Dod, Dievs, vienu izskolot...

Šajā vietā dzīvo neliela ģimene: Irīna Reinikova ar vīru Vladimiru Potapovu un dēlu Alekseju. Tā kā bija darbdiena, mājās sastapu tikai Irīnu, kura pastāstīja, ka puika mācās Ezernieku vidusskolas 4. klasē, bet abi vecāki ir bezdarbnieki. Atrast algotu pastāvīgu darbu laukos mūsdienās tikpat kā neiespējami, bet ģimene nekrīt izmisumā un ķeras pie katra salmiņa, lai tikai varētu laist skolā bērnu un paši būtu paēduši. Par finansiālo pusi lielākoties gādā ģimenes galva, Irīna ir mājsaimniece.

Mēs nerunājām par politiku, bet Latvijas politiķu “izcilās” rūpes par tautu ļoti spilgti atspoguļojas tieši šajā ģimenē. Irīnas vecāki laida pasaulē sešus bērnus — trīs meitas un trīs dēlus, savukārt Vladimira vecāki Latvijas iedzīvotāju pulku papildināja pat ar desmit bērniem — pasaulē nāca sešas meitas un četri dēli. Savukārt Irīna un Vladimirs ar bažām domā, kā būs iedot izglītību vienam: “Ar mūsu ienākumiem, dod, Dievs, vienu bērnu izaudzināt un izskolot...”

Lai arī Aleksejs ikdienā mājās dzird tikai krievu valodu, latviešu skolā mācoties, viņš ir sekmīgs, šad tad no skolas mājās pārnes arī atzinības rakstus. Mamma priecājas, ka dēls ir arī izpalīdzīgs — gan ūdeni no ezera atnes, gan malku plītij, gan citos mājas darbos palīdz. Jauno mācību vielu puika cenšas apgūt skolā, turklāt krieviski runājošie vecāki mājās viņam neko daudz palīdzēt nespētu. Līdz skolai ir patālu — kādi četri kilometri, bet par laimi skolēnus turp un atpakaļ ved skolas autobuss.

“Esmu no Rēzeknes rajona, vīrs gan ir vietējais,” stāsta Irīna. ”Pārsimts metru attālumā no šejienes dzīvo vīra brālis un mana māsa — arī vīrs un sieva. Gabalu tālāk otrās pakāpes brālēns pa vīra līniju. Radi apkārt. Arī Ezerniekos mums ir tālāki radi. Novembrī apritēs 12 gadu, kopš dzīvojam šajā mājā. Tā pieder vīra radiem, kuri mūs ielaida šeit padzīvot. Māja ir ļoti veca, tai vajag lielu remontu, bet tik daudz naudas mums vienkārši nav. Labprāt izremontētu, bet nav par ko, tālab atļaujamies tikai pašus, pašus nepieciešamākos remontus. Vieta gan šeit ir skaista, tuvākā apkārtne sakopta, izņemot šo zemes pleķīti ceļa otrajā pusē. Cik zinu, zemes īpašnieks dzīvo kaut kur Baltajā, izskatās, ka mums pašiem vien būs jānopļauj šīs nezāles, lai cilvēki nerāda ar pirkstu.”

Pirmajā brīdī pārsteidza fakts, ka ģimene netur nekādus mājlopus, ir tikai augļu un ogu dārzs, stāda kartupeļus, citus dārzeņus, vāra ievārījumus, taisa konservus ziemai. Izrādās, lai turētu govi, zemes ir pārāk maz — aptuveni hektārs. Savulaik audzējuši cūkas, bet laika gaitā atteicās arī no šīs nodarbes. Irīna stāsta, ka abi ar vīru parēķinājuši un sapratuši, ka izdevumi sanāk lielāki nekā ieguvumi.

“Vēl nesen strādāju tā saucamajā simtlatnieku programmā,” turpina Irīna. ”Pagasts man uzticēja rūpes par pensionētiem skolotājiem, kuri ir ļoti cienījamā vecumā. Centos savu darbu paveikt maksimāli godprātīgi, šodien turpinu viņiem palīdzēt pēc pašu pensionāru lūguma.”

Irīna mīl, ka apkārt ir skaisti. Līdz vēlam rudenim šeit zied samtenes, saimniece stāda arī gladiolas, asteres, dālijas, viņai ļoti patīk begonijas. Ģimenei ir savs automobilis, šobrīd lietots “Volkswagen - Passat”. Bez mašīnas laukos nekādi nevar. Vladimirs laika gaitā ir nomainījis vairāku marku automašīnas, beigu beigās palika pie “Volkswagen” markas, kas nav dārga re- montēt.
Kad istabā ieraudzīju Latvijas sarkanbaltsarkano karodziņu, nodomāju — lūk, īsteni Latvijas patrioti! Neskrien pasaulē laimi meklēt, neatņem valstij nākotni, aizvedot sev līdzi uz svešu zemi bērnu, bet visiem spēkiem mēģina sisties uz augšu savā dzimtenē.

“Latvijas karodziņu atnesa dēls, tam nav nekāda sakara ar patriotisma jūtām,” Irīna ir atklāta. ”Vienkārši negribu braukt uz svešu zemi, un viss. Te dēlam draugi, te dzīvo visi mūsu radi, no šejienes līdz maniem vecākiem pa taisno būs kādi 20 kilometri. Mēs viņus apciemojam, viņi mūs var apciemot, kādēļ mums būtu kaut kur jāaizbrauc?”

Juris ROGA