Kur ir galējā robeža?

“Man būs 77 gadi, bet es labi atceros, ka ļaudis dzīvoja ļoti draudzīgi un viens otru mīlēja!” turpina pensionāre. ”Bet kas vēlāk notika? Kāpēc politiķi sarīda latviešus un krievus? Kāpēc neļauj dzīvot mierā un ticībā Dievam? Mana dzimtā sādža Vāveri ir kādus trīs kilometrus no šīm mājām, kurp ieprecējos. Vecākiem bijām četri bērni. Ņikita piedzima 1924. gadā, kad ģimene dzīvoja sādžā, pirms sāka veidot viensētas. Otrs brālis — Grigorijs — piedzima 1932. gadā, es — 1934. gadā un māsa Poļina — 1944. gadā. Mums bija pilna ģimene, mamma gan nomira agri — 62 gados. Strādājām čakli un daudz. Salīdzinājumā ar to, kā ļaudis strādāja tajā laikā, tagad cilvēki vienkārši izlaidušies.

Vāveru skolā gāju maz. Tur bija divi skolotāji, ļoti daudz skolēnu, bet kārtība bija liela! Pirmo skolas dienu atceros spilgti: māte bija pati sašuvusi man apģērbu. Lai nokrāsotu sarafānu, es gāju uz purvu un pati plēsu koka mizu. Tā dzīvojām un izdzīvojām.
Kad tika dibinātas viensētas, uz ierādītajiem zemes gabaliem no centra šī un citas mājas tika pārvestas zirga pajūgā. To man stāstīja tēvs ar māti. Agrāk jau visi dzīvoja vienkop ciemos, tikai ap trīsdesmitajiem gadiem sāka pāriet uz viensētām. Kuram bija mazāk auglīga zeme, vajadzēja to iekopt, tiem piešķīra lielāku platību, ja zeme bija auglīga un tās iekopšanā nebija jāiegulda liels darbs, tiem deva mazāku platību. Mums bija 12 hektāru zemes. Strādāja visi, arī bērni: zāle cūkām jāsavāc, pagalmu un ielu vajadzēja izslaucīt tīru, daudz ko citu darījām.

Lai arī dzīvojām viensētās nabadzīgi, kaut kādi labumi bija — saimniecības ēkas, zirgvilkmes lauksaimniecības inventārs, lopi. Atnāca kolhozu laiks, visu atņēma, pat apsēto tīrumu savāca, palika tikai govs un 50 āru zemes. Palikām basi un pliki, staigājām kolhozā darbā par tukšu darba dienu gan pusaudži, gan pieaugušie. Kāpēc tā bija jādara, kāpēc visu atņēma? Lai būtu bijuši pionieri, oktobrēni, komjaunieši, komunisti, bet nevajadzēja aiztikt Dievu. Ja mājās bija komunists, ikonas vajadzēja slēpt. Kādēļ iznīcināja dievnamus?

Nevar darīt otram sliktu, jādara tikai labu. Tagad cilvēkiem vairs nav nekā svēta: ko Dievs devis — nesargā, ko daba dāvinājusi — arī nesargā. Mums mežā bija ne tikai priedes, bija jaukts mežs, kurā auga bērzi, priedes, egles, alkšņi un citi koki. Sīkie bija jāizcērt, jāsaliek kaudzē, vēlāk žagarus sasēja kūļos un izmantoja krāsns kurināšanai. A tagad ko dara? Lietaskoku dedzina! Agrāk sestdien neviens pēc saules rieta pirtī nemazgājās, jo tas nozīmēja mazgāties ar Kristus asinīm. Neviens svētkos nestrādāja: ne katoļi, ne vecticībnieki, un visu paspēja izdarīt.

Kara gadi atstāja nedzīstošas rētas. Agrāk nebija ātrās palīdzības un dzemdēja mājās. Kad pasaulē bija jāparādās manai māsai, tēvs gāja saukt vecmāti pieņemt dzemdības. Bērns piedzima, tūlīt pat arī atnesa pavēsti Ņikitam. Tas iespiedās atmiņā. No mūsu sādžas karā paņēma daudz vīriešu, un ļoti daudzi neatgriezās. Kā izdzīvoja atraitnes, to nevar ne izstāstīt, ne aprakstīt! Tagadējās sievietes tā nemācētu dzīvot. Par laimi, Ņikita atgriezās no kara, vēlāk dzīvoja Rīgā, viņam bija divas meitas. Vecākā pazuda bez vēsts, bet otra arvien dzīvo Rīgā. Brālim Grigorijam bija sirds slimība, viņu armijā nepaņēma. Pēc kara, kad dibinājās kolhozs, viņš, kā daudzi citi, savervējās meža darbos netālu no Veļikije Luki. Atceros, ka tēvs un māte brauca viņu apciemot. Tur Grigorijs iepazinās ar meiteni Natašu, sāka dzīvot kopā, bet pēc sešiem mēnešiem viņu atveda apglabāt uz šejieni. Abi taisījās uz balli, Grigorijs sajutās slikti, apgūlās gultā un tā vairs arī nepiecēlās.

