Zemnieku lietas, prieka maz...

Ar Priežmales zemnieku Juri Triznu esam pazīstami jau vairākus gadu desmitus, tāpēc jau sen viens otru uzrunājam uz “tu”. Par dzīvespriecīgo, ar humora izjūtu apveltīto Vortniku ciema iedzīvotāju laikrakstā “Ezerzeme” rakstīts jau vairākkārt. Šoreiz viņš uzaicināja ciemos korespondentu ne jau priecīga notikuma sakarā. Labi zināmajā Jura un Veras Triznu zemnieku saimniecībā “Leviņi”, kā saka, nekad nebija zelta dzīve, tomēr arī parādi nav krāti. Savs paplucis traktoriņš, neliels rietumvalstī ražots graudaugu kombains, visas nepieciešamās saimniecības ēkas... Cenšoties sekot lauksaimniecības speciālistu ieteikumiem, Juris, uzskatot, ka piena vedējmašīna iegriezīsies arī šajās lauku mājās, uzbūvēja tipveida piena bloku. Cerības nepiepildījās, un šodien, lai gan ir piena dzesētājs, viņš ir spiests vest pienu ar savu automašīnu “Golf” uz ciemata centru. Attālums nav liels, tomēr mēnesī braucamrīkā jāielej savi 50 litri degvielas, arī traktors sezonas laikā izlieto ne mazāk par pusotru tonnu dīzeļdegvielas. Zināms, cik cenas tagad “lētas”. Labākajos gados pienu pieņēma pa 24 santīmiem litrā, tagad par pieciem santīmiem mazāk.

Tas sarunas iesākumam, pirms nonāksim pie galvenā temata. Lietas būtība šāda. Jura mantojamās zemes platība ir neliela, tikai 14 hektāru, tāpēc nākas vēl desmitu nomāt. Kad diplomētais mežkopis nolēma izveidot zemnieku saimniecību, darīja to nopietni. Ar valsts atbalstu realizēja melioratīvo projektu. Nosusinātajos laukos un tīrumos nu varēja vairāk izmantot tehniku, zemkopju pāris jutās apmierināts. Līdz noteiktam laikam. Kā pērkons no skaidrām debesīm šovasar radās problēma: pavasara palu ūdeņi saglabājās meliorācijas grāvjos. Pēdējos piecpadsmit gados nekas tāds nebija pieredzēts. No bērnības pazīstot apkārtni, Juris nosprieda, ka problēmu rada pārāk augstais ūdens līmenis Geraņimovas Ildzs ezerā, kura krastos arī atrodas minētā zeme. Meliorācijas grāvjos ūdens turpināja palikt arī līdz Jāņiem. Šaubu vairs nebija — ezera līmenis pacelts mākslīgi. Kurš meklē, tas atrod. Zemnieks atklāja cēloni. Caurtecē starp Geraņimovas Ildzs un Rušonas ezeru radies aizsprosts no diviem betona blokiem. Tas radīja ūdens līmeņa celšanos un apgrūtināja darbus agrāk sausajos zemnieku saimniecības tīrumos. Pirmo reizi slapjajos grāvjos sāka augt niedres, purva zāle parādījās pļaujamajās platībās, bet kartupeļus, kuri sāka pūt, pat šajā sausajā rudenī bija grūti novākt. Vārdu sakot, zaudējumi gan morālie, gan materiālie, kaķim zem astes viss milzīgais zemes meliorēšanas pasākums.

