90. gadu izaicinājums pieņemts, misija izpildīta

Pēc neilga laiciņa Kaļiņina kolhozs jaunajai ģimenei piešķīra pilnīgi jaunu Kirova māju, kas bija neliela un bez lab-ierīcībām. 1988. gadā ciematā būvēja 186. projekta mājas, vienu no tām piedāvāja Taisijai un Ārim Urbanovičiem, kurā viņi dzīvo šobaltdien. To jau varēja saukt par lielu māju — plaša un gaiša, no šaurības ne miņas, visas labierīcības iekšā. Tiesa, kā iepriekšējā, tā arī šajā mājā laika gaitā vajadzēja veikt šādas tādas pārbūves un uzlabojumus, ar ko galvenokārt nodarbojās Āris.

Kolhoza gados Āris bija traktorists un kombainieris, turklāt viens no labākajiem, par ko liecina apbalvojumi un daudzie diplomi. Viņš stāsta, ka sevišķi interesanti bija strādāt uz kombaina: “Par iekultajām graudaugu tonnām uz kombaina zīmēja zvaigznītes. Bija ļoti interesanti jaunībā piedalīties šādā sacensībā. Plus tam vajadzēja pirkt mēbeles un visu ko citu. Naudu pelnīju labu, bet bērnus tikpat kā neredzēju, jo uz darbu gāju ļoti agri, bet mājās pārnācu vēlā naktī.”

Bērnus retāk iznāca redzēt arī tālab, ka Āri bija pamanījuši militāristi un regulāri iesauca uz dienesta mācībām.

Taisija: “Pirmo gadu dzīvoju pie vīramātes, kura bija agronome un iecirkņa priekšniece. Man piedzima bērns, kuram nebija pat divi mēneši, kad vīru iesauca armijnieku mācībās, tie bija tā saucamie ”armejskije sbori”. Man bija jāpaliek vienai ar bērnu — kā pārdzīvoju, neizstāstīt! Āri vispār bieži iesauca, kā viņš pats smējās — tālab, ka karaklausības biļeti armijnieki nelika dziļi atvilktnē.”

Āris: “Vispār mans dienesta laiks pagāja Pleskavas pusē, divus gadus biju vienkāršs karavīrs. Nezinu, ko armijnieki bija man tā pieķērušies, ka ilgus gadus pēc tam nelika mierā. Vēl līdz dienestam armijā iestājos Rīgas speciālo dienestu aviācijas skolā, divas nedēļas pamācījos un pametu, jo sapratu, ka tas nav mans aicinājums. Līdz armijai strādāju kolhozā, pēc armijas aizbraucu uz Daugavpili, lai iegūtu šofera tiesības. Tur iekārtojos darbā par virpotāju un paralēli apguvu arī šo profesiju. Bet Rēzeknē es kļuvu par autoatslēdznieku.”

Taisija pārliecināta, ka tieši studentu dzīve bijusi ļoti interesanta un patiesībā bezrūpīga. Tad sākas ģimenes dzīve, ar ko sācies nopietns dzīves posms, kurā bijušas gan grūtības, gan priecīgi brīži. Kopdzīvē piedzima divas meitas. Vecākā meita Jeļena ir topošā juriste, Aina studē uzņēmējdarbību. Abas meitas strādā Daugavpils “Hesburgerā”, tikai dažādās vietās pilsētā. Vecākā kādu laiku dzīvojusi Rīgā, bet tad pārvācās uz Daugavpili. Jeļena jau precējusies, viņas ģimenē aug meita Anastasija, kurai novembrī apritēs pieci gadi.

“Es un vīrs nekad negribējām, lai bērni paliek dzīvot un strādāt laukos, bet ir prieks, ka mūsu bērni ir šīs zemes patrioti,” uzsver Taisija. ”Jaunākajai meitai 18 gadu jubilejā draugs uzdāvināja ceļojumu uz Īriju. Pirmo nedēļu bija interesanti, nākamās nedēļas dienas vilkās lēni, un meita vēlējās ātrāk atgriezties mājās. Pēc kāda laika ar savu tagadējo draugu viņa brauca uz Angliju. Saņēma piedāvājumu tur arī palikt, bet atteicās. Ziemā vecākā meita brauca pie vīra uz Angliju, kurš tur strādāja. Pierunāja dzīvesbiedru, un pēc pāris nedēļām abi atgriezās Latvijā. Šovasar mūsu bērni lidoja atpūsties uz Turciju uz 10 dienām, pēc trim dienām jau pietika ārzemju eksotikas un sagribējās mājās. Meitas apgalvo, ka nekur citur pasaulē nav tik skaista vide, tik saudzēta daba, kā pie mums.

