problēmas. Viņi jūtas neērti, ka ģimenē ir tāds bērns, sevišķi, ja tas ir smags gadī- jums. Ilgu laiku bērnu notur mājās vai atdod vecvecākiem tālāk no apkārtējo acīm. Kad vairs paši nevar tikt galā, meklē izglītības iestādi, kurā bērns varētu mācīties. Bet laiks ir aizgājis, viņu vairs nevar iecelt tajā klasē, kas atbilstu vecumam, jāsāk mācīties no pirmās klases.

Nevar arī nosodīt vecākus, viņiem vienkārši ļoti grūti pieņemams fakts, ka bērns nav garīgi vesels. Ja bērns piedzimst slims un uzreiz vecākiem pasaka, kādas ir problēmas, tad viņi uzreiz rīkojas. Savukārt, kad vecāki cer, ka pie- dzimis vesels bērns, taču vēlāk atklājas attīstības traucējumi — pieņemt šo faktu un samierināties ar to, ka bērnam nepieciešams kaut kas īpašs un speciāls, ir ļoti smagi. Manā praksē bijis gadījums, ka vecāki nāk uz skolu 1. septembrī un raud. Kad pēc kāda laika bērna veselība uzlabojas un viņam ir iespēja atgriezties vispārizglītojoša skolā, viņi vairs nevēlas to darīt, jo bērnam iepatikusies mūsu skola. Pirms gadiem pieciem bija arī gadījums, kad no speciālās skolas skolēns atgriezās vispārizglītojošajā skolā.

Uzlabojās viņa spējas, tika sasaukta atkārtota komisija, kura deva savu slēdzienu, un bērns turpināja mācīties vispārizglītojošajā skolā pēc tās programmas, viss bija normāli. Dažkārt situācija ir uz robežas un nevar noteikt, vajag viņam speciālo skolu vai nē. Reizēm par iemeslu ir tas, ka bērns nav labi paēdis un nevar tikt līdzi izglītības programmai. Pie mums ir četrreizēja ēdināšana, nodrošināta medicīniskā aprūpe visiem, ir visas vajadzīgās grāmatas, kancelejas piederumi, mācību process organizēts atbilstoši bērnu vajadzībām.

— Kādus uzlabojumus veicat skolā, internātā?

— Katru gadu cenšamies uzlabot savu bāzi. Sadarbībā ar Dagdas novada domi pērn pabeidzām lielu projektu, kura rezultātā uzlabojām infrastruktūru bērniem ar kustību traucējumiem. Mācību procesa vajadzībām skolas daudzdzīvokļu mājā izremontējām trīsistabu dzīvokli, kurā ierīkotas trīs speciālās klases C līmeņa bērniem. Vienā no tām ierīkojām apsildāmās grīdas, jo smagi slimie bērni ātri nogurst, viņiem gribas pavāļāties pa grīdu, bet ziemā tā ir vēsa. Tālab nolēmām, ka vajag apsildāmo grīdu, uz kuras ir arī mīksts paklājs. Ir uzbrauktuve, lai telpās iekļūtu bērni, kuri atbrauc ratiņkrēslos no internāta. Datorklasē ir iegādāta speciāla datortehnika ar datorprogrammām, lai smagi slimie bērni varētu iemācīties strādāt arī ar šo tehniku. Ir arī interaktīvā tāfele, jo klasē notiek arī citas nodarbības, ne tikai pie datora. Pēc projekta tika iegādāts autotransports ar pacēlāju, lai tajā varētu iekļūt arī bērni ratiņkrēslos. Daļa mēbeļu tika iepirkta par projekta naudu, daļu piepirkām paši, lai izveidotu garderobi, kādas agrāk šeit nebija.

Pēc nepieciešamības katru gadu esam veikuši kosmētiskos remontus. Redzam, ka grīda jānokrāso — darām. Taupām valsts iedalītos līdzekļus, plānojam, ko vajag paveikt, skatāmies, ko varam un ko nevaram atļauties. Šoruden saimnieciskā kārtā skolas daudzdzīvokļu mājā pabeigsim remontēt divistabu dzīvokli, kurā ierīkosim ārstnieciskās vingrošanas kabinetu, kas ir ļoti nepieciešams, un divas trenažieru zāles. Virtuve tur bija tik liela, kā daža istaba pilsētas dzīvoklī, tālab varējām veikt pārkārtojumus un iegūt trīs telpas. Iepriekš mums bija realizēts sporta projekts, kurā iegādājāmies sporta inventāru un trenažierus. Mūsu bērniem ļoti patīk sporta aktivitātes, bet līdz šim mums nebija telpu, kur visu izvietot.

