Lasītāji raksta

Atmiņu brauciens

Šovasar Aglonā Dievmātes svētkos man rokās nonāca Veronikas Grišānes grāmata par Ezernieku novadu.
Rokās ar šo grāmatu “Kur Ežezers rotājas zils…” braucu lūkoties savu jaunu dienu zemi. Grāmatas autori Veroniku Grišāni personīgi nepazīstu, bet, izlasījusi viņas uzrakstīto, liekas, ka pazīstu viņu sen, jo katrs viņas rakstītais teikums pauž īstu latgalisku pamatīgumu un spēku kā īsta rudzu maize. To, ko viņa raksta grāmatas pēcvārdā, zem katra teikuma varu parakstīties. Veronika ir izteikusi daudzu mūsu domas, izjūtas, - vismaz tā atļaujos uzskatīt, kurus varu pieskaitīt pie viņas laikabiedriem. Pārlasot šo darbu, bija jānorauš gan asara, gan jāpasmaida, gan jāizdzīvo liels gandarījums par to, ka, redz, kādi cilvēki te ir bijuši — gan skolā, gan dzīvē.

Gribējās uzzināt vēl ko vairāk par tiem skolotājiem, kuru dzīves apraksti ir pārlieku lakoniski. Tāpēc devos ceļā, lai satiktos un parunātos ar tiem, kuri ir vēl šaisaulē.

Septembra pirmā svētdiena. Kā tas pieklājas — svinīgs dievkalpojums Bukmuižas katoļu baznīcā. Mans ceļa mērķis bija ar to arī sākt savu ceļojumu. Biju bezgala gandarīta un laimīga, ka man izdevās nokļūt tieši laikā, kad priesteris Ivars Vigulis uzstādīja Vissvētāko Sakramentu un notika tā godināšana. Baznīcā sapulcējušies pārsvarā pusmūža gadu cilvēki. Jūtams uzreiz, ka draudze un mācītājs “strādā” roku rokā. Brīnišķīga a’kapella dziedāšana. Priekšdziedātājas vadībā viss norit tik precīzi, raiti un skaisti, ka arī pat mēmais centīsies dziedāt līdzi. Vispatīkamākais bija mācītāja Viguļa uzruna, kā arī visa turpmākā dievkalpojuma gaita. Starp citu, viņš pateica tādus vārdus, kādus nekad un nekur savā dzīvē nebiju dzirdējusi, kaut arī regulāri apmeklēju baznīcu (citā draudzē). Viņš teica tā: ”Tagad jūs atpūtieties kopā ar Jēzu, ar Svētajiem Rakstiem. Strādāšu es. Tāds ir priesteru darbs svētdienās — apkalpot draudzes. Lai Svētais Gars palīdz jums atvērt sirdis un tuvoties Dievam, jo tikai Viņš spēj cilvēkam palīdzēt. Mēs katrs par sevi bez Dieva esam vāji….” Dievkalpojums tika vadīts raiti, viegli, skaistā garīgā kāpinājumā, mijoties ar lūgšanām, draudzes dziedājumiem. Īpatnība, kas ļoti raksturīga tieši Ezernieku novadam, ka te dažkārt mēdz runāt vienlaicīgi trijās valodās - latviski, latgaliski, iestarpinot pa izteicienam krievu valodā. Droši vien profesore Janīna Kursīte ar saviem studentiem to jau ir fiksējusi. Tieši tā runāja arī priesteris. Tas pārsteidza, bet bija ļoti patīkami un neparasti. Biju gaidījusi dievkalpojumu īsti dziļā latgaliešu valodā un tādu mazliet jau pierastu un mazliet monotonu. Bet te viss bija citādāk, un tomēr ļoti latgaliski, sirdi veldzējoši un uzrunājoši. Priesteri Ivaru Viguli jāklausās ar sirdi, kas, manuprāt, ir katra priestera augstākais sasniegums, ja viņš tā spēj.

Tālāk kopā ar savu klases biedreni Oliju Silovu (Dzerkali) devāmies pie skolotājas Irēnas Lavrinovičas, bez iepriekšēja pieteikuma. Mūs sagaida mazliet pārsteigta, bet kā allaž stalta un smaidoša, ar laipnu un labvēlīgu mirdzumu acīs mūsu kādreizējā fizikas skolotāja. Uzreiz sākam sarunu ar to, ka vēlamies vēl ko vairāk uzzināt par mūsu bijušajiem skolotājiem. Ar grāmatā uzrakstīto par dažiem no viņiem mums liekas, ka ir tā kā par maz. Mūsu saruna ar skolotāju Lavrinoviču viņas mājīgajā miteklī izvērsās vairāku stundu gara. Tā nebija vienkārša ziņkāres apmierināšana no mūsu puses. Kad mēs mācījāmies skolā pagājušā gadsimta 60. gados, lielākā daļa Ezernieku vidusskolas skolotāju bija tik harizmātiskas personības, ka skolēni uzlūkoja viņus tikai kā augstas raudzes pedagogus, bez iedziļināšanās viņu ārpusskolas dzīvē. Man radās jautājums: “Kā un kāpēc viņi te nokļuva - skolotāji Pavlovi, Ivanovskis, Celitāne (Ivanovska), Einbergs, Kalniņa, Lavrinoviči — Irēna un Valdis, Vasiļjevi un citi?” Izrādās, ka tam ir atbilde, pie kam ļoti interesanta. Neiedziļinoties sīkāk vēstures peripetijās, jāsaka, ka dzīvē vienmēr darbojas likumsakarība — nav ļaunuma bez labuma. Tas labums šoreiz tika Ezernieku vidusskolai, kurā 1950. gados ieplūda no visdažādākajiem novadiem (kā Latvijas, tā Krievijas) jauni, izglītoti, dziļi inteliģenti skolotāji - personības.