Mums ir lieliskas meitas, kuras nekad neaizmirst sazināties ar vecākiem un apjautāties, kā klājas, kā dzīvojam? Ja pēkšņi pazūd sakari, nevar sazvanīties, kā tas bija šoziem, bērni uzreiz uztraucas. Agrāk mēs palīdzējām bērniem, tagad viņi pamazām sāk palīdzēt mums. Viņi nekad nevairījās darba, arī tagad vienmēr cenšas saplānot savu laiku tā, lai atbrauktu palīgā kaut vai izrakt kartupeļus.”

Lielāko izaicinājumu Urbanoviču ģimenei, kā, starp citu, visiem Latvijas iedzīvotājiem, piespēlēja atjaunotās valstiskās neatkarības pirmie gadi.

“1994. gadā sabruka ne tikai kolhozs, bet arī cilvēku ierastais dzīves ritms,” atceras Taisija. ”Darbu zaudējām gandrīz vienlaicīgi. Kolhoza laikā es strādāju gan par agroķīmiķi, gan melioratori, gan citos darbos, jo vecos speciālistus, kuri gadiem bija pamatīgi noenkurojušies savā vietā, neaiztika. Caurumus lāpīja ar jaunajiem speciālistiem. Līdz 1990. gadam strādāju par agronomi, bet 90. gadu sākumā sāku strādāt ciema padomē par karaklausības inspektori, tad atbildēju par talonu sistēmas ieviešanu un strādāja par kasieri. Bet jau 1991. gadā pašvaldībā strādājošajiem sāka pieprasīt latviešu valodas zināšanas, man nācās no darba aiziet. Tā sakrita, ka kolhozā tobrīd atvēra maizes ceptuvi, kurā cepa ļoti labu maizi, es tur iekārtojos darbā. Jāstrādā bija nakts maiņā, bija ļoti smagi. Tad mūs palūdza palīdzēt pārdot šo maizi. Sāku braukt pa pilsētām, maize bija pieprasīta, to gaidīja. Taču 1994. gada sākumā ceptuvi slēdza, arī kolhozs sabruka. Faktiski vienā laikā atkal abi palikām bez darba. Mums nekā nebija, izņemot gandrīz jaunu piektā modeļa žiguli un vecu traktoru ar bojātu dzinēju, ar to kolhozā strādāja Āris. Nepietika viena darba gada, lai viņš būtu ticis pie jauna traktora.”

Šodien ģimenei ir laba lietota rietumvalstu ražojuma automašīna, kā arī salīdzinoši labs MTZ markas traktors, kuru nopirka, pārdodot savu veco traktoru un pieliekot klāt pašu nopelnīto naudu. Bet tolaik, 90. gados, tas šķita nesasniedzams sapnis. Taču Taisija un Āris jaunajā situācijā neapjuka, ķērās vērsim pie ragiem bezmaz vārda burtiskā nozīmē. Viņi pārdeva savu tikpat kā jauno žiguli un par iegūto naudu nopirka arklu un kultivatoru, salaboja traktoram dzinēju. Sāka audzēt kāpostus, burkānus un citus dārzeņus, veda uz Krāslavas un Daugavpils tirgu. Mobilitāti nodrošināja par 250 latiem nopirktais “IŽ-2715” markas: “Moskvič”, tautā saukts par “Kabluk”. Galvenais, ka tehnisko varēja iziet un mašīna bija ļoti labi pielāgojama šādai tirdzniecībai.

“Lielu naudu nekad nepelnījām, taču bērnus izaudzinājām un izskolojām,” turpina Taisija. ”Bet viņi mums arī strādāja čakli un daudz — gan dārzā, gan pie siena, gan uz tirgu brauca. Tajā pašā mašīnā izdomājam un ierīkojām sēdekļus, lai varētu gulēt. Bija ļoti smagi, viss tika paveikts un sasniegts ar savām rokām, ar savu galvu. Arī mājas apkārtni labiekārtojām paši, starp citu, neieguldot te nekādu lielo naudu.”