Pirms vairākiem gadiem tika realizēts viens projekts sadarbībā ar Krāslavas rajona padomi. Rezultātā šajā pašā ēkā tika izveidots sociālo zinību kabinets, kurā bērni mācās gatavot ēst, galda klāšanas kultūru, šeit ir veļas mašīna — mācās mazgāt veļu gan ar rokām, gan ar mašīnu un daudz ko citu.

Skolā mums ir ļoti veca datorklase, kurā ir desmit darbavietas. Šogad par skolas līdzekļiem nomainīsim vecos datorus pret jauniem. Datorklase ir mīļa bērniem, viņi tur labprāt uzturas. Mums ir sava bibliotēka internāta telpās, arī tur ir divi datori, kas iegādāti, pateicoties sadarbībai ar centrālo bibliotēku un akcijai “Uzdāvini datoru skolai”. Bibliotēkā ir visa nepieciešamā mācību literatūra, kā arī dažāda daiļliteratūra. Pasūtām arī avīzes un žurnālus.

Bērni dzīvo izremontētās istabiņās. Burtiski vakar nopirkām linoleju internāta vajadzībām un sāksim tā ieklāšanu. Šeit savulaik ielikti mūsdienīgi plastikāta logi, šo- gad siltināsim gala sienas, pavasarī plānojam nokrāsot ēkas fasādi. Foajē izvietojām koka solus. Sākotnēji bija doma par mīkstajiem dīvāniem, taču bērni tendēti knibināt mēbeles, tālab devām priekšroku kokam. Medpunkts un procedūru kabinets arī ir internātā. Skolēnu kontingents mums ir dažāds, pārsvarā diemžēl ir bērni no nelabvēlīgām ģimenēm. Medicīnas kabinetā nākas uzmanīgi sekot līdzi arī tam, kādi viņi atgriežas skolā no mājām.

Mums ir laba sporta zāle un sporta laukums, šogad būs lieli uzlabojumi rotaļu laukumā, kur šobrīd ir tikai smilšu kaste, divu veidu vecas nolietotas šūpoles un vasaras mājiņa — viss pašu darināts. Tā kā bijām sataupījuši naudu, mācību gada beigās aptaujājām skolotājus, lai uzzinātu, ko viņu gribētu uzlabot vai pamainīt skolā. Daudzi sacīja, ka nepieciešams mūsdienīgs bērnu rotaļu laukums. Gribam daudzfunkcionālu spēļu laukumu, daļu atribūtu iegādāsimies jau šogad, šo to nākamgad.
Vasarā ierīkojām jaunu garderobi skolas ēkā. Tagad te ir ērtāki apstākļi, var arī pasēdēt, papļāpāt. Pamazām mainām mēbeles klašu telpās, trešās klases skolotāja Inese Kuzņecova gaidīja visilgāk, šogad arī viņas klasē nomainījām mēbeles. Iegādājāmies arī daudz attīstošo spēļu, kas ļoti vajadzīgas. Sākumskolas klašu skolotāji bija iniciatori tam, lai katrā klasē būtu dators ar interneta pieslēgumu skolotājam, jo tos bieži nepieciešams izmantot mācību procesā.

Pērn skolas teritorijā ierīkoti bruģēti celiņi, kas sevišķi atvieglo pārvietošanos bērniem ratiņkrēslos. Firma iedeva nelielu atlaidi, tālab mēs varējām atļauties šos darbus.

Pirts nav, bet ir labiekārtotas dušas telpas, kur bērni var nomazgāties. Kopumā mums ir liela saimniecība: skolas ēka, internāts, daudzdzīvokļu māja skolas personālam, ar malku kurināma katlu māja, garāža, centralizētā ūdensapgāde, atdzelžošanas stacija, notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, divas siltumnīcas, kurās izaudzējam gurķus un tomātus, kartupeļu lauks, kas šogad deva ļoti labu ražu.

Novada dome ir apstiprinājusi pakalpojumu izcenojumus, tālab šo to varam nopelnīt paši. Tās ir nelielas summas, tomēr arī tā ir nauda, piemēram, par transporta pakalpojumiem.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA