Atkal rudens...

Tā vienmēr: vēl tikko bija pats vasaras vidus ar spožu sauli, bet jau pie durvīm klauvē rudenīgs, nemīlīgs lietus. Pirmie uz siltajām zemēm devās stārķi, arvien retāk virs ūdens planē svīru un bezdelīgu bariņi. Septembris — vēl nav auksti, bet jau nav arī silti.

Latgalei šogad paveicies. Ja Latvijas rietumi un vidusdaļa slīka lietavu dēļ, tad mūsu paugurainajā un ezeriem bagātajā novadā laiks bija kā uz pasūtījumu. Graudaugu raža ir laba un jau novākta bez zaudējumiem, sīko piemājas saimniecību un nopietni fermeri visur slavē kartupeļu ievākumu. Tas nozīmē, ka ziemu pavadīsim pie klātiem galdiem, lai gan televīzijā un presē mūs turpina biedēt ar kārtējo energoresursu cenas celšanos un attiecīgi arī pārtikas produktu sadārdzināšanos... Kā tas viss apnicis! Un acīmredzot tā turpināsies līdz brīdim, kamēr valsti sāks pareizi pārvaldīt. Bet vai sāks?

Nekādi nevaru saprast, kāpēc Krāslavas tirgū nav augļu un dārzeņu pārpilnības? Vienas un tās pašas sejas un cenas, kas ne par matu neatšķiras no Daugavpils un Rīgas cenām. Lai cik tas ir skumji, tomēr ar katru gadu tirgus zaudē seno no- zīmi un būtību.

Bet atmiņā vēl spilg-ti saglabājušies milzīgie gadatirgi, kad pircēju bija simtiem gan pirms piecdesmit, gan pirms četrdesmit gadiem, gan deviņdesmito gadu juku laikos. Pilsēta bez īsta tirgus ir kā miesa bez dvēseles. Tā ka rudens gadatirgus rīkotājiem būs ļoti jāpacenšas, lai atdzimtu iznīkstošā tradīcija. Lauksaimniekus padarīt par tirgotājiem, šis uzdevums nav no vieglajiem.
Rudenī dobēs vienmēr var ieraudzīt dažādus brīnumus. Mūsu lasītāja krāslaviete Janīna Gasperoviča uzaicināja mani apskatīt neredzētas lietas. Visur esošie ķirbji uzrāpušies ne tikai ābelē, bet arī uz jumta. Tas arī ir skaidrs — tuvāk saulītei, kas silda zemi atdzisušiem stariem. Naktī temperatūra noslīdējusi līdz pieciem grādiem... Tagad lietus varētu izdarīt savu darbu un iepriecināt sēņotājus.

Aleksejs GONČAROVS