Kā zināms, problēmas risināšana sākas ar tās atzīšanu. Te arī sākās moku ceļi. Lūk, ko stāsta pats Juris Trizna: “Jūnijā es paziņoju Valsts vides dienesta Daugavpils reģionālajai pārvaldei par Geraņimovas Ildzs ezera izjaukto ekosistēmu. Tad arī saņēmu Aglonas būvvaldes apstiprinājumu tam, ka uz Mušas upes nekādi celtniecības darbi nav saskaņoti un nav atļauti. Betona bloki nav uzska- tāmi par hidroceltnēm. 16. jūnijā uz Vortnikiem bija atbraukusi Vides dienesta Dau- gavpils reģionālās pārvaldes vecākā inspektore Guna Novika. Apskatījusi pārlieku mitrās meliorētās platības un patvaļīgi uzcelto aizsprostu uz upes, inspektore piekrita manam viedoklim. Es gaidīju rakstisku speciālista slēdzienu, taču nesagaidīju. 28. jūlijā piezvanīju uz Daugavpili, kur man atbildēja, ka uz mutiskiem pieprasījumiem rakstiskas atbildes netiek sniegtas. 5. augustā aizvedu rakstisku iesniegumu ar lūgumu uzrakstīt slēdzienu par zemnieku saimniecības “Leviņi” lauksaimniecības zemju pārpurvošanos. Pēc divām nedēļām saņēmu atrakstīšanās vēstuli. 26. augustā vēlreiz aizbraucu uz Daugavpils vides pārvaldi ar otru rakstisku lūgumu — uzrakstīt slēdzienu par mūsu zemes pārpurvošanos. Tagad gaidu...

Par problēmas būtību Juris īsumā informēja arī mani. Man šķiet, ka betona bloki ne jau paši nokrita no gaisa Mušas upē, tos nav iespējams tur novietot bez ceļamkrāna palīdzības. Dabai radītais zaudējums acīmredzams. Pirmkārt, Geraņimovas Ildzs ezera ekosistēmas izjaukšana, otrkārt, primitīvo hidroceltni kāds iecerējis izmantot malu zvejniecībai. Skaidri redzams, ka tiek iz- jaukts zivju dabiskais migrācijas ceļš. Par to es nekavējoties informēju zivju aizsardzības inspektorus. Jācer, ka ar viņu palīdzību un, protams, ar pašvaldības līdzdalību izdosies likvidēt nelegālo aizsprostu. Tad arī beigsies zemnieka Jura Triznas mokas, kurš sirdsēstos un protestējot nolēmis neiet uz rītdienas vēlēšanām. “Negribu pakļauties tiem, kuri divdesmit gados iemanījušies baroties pie varas siles. Simts deputāti, un neviens ne par ko neatbild. Katrs cenšas iegūt kaut ko sev no budžeta, bet tu, cilvēk, staigā bez jēgas pa ofisiem...”

Lai nomierinātu zemnieku, uzsāku sarunu par makšķerēšanu un ogošanu, sēņošanu. Noskumušais senais paziņa pēkšņi atdzīvojās un palielījās, ka pirms dažām dienām ar spiningu noķēris trīs diezgan lielas līdakas. Bet aizpagājušajā gadā ap šo pašu laiku viņam izdevies noķert sešus un astoņus kilogramus smagas zivis. Ir ko atcerēties. Pagājušajā rudenī no blakus esošā sila nesis jaunas baraviciņas simtiem, šogad nav nevienas.

Gandrīz pensijas vecumu sasniegušais, pagātnē jautrais un nebēdnīgais cilvēks šobrīd izskatās saguris. Pats vēl kaut kā turas, bet Vera ir, kā saka, “uz grupas”. Pensiju saņem 65 latus, bet zālēm katru mēnesi tērē ap 50, turklāt ik pēc desmit dienām jābraukā uz Dagdu uz analīzēm. Saimniecība mazāk nes peļņu, vairāk prasa ieguldījumus. Nebeidzama cīņa par izdzīvošanu. Jurim ir zelta rokas, tomēr remonts mājās ievilcies uz nenoteiktu laiku: “Gribas izdarīt mūsdienīgi, bet kvalitatīvu materiālu cenas ir milzīgas. Manas finanses dzied romances,” sūrojas saimnieks.

Kopumā aizejošais gads nav bijis slikts. Lopbarības sagādāts, cik uziet, graudu pietiek, ziemāji sadīguši. Vietas šeit skaistas, klusas, kaimiņi labi. Tikai jāatrisina samilzusī problēma ar lauksaimniecības zemes pārpurvošanos...

Aleksejs GONČAROVS