Palikuši bez algota darba, Taisija un Āris izmantoja katru iespēju, kas palīdzētu ģimenei noturēties virs ūdens. Viņi oficiāli reģistrējās biržā kā bezdarbnieki, pildīja algotos pagaidu sabiedriskos darbus. Laika gaitā Āris atgriezās pastāvīgā darbā — šodien viņš ir pagasta traktorists, atbild par četriem traktoriem. Jāstrādā gan ar iekrāvēju, gan ar greideri, gan jāizsūknē kanalizācija, gan jāveic transporta darbi, bet vissaspringtākais gadalaiks ir ziema. Viens traktors uz visu Indras pagastu, dienā Āris veic 270 km! Neviens viņu īpaši nekomandē, viņš pats regulē savu darbalaiku: līdzko izkrīt sniegs, tā dodas ceļā, lai visi varētu nokļūt tur, kur viņiem nepieciešams. Ārim pats galvenais ir, lai darbs padarīts laikā un kvalitatīvi.

Pēc kolhoza sabrukuma Taisija kādu laiku pastrādāja arī Krāslavas šūšanas fabrikas cehā Indrā. No darba aizgāja pati, jo nebija iespējams savietot darbu cehā ar tolaik vēl mazo bērnu pieskatīšanu. Precīzāk, nebija iespējams neko nopelnīt, ja šuvējas darbā neatdod sevi visu un pat vairāk.

“Nolēmām palielināt piemājas saimniecību,” turpina Taisija. ”Turējām sešas govis, buļļus, kopā 15 dzīvniekus. Atmetām ar roku tirgošanai, jo vairs nebija laika un sākās kases aparātu ēra. Tagad arī no tā visa atteicāmies — ir viena govs, audzējam vairākus sivēnus gaļai, vistas. Lopus likvidējām, jo ganības bija 13 kilometrus tālu, aizvest lopus ganībās, atvest mājās — tas bija ļoti smagi. Neesam vairs tik jauni, kā agrāk, Ārim oktobrī būs 50 gadu jubileja, es esmu dažus gadus jaunāka. Vairs arī nav tādas vajadzības, kā tad, kad auga bērni. Esmu atkal stājusies nodarbinātības dienesta uzskaitē, nākotnē redzēs, kā būs. Arī šodien var pelnīt, pārdodot dārzeņus un pienu indriešiem, jo ir daudz vecu cilvēku, kas fiziski nespēj turēt saimniecību. Tiesa, netrūkst tādu, kuri nevēlas strādāt lauku darbus, labāk samaksā par pārtiku.”

Darbs paliek darbs, bet atpūsties arī vajag. No televīzijas kanāliem viņi skatās tikai TV5, kas ir abu mīļākais kanāls. Sevišķi jautri paskatīties pirmsvēlēšanu solījumus un riešanos. Urbanovičus tajā visā sarūgtina tas, ka mūsu valstī nav jūtama nekāda stabilitāte nevienā jomā. Taisiju un Āri saista kopīgs hobijs — makšķerēšana. Sevišķi kaislīgi šo nodarbi piekopj Āris. Pagalmā uzbūvēta zivju kūpināšanas ierīce, ir izrakts dīķis, kurā ielaistas zivis un vēži. Krastā ierīkots atpūtas sols, uz kura abi mīl pasēdēt un atpūsties pēc smagas darba dienas. Blakus dīķim uzbūvēta pirtiņa, kurā katru dēlīti, katru līstīti Āris apstrādāja pats savām rokām.

Abi mīl skaistumu, abiem patīk, kad mājā un apkārtnē viss tīrs un akurāts. Lai kur būtu, lai ko darītu, Āris vērīgi ieskatās apkārtnē un vienmēr atrod kaut ko noderīgu, kas, pieliekot nedaudz izdomas un darba, lieti noder saimniecībā. Vienalga, vai tā būtu vēja nolauzta ozola galotne, vai izmesta elektrisko vadu spole, vai laukakmens, labs saimnieks visam radīs pielietojumu, jo māk jebkuru darbu. Urbanoviču mājas lepnums nav tikai dīķis, pirts, šūpoles, ziedu pārbagātība, bet arī pašu rokām ierīkotā un koptā strūklaka.

Māju sargā uzticīgs vācu aitu suns ar ciltsrakstiem, kuru Āris nopirka no savas nelielās algas par 150 latiem kā kucēnu. Ar šo suni, vārdā Best, var doties pat uz ārzemēm, jo tas ir “čipots”, un pazust tādam ir tikpat kā neiespējami. Best nopirkts iepriekšējā mīluļa vietā, kura nāvi Āris ļoti pārdzīvoja.

Juris ROGA