Skolotāja Irēna Lavrinoviča ar dziļu cieņu un mīlestību glabā sava brāļa - skolotāja, mākslinieka Valda mantojumu. Ar literāta Valentīna Uralova gādību un māsas un citu tuvinieku finansiālo atbalstu izdota Valda Lavrinoviča dzejoļu grāmata krievu valodā. Skaudra, atklāta valoda, dziļas, dzīvi apliecinošas domas pauž šīs vārsmas, arī ar ironiju un sarkasmu par laikmetu, kas saucas — padomju laiks. Skolotājai sāp sirds par to, ka brāļa “draugi” reiz paņēmuši visus latviešu valodā sacerētos dzejoļus ar solījumu tos publicēt — tā arī pazuduši.

“Draugi”! Ja lasāt šīs rindas, atdodiet Valda Lavrinoviča dzejoļu kladi pēc piederības, lūdzu!

Tikšanās ar skolotāju Irēnu Dimperi viņas lauku mājās, vienā no Ezernieku pakalniem — klusa, dvēseliski apgarota vieta, ko izstaro pati mājvieta ar lielu liepu un jauku puķu dārziņu pagalma vidū, kā arī pati skolotāja ar nenogurdināmo garu sagaida mūs pašā svētdienas novakarē. Atkal pārsteigums par negaidītajām viešņām jeb gaškām, kā saka latgalieši. Rāmā, nesteidzīgā sarunā skolotāja izvadā mūs pa savām atmiņu takām, sākot ar koru dziedāšanu skolā līdz lielajiem Dziesmu un deju svētkiem Rīgā, ilggadīgu darbošanos folkloras kopā “Akmiņeica”, koncertiem un daudz ko citu. Par atzi- nību par savu darbu skolotāja Irēna Dimpere ir lepna. Mēs ar Oliju arī, jo nācās dziedāt pie prasīgās, ļoti disciplīnu cienošās skolotājas gan vidusskolas korī, gan Olijai ilgāku laiku folkloras kopā ”Akmiņeica”. Skolotāja Dimpere parādīja ar lepnumu — grāmatu “Latgales kultūras darbinieki”— ar dāvinājuma ierakstu no mazdēla Haralda (vārds izvēlēts par godu skolotājas visiemīļotākajam diriģentam Haraldam Mednim), kurā ir skolotājas ģīmetne un radošā biogrāfija. Tātad te ir viens secinājums: ne katra dziedāšanas skolotāja (tā agrāk teica) bildi un aprakstu publicēs enciklopēdiskā izdevumā. Skolotāja Dimpere ir bijusi gan lieliska skolotāja, gan izcila Latgales kultūras darbiniece. Par šādiem cilvēkiem mēdz teikt — viņi strādā ar misijas apziņu.
Pārlapojušas atkal un atkal kopīgi Veronikas Grišānes grāmatu par Ezernieku novadu, papildinājušās ar jauniem faktiem un garīgi bagātinājušās ar skolotājas teiktajiem vārdiem, reizē ar saulrietu sakām: “Uz redzēšanos, līdz citai reizei!” Atpakaļceļā sastopam dēlu Eduardu ar vedeklu, kuri, kā skolotāja teica, apciemo viņu katru dienu un rūpējas par viņas labsajūtu. Arī priesteris Ivars Vigulis esot biežs viesis šajā mājā. Viņš dod garīgu stiprinājumu, kā arī viņus saista muzikālas intereses, jo klavieres skolotājas Dimperes mājā nestāv kaktā, bet istabā goda vietā.

Nākamā diena Olijas Dzerkales vadībā bija veltīta Ezernieku tuvējo kapsētu apmeklēšanai, lai noliektu galvu pie kapu kopiņām un atcerētos ar lūgšanu tos, kuri mums devuši zināšanas, draudzību, kopā pavadītus neaizmirstamus dzīves brīžus.
Sirsnīgs paldies Veronikai Grišānei! Bez viņas grāmatas nebūtu šo mirkļu un atkalredzēšanās prieka.

Anna Svarinska - Ezernieku vidusskolas 1965. gada absolvente