Es apprecējos 1958. gada 21. septembrī. Decembrī apritēs divi gadi, kopš mans Grigorijs nomiris. Sapazināmies ballē. Viņš mani divus gadus aplidoja, tikai tad precējāmies. Ne tā, kā tagad — pamīlē vienu, rīt jau cits vai cita. Mēs ilgi draudzējāmies. Kad vīrs mani atveda pie saviem vecākiem uz šo māju, viss notika, kā pieklājas. Dega svētbildes lampiņas, pārkāpām slieksnim, tēvam mātei kājās paklanījāmies, palūdzām Dievu. Atceros, uz galda bija jēra gaļas taukos cepti kartupeļi. No rīta pamodos un uzreiz sacīju vīramātei — iešu slaukt govi. Viņa parādīja slauceni, un sāku iet mājas soli. Jau apritējuši 53 gadi, kā šajā mājā dzīvoju, un nekad nav bijis viegli. Agrāk elektrības nebija, lampa un plīts — vienīgie gaismas avoti.

Kad ievajadzējās zirgkopjus Strodos, ar Grigoriju devāmies uz turieni darbā. Zirgu daudz, darbs smags, es jau biju stāvoklī. Pavasarī, kad zirgi jau bija uz lauka, es nāku mājās un skatos, ka vīramāte sēž uz sliekšņa un kaut ko šuj no lupatiņām. Izrādās — zīdaiņa krekliņu. Vīriešiem bija lāpīti krekli, bija no kā atraut drēbi, cita materiāla nebija, no kā šūt. Tagad dzirdu sakām, ka šodien slikti dzīvojam. Nevar Dievu dusmot, jāpārkrustās. Nauda sabojājusi cilvēkus, mēs dzīvojām bez naudas.
Kādu dienu ar vīru aizgāju uz Vāveriem pie saviem vecākiem, tur arī izsauca ātros, lai mani aizved uz slimnīcu dzemdēt. Kad izrakstīja, vīrs atbrauca, līdzi paņēmis kaut kādus autiņus, no lupatām saplēstus, un rozā sedziņu jaundzimušajam puisītim. Te tagad puikam vajag zilā krāsā, meitenei — rozā. Tolaik bija labi, ka jebkādu atrada. Bet priekšnieki jau tad necienīja darba tautu. Jau bija automašīnas, bet neviens neiedomājās, ka dzemdētāju no slimnīcas vajadzētu nogādāt mājās. No Dagdas slimnīcas gājām kājām uz autoostu, atbraucām līdz Jaunokrai un tālāk vairākus kilometrus nesām bērnu uz rokām. Tā mēs dzīvojām!

Ivans piedzima 1959. gada augustā — viņš ir černobilietis, tagad veselība slikta, vien pa slimnīcām. Pirms Černobiļas traģēdijas viņa ģimenē piedzima meitiņa Jekaterina, tagad man jau ir mazmazdēls Dima. Otrs dēls Vladimirs nācis pasaulē 1963. gadā, šodien ar sievu dzīvo Vecokrā. Viņiem ir četras meitas: Oļa, Irina un dvīnes — Aļona un Natālija.
Pēc zirgkopes darba iekārtojos cūku fermā Strodos. Priekšnieki tur kaut ko nepieskatīja, ferma nodega. Mūsu nostūris, kur bija Suvorova kolhozs, tikai tad sajuta labāku dzīvi, kad Jānis Brils paņēma to savā paspārnē. Līdz tam visi iepriekšējie priekšnieki darba tautai veltīja maz uzmanības. Lūk, Brils visu redzēja un saprata, katrā mājā iegāja, katrā ražošanas objektā pabija, bija gudrs un zinošs visās jomās. Viņš nekautrējās pats nākt palīgā strādniekiem laukā un fermā, bija saimniecisks cilvēks.
Lūk, kā dzīvojām. Strādājām, bērnus audzinājām, abās mājās vecāki jāpieskata, mājlopus turējām un visu paspējām. Agrāk bērni savus vecākus neatdeva nabagmājās, jo ģimenes bija šī vārda īstajā nozīmē. Sirmie vecāki pieskatīja mazos bērnus un izkurināja istabas. Mājas neslēdza, jo nebija vajadzības. Es salasīju savas, vīra, bērnu un vecāku drēbes un uz fermu, kur pa kluso izmazgāju, jo tur bija karsts ūdens. Agrāk viss apģērbs bija pašu austs, gludinājām ar rokām, uz ruļļa. Vīramāte ar mani nodzīvoja 21 gadu, vīra tēvs — 12, viņš nomira agrāk. Divus gadus pie manis dzīvoja tante — tēva māsa. Nebija tā, kā tagad, kad vecāki bērniem kļūst lieki. To nevaru saprast.”

Irina pensionējās 55 gadu vecumā, pensijas gados viņa kādu laiku strādāja govju fermā pēc priekšniecības lūguma. Par savu darbu viņa saņēmusi daudz apbalvojumu, bet neko īpašu tie viņai nedeva — pensija bija niecīga. Šodien pensionāre sūdzas par veselības problēmām, kas ir smagā darba sekas.

Atmiņas pierakstīja Juris ROGA